Vārds "ierobežojumi" šogad kļuvis par vienu no visbiežāk lietotajiem. Beidzot populārs ir tas, kas nevienam nepatīk. Atļautais cilvēku pulcēšanās skaits pamazām palielinās, bet distance joprojām ir jāievēro. Arī atļautais ballēšanās laiks beidzas pusnaktī kā pasakā par Pelnrušķīti, kur kariete pārvēršas par ķirbi un greznā kleita – par ubadzes drānām, vien kristāla kurpīte kaut kur nomētājusies. Mērām teritorijas un veicam matemātiskus aprēķinus – Daugavgrīvas cietoksnis ir 21 hektāru jeb 210 000 kvadrātmetru liels, nodrošinot, ka uz vienu apmeklētāju ir 200 kvadrātmetru brīvas telpas, ja pieņemam, ka festivālā Komēta klātesošo skaits varētu būt ap tūkstoš cilvēkiem, kā aptuveni arī bija.
Tas ir krietni vairāk nekā tie ilgi saglabātie četri kvadrātmetri, kas jānodrošina katram apmeklētājam, tātad vietas pietiek, lai Komēta varētu notikt. Nebūs plānoto eksotisko ārvalstu mākslinieku? Daudzi cilvēki triju festivāla dienu laikā nāca klāt un jautāja, kas šogad noteikti ir jāredz, un mana atbilde bija apmēram tāda: Komētā es parasti programmā tikpat kā neskatos, jo zinu, ka ikkatrs uzaicinātais mākslinieks ir tā vērts, lai viņu redzētu un dzirdētu, pat ja viņa vārds tev līdz šim nav bijis zināms un tu to būsi aizmirsis jau rīt.
Es neizjutu kaut kādu ceļošanas ierobežojumu dēļ neatbraukušo mākslinieku trūkumu. Te viss notiek šeit un tagad, pirms četriem gadu simtiem poļu – zviedru kara laikā celtā cietoksnī, kuram, no augšas skatoties, ir zvaigznes forma, un mēs visi esam tikai putekļi, pēc kuriem nekādu pēdu vairs nebūs, kad būs pagājuši nākamie četri simti gadu. Tas nav nekas bēdīgs un apraudāšanas vērts – tāda vienkārši ir pasaules kārtība.
Pārcelt uz nezināmo
Festivāls Komēta nekad nav vilinājis ar skaļiem mākslinieku vārdiem, tos ik nedēļu pa vienam izziņojot, kā to vēl pavasarī optimistiski darīja Liepājā jūlijā plānotais Summer Sound, līdz aprīļa beigās kļuva skaidrs, ka tas jāpārceļ uz 2021. gadu. Visi šogad izziņotie mākslinieki esot apstiprinājuši savu dalību nākamgad. Līdzīgi ir izdarījuši citi lielie mūzikas festivāli, kas aicina apmeklētājus saglabāt biļetes uz nākamo gadu, balstoties uz Patērētāju tiesību aizsardzības centra ziņojumu, ka "pārceļot pasākumu uz citiem norises datumiem, visas iepriekš iegādātās biļetes ir derīgas uz jaunajiem pasākuma norises datumiem un pasākuma rīkotājam nauda par biļetēm nav jāatmaksā".
Ārzemju festivāli gan piedāvā arī iespēju saņemt atpakaļ naudu, jo ne visi ir pārliecināti par saviem plāniem tik tālu uz priekšu, ja tie saistīti ar izbraukumu uz ārvalstīm un neziņu par savām finansiālajām iespējām nākotnē, ja ierasto, līdz šim stabilo ienākumu avotu skāruši Covid-19 izraisītie ierobežojumi.
Uz nākamo gadu pārcelti arī festivāli Positivus un Laba daba, bet Bauskas pilskalna parkā notiekošais mūsdienu etniskās mūzikas un seno amatu festivāls Zobens un lemess, kas tautā vairāk pazīstams kā smagās mūzikas cienītāju saiets, pārcelts no jūnija uz 7.–9. augustu, tomēr šogad notiek, protams, ar izmaiņām programmā, kas ir saistītas ar ceļošanas ierobežojumiem. Mūsu pašu roka pirmrindnieki Skyforger un Inokentijs Mārpls, kā arī poļu blekmetālisti Batushka ir programmas lielākie magnēti. Arī kaimiņvalstī Igaunijā notiekošais mūzikas industrijas festivāls Tallinn Music Week no pavasara pārcelts uz augusta beigām.
Izgaismotā piramīda
Daugavgrīvas cietokšņa un tā izvietojuma piemērotība festivālam ir skaidra jau sen – ja izdodas izvairīties no sastrēgumiem, brauciens uz to no Rīgas centra neaizņems pat stundu. Lai arī šis ceļš nebūtu jāmēro ik dienu, festivāla organizatori, dalībnieki, brīvprātīgie un liela daļa apmeklētāju dzīvo teltīs. Tas dod iespēju uzreiz pēc pamošanās izbaudīt visādas rīta aktivitātes – peldes, darbnīcas, jogas nodarbības, cietokšņa un tā teritorijas izpēti. Dejot vai atslābt pie dīdžeju atskaņotās mūzikas var jau pa dienu, bet koncerti uz Saules sienas un Rīta zvaigznes skatuves sākas vakara pusē.
Avangarda jeb pašu izdomātā atonālā kubisma žanra pārstāvji Amorālā psihoze, pēc manām domām, ir viena no piemērotākajām latviešu grupām Komētai ar savu parasti lielākoties improvizācijā balstīto priekšnesumu, pielāgojoties vietai, apstākļiem un laikam. Visfascinējošākās ir basģitārista Skripa vokālās izpausmes viņam vien zināmā valodā – to saturu vismaz daļēji ļauj nolasīt mežonīgi izteiksmīgās intonācijas, ko noķer un papildina pārējie dalībnieki. Savu koncertu Amorālā psihoze beidza ar dziesmu Piramīda, un tieši izgaismota piramīdas formas instalācija bija igauņu audiovizuālās grupas Oopus skatuves centrā, ap to izvietojoties mūziķiem un dejotājiem.
Par eksplozīvu garāžroka priekšnesumu parūpējās Les Attitudes Spectrales – grupa, kuras albums Vampire in the Summer tikko izdots vinila platē. Par afrikāņu mūzikas klātbūtni pirmajā vakarā atbildēja lietuviešu grupa Afrodelic, kuras līderis Viktors Diavara mūsu pusē jau divus gadu desmitus pazīstams kā popgrupas Skamp dalībnieks. Otrajā dienā uz Saules sienas skatuves ne viens vien, iespējams, atklāja grupu KonBrio kā potenciālo ballīšu izklaidētāju – savā elektronikas, divu saksofonu un sitamo instrumentu šovā mūziķi spēlējas ar visu no klasikas līdz tautasdziesmām. Savā ziņā atgādināja to ielu bandu vecenīšu drēbēs, kas spēlē slavenas melodijas Vecrīgā. Turpmākais vakars atvēlēts virtuozām psihedēliskā roka skaņām ar pinkfloidīgāko latviešu grupu The Bad Tones un kulminē ar igauņiem Centre El Muusa, kuru hipnotiskā instrumentālā mūzika nojauc laika robežas. Viņi paši to pamatoti piedēvē krautroka žanram.
Kur lēkā vingrotāji
Pēdējā, svētdienas pēcpusdiena iesākas, tūliņ aiz Daugavgrīvas cietokšņa garās vārtu ejas meklējot to dārzu, kur lēkā vingrotāji, jo režisora Vladislava Nastavševa sacerēto un viņam vien raksturīgajā manierē izpildīto dziesmu plates nosaukums ir Sad, gde prigajut gimnasti. Vlada dziesmas ir vislabākais, ko varētu vēlēties laiskā pēcpusdienā, sēžot vai guļot zālītē un sūcot jau sazin kuru kafiju vai alu no depozīta glāzes – par diviem eiro iegādājamu un arī atpakaļ nododamu cietas plastmasas izstrādājumu, kas vienlaikus atrisināja Komētas atteikšanos no vienreizējām plastmasas glāzēm par labu videi un trauku bibliotēkā paņemtas krūzītes lietošanas par labu pašu veselībai, jo pašreizējā situācija pasaulē mainīšanos ar traukiem nepieļauj.
Neko darīt – visiem ir jābūt uzmanīgiem, un katrs festivāls ik uz soļa atgādina, ka cilvēku veselība ir pirmajā vietā, nodrošinot atbilstošus apstākļus, bet tas, vai cilvēki ievēros vai neievēros to divu vai vismaz viena metra distanci, jau ir katra indivīda atbildības un sirdsapziņas jautājums. Pēc Alisa & Selfish with Kurdeko, Siga un Arta Oruba dueta Komētas triju dienu programma noslēdzas džezīgās noskaņās ar kvartetu Lupa.
Daži tuvējās apkaimes iedzīvotāji jau bija pieraduši, ka Komētas pēdējā diena ir bez maksas, un pie ieejas piedzīvoja vilšanos, bet festivāls šogad turpināsies vēl divas nākamās sestdienas – Kopienas dienā 8. augustā un Komētas dejās 15. augustā, kad katrs par baltu velti varēs doties apciemot Daugavgrīvas cietoksni kopā ar Bolderājas iedzīvotājiem, no kuru personīgajiem audio un video stāstiem veidotā instalācija Behind the Lines mūs sagaida vienā no masīvajām cietokšņa mūra ēkām, kurai jau pašai par sevi ir gana daudz ko stāstīt.