Mūzikā parasti priekšplānā izvirzās un visvairāk tiek pamanīti un apjūsmoti tie, kuri sarunājas ar klausītājiem, izdziedot vārdus vai spēlējot melodisko instrumentu solopartijas. Basģitāristi un bundzinieki jeb ritma grupa, kas veido to muzikālo mugurkaulu, ko klausītājs, iespējams, pats to neapzinoties, sajūt vairāk ar ķermeni, nevis ausīm, ir tas stingrais pamats, uz kura balstās viss pārējais. Tu vari to māju krāsot, cik vien žilbinoši raibu vēlies, bet, ja pamati nebūs stabili, tā ļodzīsies un agri vai vēlu sabruks. Koncertā, kurā pie bungām bija Juris Kroičs, visu laiku varēja vērot viņu vien, mēģinot pat mainīt atrašanās vietu, ja solists bija nostājies priekšā un aizsedza skatu uz bundzinieku, kura aizrautība līdz pat asarām acīs ik reizi bija tāda, it kā šī būtu pēdējā dziesma, ko viņš spēlē, un pēc tam kaut ūdens plūdi.
Pašam nebūs miera
Jurim Kroičam piemita tas, ko varētu dēvēt par latviešiem raksturīgo skarbo pamatīgumu vai zemnieka tvērienu, ar ko ķeroties pie jebkuras lietas tā noteikti tika izdarīta pēc labākās sirdsapziņas, jo citādi pašam nebūs miera. Ja Kroičs būtu kļuvis par kinoaktieri, viņa tēls būtu tikpat neatvairāms kā ikoniskajiem Harijam Liepiņam un Uldim Pūcītim. "Reiz plauka meitene ap astoņpadsmit gadiem, / Uz viņu noskatīties katram prieks. / Bet viņa neskatījās vis uz šādiem tādiem, / Jo sirdī iekritis bij’ bundzinieks..." – šādu no kādas meitenes jaunības laika atmiņu klades pasmeltu pantiņu, vēstot par Kroiča aiziešanu, sociālajos tīklos publicējis viņa senais cīņubiedrs mūzikā Juris Riekstiņš, kurš apdāvināto bundzinieku bija pamanījis viņa pirmajā Baldonē izveidotajā ansamblī un astoņdesmito gadu pirmajā pusē uzaicināja spēlēt Bauskas grupā Personāls. 1985. gadā abi Baldonē izveidoja grupu K.Remonts, kas vēlāk kļuva par vienu no svarīgākajām ne tikai tā laika, bet visas latviešu populārās mūzikas vēstures sastāvdaļām, dzejnieku sacerējumus ietērpjot skaistās jaunā viļņa, postpanka, indīpopa kompozīcijās – zināmākajās dziedāja Ieva Akuratere un Vilnis Linužs.
K.Remonta sastāvā spēlēja arī ģitārists Gints Sola un kādu laiku – basists Ilvars Zālītis. Visa šī izcilā trijotne kopā vēlāk muzicēja Ainara Mielava grupā Jauns Mēness, ierakstot vairākus nu jau par mūsu populārās mūzikas klasiku kļuvušos albumus. Vienam no tiem ir nosaukums Sirdspukstu intervāls, un tas visvairāk saistāms tieši ar to nesatricināmo pavēlnieku – grupas bundzinieku Juri Kroiču, kurš kopā ar Gintu Solu kā uzticamākie Ainara Mielava līdzgaitnieki palika arī vēlāk izveidotajā grupā Pārcēlāji.
Spējš un spējīgs
Jaunā Mēnesī Kroičam izveidojās saikne ar Ilgu Reiznieci, un tā vainagojās ar viņa muzicēšanu arī Ilgas Reiznieces postfolkloras grupā Iļģi. "Juris bija spējš un spējīgs. Spējš – jo varēja pa gaisu aizmest ne tikai telefonus, bet arī bungu vālītes, iesākumā nesaprotot, kā tie Liepnas balsu asimetriskie ritmi skaitāmi un spēlējami. Spējīgs, jo, būdams īstens roka pārstāvis, spēja pārkāpt robežas un iedziļināties arī tradicionālās mūzikas zemūdens pasaulē. Skarbs un sirsnīgs. Skarbs, drīzāk tiešs, bez liekām ceremonijām. Jāatzīstas, ka man pat bija drusku bail no viņa, kamēr kopā muzicējām Jaunā Mēnesī. (Toties manas draudzenes tā laika koncertos ar vislielāko sajūsmu vēroja tieši Kroiča spēli.) Pēcāk, spēlējot kopā Iļģos, atklājās sirsnīgais Juris. Turu rokās albumu Sēju vēju un nevaru noticēt, ka tas klajā nācis pirms 25 gadiem. Bet dziesmas, mūzika dzīvo joprojām. Vienu no Iļģu repertuāra populārākajām dziesmām – minētā albuma tituldziesmu – iespēlējis tieši Juris Kroičs. Paldies, Juri, par kopāmuzicēšanu! Tu esi neaizmirstams!" savos atvadu vārdos Iļģu vārdā Kroičam raksta Ilga Reizniece.
"Tālāk būs klusāk. Tālāk būs mazāk mūzikas caur bungām. Paldies, ka varējām iet blakus. Muzicējot, ripinoties ar velosipēdiem, makšķerējot un runājoties," mākslinieku piemin dziesminieks Kārlis Kazāks, kurš novērtēja Kroiča talantu, saucot viņu par sirds ritmu bundzinieku un aicinot iesaistīties savos ierakstos un koncertos. Kroiča mazāk zināmā muzikālās darbības šķautne ir bungu ritmu iespēlēšana nozīmīgās elektroniskās dark wave grupas Claustrum vajadzībām. Kaut dienās pēc Kroiča aiziešanas ne viens vien nodēvēja viņu par ļoti precīzu bundzinieku, un to nekādā gadījumā nevar noliegt, ar to vien ir par maz, jo šis ir gadījums, kad cilvēks pie sitamo instrumentu komplekta patiešām spēlē, nevis tikai prot noturēt precīzu ritmu, jo Kroičs šķita jau piedzimis pie bungu komplekta, kaut arī tas izklausās pagalam banāli.
Ar bundziniekiem patiešām ir gluži kā ar kokiem, kas aug, un tu vari tos apjūsmot, piekļauties un maigi glāstīt, citu acīs varbūt kļūstot par dīvaini, bet, ja šķiet, ka tie izauguši tavā ceļā, nāksies iedarbināt motorzāģi, jo citādi tie paši malā nepaies un stāvēs tur, kā stāvējuši.
Ainars Mielavs raksta, ka Kroičs esot nomiris, sēžot ar cigareti rokā: "Perfekts fināls, Jurīt! Tieši Tavā stilā! Un stilam Tavā dzīvē bija liela nozīme. Tāpat kā Tev manējā. Āmen."
Atvadīšanās no Jura Kroiča notiks Rīgas krematorijas Lielajā zālē piektdien, 28. martā, pulksten 14.