Lielākā daļa cilvēku mūziku vienkārši klausās, turklāt kā neuzbāzīgu un netraucējošu fonu, nevis par to domā, kā tu – savā burbulī. Tā man nesen komentāros aizrādīja viens no Latvijas Radio 2 darbiniekiem. Protams, viņam taisnība, jo katram no mums ir savs burbulis – citam lielāks, citam mazāks –, kurā viņš jūtas komfortabli un no kura ārpus tā īpaši nelien, jo arī profesionālā darbība notiek burbulī, brīvi lidinoties un mēģinot sabadīties ar citiem – mazākiem burbuļiem, lai tos aprītu. Saprotamāk izsakoties, mēģina mācīt, kā jādzīvo. Pašlaik notiek ierakstu iesniegšana ikgadējai Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai Zelta mikrofons.
Tieši šis fakts, ka ieraksti ir jāiesniedz, turklāt par to vēl jāmaksā, bija viens no iemesliem, kāpēc vajadzīga vēl viena vērā ņemama balva kā Latvijas ekvivalents britu Mercury Prize un kanādiešu Polaris Music Award. Kā šāda alternatīva Zelta mikrofonam pirms četriem gadiem radās Austras balva: šīs balvas piešķiršanas procesā automātiski piedalās un ir līdzvērtīgi visi, kas gada laikā kaut ko izdevuši. Ieraksti nav jāiesniedz, un tos nedala pa kategorijām (šajā jomā Zelta mikrofonam tiek pārmesta nekompetence, tāpat kā pašai žūrijai, daļai no tās, kā runā, par mūziku un tās vērtību esot visai maz saprašanas, jo vispozitīvāk nereti automātiski tiek novērtēti populārākie).
Jāatzīst, ka šāds niķis piemīt arī par ļoti prestižo dēvētajai balvai Grammy. Tātad atkal – katrs savā burbulī. Arī gandrīz visi Austras balvas žūrijas locekļi, kuriem rūp latviešu mūzika un patiešām labākais, kas tajā notiek, pēc sapulces neizmantoja iespēju piecu minūšu gājiena attālumā aiziet paklausīties ļoti reti koncertējošās grupas Bērnības milicija koncertu. Toties pirmajās rindās tur bija savā (nesen divdesmit gadu slieksni pārkāpušo) vecuma grupā kompetentākais un spriest spējīgākais cilvēks, kurš sevi diemžēl no Austras balvas žūrijas diskvalificējis, jo strādā vienā no ierakstu kompānijām, un ne viņš vienīgais tāds. Ko padarīsi?
Katram sava maizīte jāpelna – arī daži joprojām esošie Austras balvas žūrijas locekļi rakstījuši un izplatījuši preses relīzes par albumiem, tātad arī it kā ir ieinteresētās personas. Jā, mūsu ir sasodīti maz, un, kaut katram gribas kaut ko savu, mijiedarbība notiek – Zelta mikrofons aicinājis savā žūrijā Austras balvas rīkotājus, ieviesis arī nomināciju Gada albums, kurā piedalās visi iesniegtie. Radio Naba nedēļas raidījums Zibens pa dibenu pāris gadu laikā (arī, protams, subjektīvi – kā jau burbulī) apkopojis visu laiku labākos latviešu mūzikas albumus, un tagad sarunas par vēsturisko ierakstu celšanu gaismā skan arī Austras balvas kuluāros. To burbuļu, kuros katrā notiek kaut kas cits, ir daudz, un neviens no tiem nav pati pilnība, bet vislielākais troksnis atskan, kad tie pārsprāgst un paliekas taranē sienas, atstājot nospiedumus, ko palicēji var saudzīgi ierāmēt vai nomazgāt nekavējoties, – ko nu katrs savā vēl lidojošajā burbulī tajā brīdī uzskata par pareizu.
Jā, tas izdzimtenis nudien pēc