Šogad simtgadi svin viena no XX gadsimta radikālākajām un ietekmīgākajām operām – austriešu komponista Albāna Berga Voceks, kura libretu ir rakstījis viņš pats, balstoties Georga Bīhnera drāmā Voiceks.
10. martā Bastīlijas operā Parīzē notika Voceka pirmizrāde Somijas diriģentes Susannas Melki un Dienvidāfrikas mākslinieka un režisora Viljama Kentridža iestudējumā. Tie, kas seko līdzi mūzikas teātra notikumiem, zina, ka šo Viljama Kentridža izrādi, kurā perfekti savienojas mūzika, dramaturģija un vizuālā māksla, jau varēja redzēt Zalcburgas festivālā un Ņujorkas Metropoles operā. Parīzē Voceks iegūst jaunu elpu, pateicoties Susannas Melki interpretācijai – šo operu viņa diriģē pirmo reizi un partitūrā izceļ nianses un krāsas, kuras līdz šim tajā nevarēja sadzirdēt tik skaidri. Kopumā Voceks ir brutāls, psiholoģiski smags un nomācošs darbs, bet Susanna Melki akcentē arī Berga šedevra liriskumu un maigumu, humoru un ironiju.
Titullomu Parīzē atveido dāņu basbaritons Johans Reiters, Voceka dzīvesbiedri Mariju dzied holandiešu soprāns Eva Marija Vestbruka.
Vardarbību un pazemojumu, ko nākas piedzīvot karavīram Francim Vocekam, Albāns Bergs uzbur ar tādu spēku un precizitāti, kāda operā tiek sasniegta reti. Vocekam uzbrūk, viņu ekspluatē, maldina un apmuļķo. Varonis liek aizdomāties par neprāta vistraģiskākajām sekām un to ietekmi gan uz indivīdu, gan sabiedrību. Viljama Kentridža izrāde ir vizuāli aktīva un intensīva, tajā izmantotie zīmējumi un animācija vizualizē traumētā, sagrautā Voceka iztēli un atklāj Pirmā pasaules kara šausmas (kara pieredze iedvesmojusi Bergu komponēt operu).
Vocekā Viljams Kentridžs ir atgriezies pie ogles zīmējumiem: "Tieši tā savulaik sāku nodarboties ar animāciju. Operā izmantoju to pašu tehniku, ko Bīhnera lugas Voiceks iestudējumā pirms trīsdesmit gadiem. Ogles zīmējumiem piemīt graudainība un raupjums, tas ir kaut kas pavisam cits, salīdzinot ar tinti uz papīra. Graudainība atgādina vecu fotogrāfiju, turklāt tā rada dūmu sajūtu, ogle ir kā pelni, kas paceļas virs Pirmā pasaules kara izpostītās Eiropas."
Savās izrādēs Viljams Kentridžs neizmanto psiholoģiskā teātra paņēmienus: "Es nekad nesāku ar psiholoģiju. Kad dziedātājs man jautā: "Ko tagad domā mans varonis?", es atbildu: "Ieklausīsimies mūzikā un paskatīsimies, ko redzam uz skatuves, nevis sniegsim kādu priekšvēsturi." Tas ļoti atšķiras no Staņislavska metodes. To var izmantot, bet, ja mūzika vēsta kaut ko citu, tas nepalīdzēs. Ja dziedātājs sajutīs mūziku, tēls noteikti izveidosies. Voceka, Marijas, kapteiņa un ārsta lomas interpretācijā vienmēr savienojas tas, ko mums pasaka priekšā mūzika un ko dziedātājs tajā ienes. Rezultātā mēs atklāsim, kas ir Marija un kas ir Voceks, – nevajag domāt, ka mēs jau iepriekš to zinām un mēģinām iedzīvināt uz skatuves savus priekšstatus. Personāži vienmēr ir kaut kas vairāk par to, ko mēs no viņiem gaidām, un atšķiras no tā, kādus mēs viņus iedomājamies."
Voceku Parīzē varēs dzirdēt 19., 24., 27. un 30. martā. Izrāžu cikls ir veltīts Ukrainas kara upuriem.
No 22. maija līdz 4. jūnijam Viljama Kentridža iestudējums būs skatāms Barselonas Gran Teatre del Liceu (titullomā Matiass Gērne; diriģents Hoseps Ponss). 21. martā Voceka pirmizrāde notiks Vīnes Valsts operā (titullomā Kristiāns Gerhāers; diriģents Filips Žordāns, režisors Saimons Stouns). Tikko Bostonā un Ņujorkā skanēja maestro Andra Nelsona diriģētais Voceka koncertiestudējums ar Bo Skovhusu galvenajā lomā (spēlēja Bostonas simfoniskais orķestris).
Operu Voceks Bergs pabeidza 1922. gadā, tās pirmizrāde notika 1925. gada decembrī Berlīnē.
Informācija: www.operadeparis.fr