Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +1 °C
Daļēji apmācies
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

No rītiem Strella strādā par elektriķi, bet vakaros uzstājas transvestītu klubā

Grieķijas Nacionālajā operā Atēnās skan mūsdienu komponista Mihaļa Paraskaka kameropera Strella, kuras varoņi demonstrē neprātīgu drosmi sapņot un cīnīties par savu laimi

Katra sevi cienoša operteātra pienākums ir pasūtīt un iestudēt laikmetīgus darbus, tā ir goda lieta. Mūsdienu autoru kompozīcijas palīdz līdzsvarot repertuāru un piesaistīt jaunu auditoriju, kuru ir grūti pievilināt ar tradicionālām izrādēm. Šā gada 1. februārī Grieķijas Nacionālajā operā Atēnās notika grieķu komponista Mihaļa Paraskaka kameroperas Strella pasaules pirmizrāde. Biļetes uz deviņām izrādēm februārī bija pārdotas. Drīz Strella atgriezīsies repertuārā un būs dzirdama desmit reižu oktobrī un novembrī. Ar šo iestudējumu Grieķijas Nacionālā opera apliecina savu statusu kā viena no progresīvākajām kultūras institūcijām. Tā noteikti ir apmeklējuma vērta – izrādes notiek itāļu arhitekta Renco Piano projektētā, pirms sešiem gadiem atklātā ultramodernā kompleksā, ko dēvē par Stavra Niarha fonda Kultūras centru. Tajā ietilpst arī Grieķijas Nacionālā bibliotēka un plašs parks.

Četras transsievietes

"Pašlaik uz divām Grieķijas Nacionālās operas skatuvēm notiek sava veida revolūcija. Divi jauni iestudējumi, kas tiek izrādīti Stavra Niarha lielajā zālē un uz alternatīvās skatuves, raisa diskusijas un izvirza Grieķijas Nacionālo operu mākslas diskursa priekšplānā," februārī sociālajos tīklos rakstīja Grieķijas Nacionālās operas mākslinieciskais vadītājs Georgs Kumendakis. "Džuzepes Verdi Falstafs lielajā zālē aizrauj skatītājus režisora Stīvena Lengridža iestudējumā, kuru diriģē Pjērs Džordžo Morandi un kurā piedalās izcili solisti. Uz alternatīvās skatuves ir uzvesta opera Strella. Tā ir pirmā reize, kad esam pasūtījuši grieķu komponistam operu, ko iedvesmojusi mūsdienu grieķu filma. Mihalis Paraskakis ir sacerējis kameroperu pēc Pana Kutra filmas Strella motīviem, libreta autore ir Aleksandra K* (Kacaru). Pirmo reizi Grieķijas Nacionālās operas vēsturē iestudējumā piedalās četras transsievietes, un tas ir vērā ņemams solis uz priekšu Grieķijas sabiedrībā," uzsvēra Georgs Kumendakis.

Režisora Pana Kutra godalgotā drāma Strella (2009) ir nozīmīgs mūsdienu grieķu kinodarbs – tas vēsta par transpersonu un LGBTQIA+ kopienas dzīvi Grieķijā un padara šo kopienu redzamu gan Grieķijā, gan ārzemēs. Kameroperu Strella ir iestudējis diriģents Konstantīns Terzakis un režisors Georgs Kutlis. Titullomā – starpdzimumu māksliniece Leta Kapa, kurai šī ir debija operā. Līdz šim viņa ir izpaudusies kā neprofesionāla dziedošā aktrise transvestītu šovos.

Filmas stāstam piemīt reālistiskas muzikālas drāmas pazīmes, tas balstās gan sengrieķu traģēdijā, gan verisma operas ticamībā. Strella ir Oidipa mīta adaptācija, kas vēsta par mīlestību, pieņemšanu, patiesību, neprātīgu drosmi sapņot un cīnīties par savu laimi. Kopš filmas pirmizrādes tēma nav zaudējusi aktualitāti, tās varoņi nav karikatūras, bet cilvēki, kuri izdzīvo kaisli un sāpes. Drāmas centrā ir bijušā cietumnieka un transseksuālas prostitūtas attiecības. Filmā titullomu atveido starpdzimumu aktrise Mina Orfanu. Varones vārds ir radies, apvienojot režisora Mihaļa Kakojaņņa leģendārās filmas Stella (1955) nosaukumu ar vārdu "trella", kas grieķu valodā nozīmē neprātu.

Pana Kutra Strellas pirmizrāde notika 2009. gada Berlīnes kinofestivālā. "Filma Strella savā ziņā jau ir kinematogrāfiska opera. Tajā ir visi drāmas elementi, kas parasti ir sastopami operā, taču Strellā atklājas marginalizētu transpersonu dzīve, un tas padara šo stāstu aktuālu," uzskata komponists Mihalis Paraskakis. "Filma ietur antīkā mīta līniju, šajā darbā ir atsauces uz citām filmām, mūzikas teātri, reālām un iedomātām varonēm. Strella ar atbruņojošu godīgumu pārvar morālus, sociālus un politiskus tabu. Vienīgais, kas atliek, ir ļaut mūzikai kļūt par drāmas virzītājspēku," piebilst komponists.

Stāsts visai ģimenei

Operas versijā Strella dodas vēl tālāk maģiskā reālisma virzienā, jo tāda ir dramaturģes Aleksandras K* libreta noskaņa. Libretā ir saglabāta filmas scenārija struktūra. No savas puses Aleksandra K* ir vēlējusies uzsvērt maigumu gan pret varoņiem, gan skatītājiem. "Es neesmu šī darba autore. Deviņdesmit procentu no tā, ko dzirdat operā, ir filmas Strella oriģinālscenārija materiāls. Es paņēmu Pana Kutra un viņa līdzautora Panajota Evangelida meistarīgo scenāriju un pielāgoju to teātra vajadzībām, cenšoties, lai no tā sulas nepazustu ne miligrams. Strellai ir raksturīgas spilgtas krāsas, augsta emocionālā temperatūra, melodrāma un plaši varoņu žesti. Šo materiālu nedrīkst sabojāt, īpaši tāpēc, ka mūsdienās šādi žesti ir liels retums," apgalvo libretiste.

Īsumā par operas sižetu: četrdesmit astoņus gadus vecais Jorgs, kurš ir notiesāts par slepkavību, tiek atbrīvots no cietuma. Viņš atvadās no sava kameras biedra un mīļākā Nika. Ieslodzījumā Jorgs ir pavadījis piecpadsmit gadu. Lētā viesnīcā Atēnās Jorgs satiek Strellu, jaunu transseksuālu seksa darbinieci, kura dievina Mariju Kallasu. Viņi sāk kaislīgu romānu. No rītiem Strella strādā par elektriķi, bet vakaros uzstājas transvestītu klubā. Strellas tuvāko cilvēku loku veido transpersonu kopiena, kurā visi atbalsta cits citu. Atgriezies dzimtajā ciematā Grieķijas laukos, Jorgs meklē savu sen pazudušo dēlu Leonidu. Izrādās, ka Leonids četrpadsmit gadu vecumā devies uz Atēnām, kur esot kļuvis par transvestītu. Jorgs sāk uztraukties un iztaujā Strellu, kas viņam atklāj savu stāstu. Jorgs saprot, ka viņš ir Strellas tēvs. Sieviete atzīstas, ka viņa to ir zinājusi – pēc Jorga atbrīvošanas Strella apzināti viņu meklējusi un vēlāk patiesi iemīlējusi.

Izrādes režisors Georgs Kutlis, kura daiļradē apvienojas poētisks, paradoksāls reālisms un groteska, operā strādā pirmo reizi. "Filmai Strella ir izdevies nojaukt priekšstatus par to, kas ir "normāls". Mūzikas teātra formā mēs mēģinām izpētīt morāles robežas, to "konceptuālo cietumu", ko mums ir uzspiedusi sabiedrība, starpdzimumu un transpersonu identitāti, vēlmes, kas novirzās no heteronormatīvās sistēmas. Mēs mēģinām izstāstīt nedaudz dīvainu stāstu par sievišķību mūsdienu Atēnās – "stāstu visai ģimenei", kā savulaik ar humoru bija teikts par filmu," norāda iestudējuma režisors.

Trīs lomas – Strellu un viņas līdzgaitnieces Mariju un Vilmu – operas izrādē spēlē transsievietes. Izrādes horeogrāfiju veidojusi transseksuāla māksliniece Fenia Apostolu. Diriģents Konstantīns Terzakis aizrautīgi vada desmit mūziķu instrumentālo ansambli. Jorga lomu pirmizrādes sērijā februārī bezbailīgi tēloja basbaritons Dionisijs Cantinis, gaidāmajā Strellas ciklā oktobrī un novembrī šo partiju interpretēs baritons Mihalis Psirrs. Opera skan grieķu valodā. Tajā ir jūtama kabarē un estrādes ietekme, tiek izmantoti citāti no klasiskās operas.

Mihaļa Paraskaka Strella ir efektīgs, dzirkstošs, dzīvi apliecinošs teātris, kurā ir daudz joku un smeldzes. Starpdzimumu dīvām, kas piedalās izrādē, komponists neliek dziedāt klasiskajā manierē, bet ar savu spēli un balsi viņas izstaro harismu un nodrošina gan dramatisma, gan ekscentrikas devu. Zālē pulcējas skatītāji, kuri ir tikpat kolorīti kā personāži uz skatuves. Projekti, kas ir veltīti kvīru kopienas tematikai, piesaista raibu un uzticamu auditoriju.

Simt jaundarbu

Grieķijas Nacionālās operas mākslinieciskais vadītājs Georgs Kumendakis, kurš pats ir viens no svarīgākajiem mūsdienu grieķu komponistiem, sarunā ar KDi stāsta: kopš 2017. gada Grieķijas Nacionālā opera ir pasūtījusi skaņražiem vairāk nekā simt jaunu kompozīciju – sākot no operas un mūzikas teātra opusiem līdz mazās formas projektiem.

Georgs Kumendakis skaidro, kāpēc tieši Mihalim Paraskakim tika pasūtīta opera pēc filmas Strella motīviem: "Mihalis Paraskakis ir jaunās mūzikas pārstāvis, kura valoda ir svaiga un oriģināla. Es ar interesi sekoju līdzi viņa attīstībai un jutu, ka viņš ir no tiem autoriem, kas spēj tikt galā ar tik atbildīgu uzdevumu kā operas komponēšana. Strella ir stāsts par iekļaušanu – darbs, kas runā par sociālo grupu, kura joprojām šķiet atstumta un marginalizēta. Mihalis ir viens no talantīgākajiem mūsdienu grieķu komponistiem. Viņš ir studējis Nīderlandē, veido dinamisku karjeru Grieķijā un ārpus tās robežām. Mihalis ir komponists, kurš eksperimentē ar dažādām tehnikām, nezaudējot savu stilu un rokrakstu. Viņš ir brīnišķīgs orķestrācijas meistars. Tāpat kā daudzi viņa paaudzes skaņraži, viņš īpaši mīl mūzikas teātri, un es priecājos, ka mums ir bijusi iespēja vairākkārt sadarboties ar viņu, veidojot dažāda mēroga darbus. Strella, kas ir šī radošā ceļojuma kulminācija, ir izrādījusies nozīmīgs un veiksmīgs projekts gan Grieķijas Nacionālajai operai, gan pašam Mihalim Paraskakim."

Uz jautājumu, par kādām tēmām būtu svarīgi runāt mūsdienu mūzikas teātrī, Georgs Kumendakis atbild: "Mūsdienu mūzikas teātrī nav nekādu robežu, tas attiecas arī uz jebkuru citu mākslas veidu. Protams, papildus cilvēcei aktuālu tēmu risināšanai ir svarīgi, lai māksla iesaistītos dialogā ar sabiedrību un sava laikmeta problemātiku. Ja vēlamies uz operu raudzīties kā uz dzīvu mākslas formu, nevis muzeja eksponātu, mums ir jāpievērš uzmanība jaunradei un visiem jautājumiem, kas skar mūsdienu cilvēkus."

Izaicinošais jaunais

Komponists Mihalis Paraskakis ir dzimis Atēnās. Jaunībā mācījies akordeona un klavieru spēli, kā arī grafikas dizainu, strādājis par dizaineru. Studējis kompozīciju Hāgas Karaliskajā konservatorijā, kur apguvis arī klasisko, viduslaiku un renesanses dziedāšanu. Kā dziedātājs un izpildītājs viņš ir fokusējies uz izaicinošiem, sarežģītiem vokālajiem un mūzikas teātra darbiem, kuru vidū ir Jaņņa Ksenaka Kassandra, Jani Hristu Anaparastasis I, Georga (Žorža) Aperga Recitations, Džačinto Šelsi Maknongan, kā arī viduslaiku un renesanses dziedājumi.

2017. gadā Atēnās Mihalis Paraskakis nodibināja jaunās mūzikas ansambli TETTTIΞ, kurā vairākums dalībnieku ir dzīvojuši un studējuši Nīderlandē (tur ir ļoti aktīva laikmetīgās mūzikas vide). Mihalis ir šīs grupas mākslinieciskais vadītājs. Kolektīvs jau ir nostiprinājis savas pozīcijas Grieķijas mūzikas dzīvē. Tā galvenais uzdevums ir veicināt jaunradi un pasūtīt darbus jaunajiem komponistiem. Savā repertuārā ansamblis iekļauj akadēmisko, populāro un tradicionālo mūziku, kā arī džezu.

Komponists Mihalis Paraskakis (no labās) kopā ar operas Strella titullomas atveidotāju Letu Kapu, kas līdz šim ir izpaudusies kā neprofesionāla dziedošā aktrise un uzstājusies galvenokārt transvestītu šovos. Foto – Jegors Jerohomovičs

Mihaļa Paraskaka interesi par mūzikas teātri ir rosinājusi dalība Jani Hristu darbu atskaņojumā, kā arī horeogrāfes Karīnas Benkē izrādē Ensuing Nīderlandes Dejas teātrī Hāgā. Kopš 2019. gada Mihalis Paraskakis Saloniku Aristoteļa universitātē un Grācas Mūzikas un izpildītājmākslas universitātē izstrādā doktora disertāciju, kas ir veltīta laikmetīgajam mūzikas teātrim. Mihaļa Paraskaka mūzika ir skanējusi Ņujorkā, Vīnē, Grācā, Parīzē, Gentē, Amsterdamā, Hāgā, Roterdamā, Astanā, Nikosijā, Cīrihē, Atēnās, Salonikos un citur. To ir izpildījuši ansambļi Klangforum Wien un Reconcil (Austrija), Asko|Schönberg, Nieuw Ensemble un Slagwerk Den Haag (Nīderlande), Momenta Quartet (ASV) un citi.

Sarunā ar KDi komponists Mihalis Paraskakis stāsta par savu operu Strella.

Ar ko jums ir pievilcīgs mūzikas teātra žanrs?

No vienas puses, opera ir žanrs, kas man vienmēr ir šķitis mākslīgs, žanrs, kura sastāvdaļas tiek uzspiestas cita citai, un parasti, manuprāt, tām nesanāk veiksmīgi saplūst. No otras puses, es atceros savas pianista gaitas agrā jaunībā: jau no pašiem pirmsākumiem man bija interese ne tikai par savas spēles fiziskajiem aspektiem, bet arī par to, kā citi mūziķi spēlē savus instrumentus. Ir acīmredzams, ka izpildītāju ķermeņa valoda un sejas izteiksme pārraida papildu informāciju, un bieži vien man tas šķita traucējoši, es to uztvēru kā nevajadzīgu teatralitāti. Vēlāk sapratu, ka tas var kļūt par paša skaņdarba sastāvdaļu. Komponistu Maurisio Kagela, Georga Aperga un Jani Kristu opusi man ir atklājuši XX gadsimta mūzikas teātra pasauli. Vēlāk es izpildīju dažus Aperga un Kristu darbus, kas veicināja padziļinātu interesi. Šie opusi kopā ar ļoti nedaudzām operām ir veidojuši manu priekšstatu par to, kādai ir jābūt operai atbilstoši manai gaumei.

Savas idejas esmu varējis likt lietā, gan izstrādājot doktora disertāciju par mūzikas teātri, gan komponējot operu Strella pēc Grieķijas Nacionālās operas pasūtījuma. Tie ir ļoti patīkami un saistoši iemesli ciešāk pievērsties šim žanram.

Kā veidojāt operas Strella skaņu pasauli? Kādas bija jūsu galvenās muzikālās idejas, impulsi un iedvesmas avoti?

Gadu gaitā man ir veidojies savs priekšstats par to, kāda varētu būt opera. Filmas Strella sižeta pamatā ir ļoti operisks stāsts verisma stilā, kas īstenībā neatbilst manām idejām. Tomēr es to uztvēru kā izaicinājumu – ielikt savu ideju būtību šķietami nepiemērotā stāstā. Manis komponētās vokālās partijas ir melodiskas, tā nav ne dziedruna, ne balssruna (Sprechstimme vai Sprechgesang), taču vokālajās līnijās ir saklausāmas zilbes, šī maniere ir tuva grieķu runai. Tas nav nekas jauns, bet tā ir pirmā reize, kad es to izmēģinu.

Cits svarīgs aspekts, kas mani uztrauca, ir tas, ka Strella ir ļoti saprotama, aizkustinoša un reālistiska melodrāma. Es nevēlējos to aizēnot ar saviem formālistiskajiem priekšstatiem par operu, tāpēc centos pietuvoties stāstam, radot caurspīdīgāku skaņu pasauli. Partitūrā ir visas īpašības, kas ir raksturīgas manai mūzikai, taču ceru, ka tajā ir saglabāts stāsta tiešums un pulss.

Vai uzskatāt Strellu par citādu, neierastu mīlas stāstu? Vai attiecīgi mēģinājāt atrast mūzikas valodu, lai to atbilstoši izstāstītu?

Strella atgādina antīko traģēdiju, bet tā ir diezgan reālistiska melodrāma, bieži vien ar kiča un komiskām detaļām. Tā pārvērstos par ziepju operu un parodiju, ja tiktu radīta mūzika, kas pastiprinātu šīs īpašības. Es dodu priekšroku atmosfēras radīšanai, kuras pamatā ir mirkļa karstums. Mūzika ir varoņu domu, sajūtu un reakciju tulkojums skaņās. Es izmantoju samērā maz izejmateriāla, bet bagātīgu un krāsainu orķestrāciju. Dažādu žanru – džeza, kabarē un mūzikla – elementi papildina Strellas kempa estētiku. Nezinu, vai tajā ir jauna valoda, bet tā ir mana valoda, kas mēģina tulkot stāsta virzību.

Kuras ir jūsu iecienītākās mūsdienu operas, kas radītas pēdējos divdesmit trīsdesmit gados?

Godīgi sakot, neesmu iedziļinājies pēdējās desmitgadēs radīto operu pasaulē. Parasti vairos skatīties operas internetā, dodu priekšroku pieredzei teātrī. Ļoti interesants darbs, ko noskatījos tiešsaistē lokdauna laikā, ir Jaņņa Kirjakida Jautā Adai/Ask Ada.

Kādām tēmām un problēmām būtu svarīgi pievērsties mūsdienu mūzikas teātrī?

Neesmu pārliecināts, vai kādā mākslas jomā ir tādas tēmas un problēmas, kas kļūst mazāk vai vairāk svarīgas atkarībā no laika un ģeogrāfijas. Tēma, problēma un stāsts ir tikai iegansts un izejmateriāls māksliniekam. Mākslinieks ir spējīgs padarīt to aktuālu, atrast tēmā nianses, ko viņš vēlas uzsvērt vai izgaismot.

Jūsu opera Strella ir iestudēta uz Grieķijas Nacionālās operas alternatīvās skatuves, savukārt lielajā zālē paralēli notiek Džuzepes Verdi Falstafa izrādes. Kā jūs aicinātu uz savu operu tos, kuri nāk uz Falstafu? Kā jūs mēģinātu piesaistīt viņu uzmanību?

Strellai ir bijusi liela reklāmas kampaņa, nezinu, ko vēl varētu darīt, lai piesaistītu publikas uzmanību! Es priecātos, ja uz Strellu nāktu arī tradicionālāk noskaņota publika, jo gados jaunāka un alternatīvāk noskaņota auditorija jau ir šeit. Tradicionālās operas cienītājiem neko daudz nevaru pateikt. Ja kāds nevēlas izmēģināt kaut ko jaunu, negaidītu un dīvainu, man nav vārdu, lai viņu pārliecinātu.

Vai jūs interesē tieša komunikācija ar klausītājiem? Vai komponistam ir jāpievērš uzmanība auditorijas vēlmēm un gaidām?

Nav tāda mākslinieka, kuram nerūp auditorija. Šaubos, ka ir kāds, kurš nejūtas gandarīts, ja viņa darbs ir pieņemts un novērtēts, un nav bēdīgs, ja darbs nav novērtēts. Bet – un tas ir pamatīgs "bet" – es nedomāju, ka šīm sajūtām un publikas gaidām vajadzētu kaut ko uzspiest māksliniekam, citādi mēs runājam par tirgus produktu, nevis māksliniecisku sniegumu. Pirms koncerta un izrādes vienmēr esmu ļoti saspringts un pēc atskaņojuma noteikti vēlos dzirdēt labus komentārus. Tas nozīmē, ka man rūp skatītāji, bet tikai pēc tam, kad esmu pabeidzis darbu. Es nerakstu mūziku atbilstoši publikas gaidām un savam priekšstatam par to, kādas šīs gaidas varētu būt. Rūpes par auditorijas viedokli veicina nepatiesu darbu rašanos, autoram ir jābūt godīgam pret sevi.

Informācija: michailparaskakis.com

Strella
Diriģents Konstantīns Terzakis, režisors Georgs Kutlis
Grieķijas Nacionālajā operā Atēnās 18., 20., 21., 22., 25., 27. un 29. oktobrī, kā arī 2., 3. un 4. novembrī
www.nationalopera.gr

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja