Centrālie Skaņu meža koncertvakari rosina vienkāršu jautājumu: vai festivāls, kura programma vienā koncertvakarā aptver spektru no kamermūzikas līdz eksperimentālam hiphopam, spēj risināt labas vai sliktas gaumes jautājumus. Ir kārdinājums festivālu uzlūkot kā sava veida žurnālistisku veikumu – tiek novērotas un programmā apkopotas aktuālās pārmaiņas mūsdienu mūzikā. Proti, turēt roku uz muzikālo norišu pulsa šādā formātā ir svarīgāk nekā piedāvāt subjektīvos lēmumos balstītu versiju par estētiski viengabalainu koncertu programmu. Taču Skaņu mežs tiecas izvairīties no aktuālo eksperimentu apskata lamatām: festivāla programmā trokšņaina muzikālā pieredze tiek līdzsvarota ar idilliskām un no konservatīva viedokļa glītām skaņām, un šobaltdien aktuāli muzikāli pieteikumi tiek līdzsvaroti ar avangarda mūzikas stūrakmeņiem, kas izaicina vidusmēra auditorijas klausīšanās paradumus kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem. Rezultātā top programma, kas vienlaikus gan demonstrē nesenas pārmaiņas mūzikā, gan aicina tās kritiski izvērtēt un salīdzināt ar ilgstošiem muzikāliem strāvojumiem bagātīgajā avangarda vēsturē. Tāpat šī programma piedāvā dinamiskus, taču atonālus un skaudrus koncertus un emocionāli dāsnu un pieejamu muzikālu pieredzi.
Paaudžu kontrasti
Par labu piemēru var uzskatīt konkrētu punktu 14. oktobra koncertvakarā – indīrokā pieredzējušie instrumentālisti Mērija Latimora (arfa) un Džefs Zeiglers (ģitāra un taustiņi) savu svētlaimīgo un neapšaubāmi glīto mūziku spēlēs, tieši pirms uz skatuves kāps japāņu trokšņu mūziķis Masami Akita jeb Merzbow, kuru var uzskatīt par slavenāko trokšņu mūziķi pasaulē. Pusotrā stundā festivāls spers gigantisku soli no melodijas un emocionālas dramaturģijas uz troksni un skaņas fiziskajā spēkā balstītu jaudu, aizsoļojot līdz, kā mēdz teikt par Merzbow daiļradi, "mūzikas robežai".
Interesants veids, kā komentēt pārmaiņas novatoriskās mūzikas tirgū, ir Skaņu meža programmā iekļaut vēl kādu trokšņu mūziķi – 27 gadus veco Mārgaretu Šardjē ar projektu Pharmakon, kura, pateicoties eksistenciāli izmisīgiem un publiku konfrontējošiem priekšnesumiem, kā arī kritiķu novērtētiem ierakstiem, sasniegusi krietni plašāku mediju un klausītāju uzmanību, nekā power electronics apakšžanram ir raksturīgi. Viņas mūzikā ir ritmiskas struktūras, un viņas burtiskā izpratnē kliedzošais vokāls neļauj sevi ignorēt – mūziķe gan atzinusies, ka divreiz gadā viņai tā dēļ asiņo rīkle. Salīdzinājumā ar 60 gadu veco veterānu Merzbow šķiet, ka Mārgaretas Šardjē izredzes iekļauties popkultūrā ir daudz lielākas, – vai tiešām tas liecina, ka tiktāl ar ambientās un deju mūzikas norisēm pārņemtais eksperimentālās mūzikas tirgus ir sācis nogurt no saviem paradumiem un sāk atjaunot asinis?
Zelta fonda resursi
Uz Skaņu meža skatuves ir kāpuši mākslinieki, kurus var nosaukt par novatoriskās mūzikas festivālu zvaigznēm: elektroniskās mūzikas projekti Autechre un Squarepusher, eksperimentālā roka ikona Bliksa Bārgelds un citi. Taču, gadiem ejot, ir saprātīgi aizdomāties, vai tiešām šā lauka zelta fonds, kas plašākai publikai pazīstams kopš 80. vai 90. gadiem, ir bezgalīgs. Par laimi, kā liecina eksperimentālā repera Zebra Katz uzstāšanās pērnā gada Skaņu meža koncertā, uz kuru visas biļetes bija pārdotas, mūsu acu priekšā veidojas jauna A kategorijas avangarda mūziķu paaudze, kas ne tikai ierosina jaunus veidus, kā jau pazīstamu žanru kontekstā organizēt skaņu, bet arī spēj piesaistīt kuplu auditoriju un vadīt to ar šovmeņu cienīgu harismu.
Par šādu eksperimentālās mūzikas slavenību trijos gados ir izveidojusies deju mūzikas producente Jlin no Indiānas. Vēl nesen mūziķe strādāja tērauda lietuvē un uztvēra mūzikas radīšanu par hobiju, taču viņas debijas albums ieņēma pirmo vietu ietekmīgā britu žurnāla The Wire 2015. gada labāko ierakstu sarakstā, un šā gada septembrī Jlin bija redzama uz The Wire vāka. Viņas šogad izdoto poliritmiskas spriedzes un askētisku, nepielūdzami dobju basa skaņu pilno otro albumu Black Origami daudzi kritiķi dēvē par vienu no pēdējā laika nozīmīgākajiem pieteikumiem deju mūzikā.
Un kas gan ir daži gadi, ja runājam par tādu mūziķu kā Rosko Mičels un Džeimss Dilons karjeru?
Autoritātes un klasiķi
77 gadus vecais Rosko Mičels, kurš Skaņu mežā uzstāsies ar solopriekšnesumu, spēlējot vismaz četrus dažādus instrumentus, ieskaitot basa saksofonu, plašākai publikai ir pazīstams kā savulaik pasaulē visvairāk pieprasītā džeza ansambļa Art Ensemble of Chicago dibinātājs. Lai gan ansambļa slavas laiks ir beidzies astoņdesmitajos, Rosko Mičels tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajām personībām XX gadsimta avangarda mūzikā, jo ar saviem biedriem ir veiksmīgi satuvinājis pēckara akadēmisko avangardu ar brīvās improvizācijas un frīdžeza valodu un joprojām ir viens no visaugstāk atalgotajiem mūziķiem savā žanrā.
Ne mazāku uzslavu saņēmis skotu "jaunās sarežģītības" komponists Džeimss Dilons. Viņš gan apzināti norobežojas no akadēmiskās mūzikas elites un sniedz provokatīvas intervijas, kurās smejas par citiem komponistiem, kritizē slinkus simfonisko koncertu programmu veidotājus un zākā akadēmiskā minimālisma nešķīsto savienību ar popkultūru. Komponists atzīst pats savas mūzikas sarežģītību, taču apgalvo, ka tas esot instruments, ar ko tiekties pēc "nepārejošas intensitātes". Skaņu mežā Džeimss Dilons sniegs meistarklasi un uzraudzīs sava darba Traumwerk I izpildījumu.
Piliens iespaidu jūrā
Kā liecina uzņēmuma Nielsen Music šā gada vidū publicētais datu apkopojums, hiphops savā dzimtajā Amerikā ir visvairāk pieprasītais mūzikas žanrs, kas pirmo reizi pārspējis rokmūziku. Būtu savādi, ja šī pakāpeniski noritējusī vērienīgā klimata maiņa popkultūrā neatsauktos arī uz avangarda mūzikas robežjoslu ar lielo mūzikas tirgu.
Šīs pārmaiņas Skaņu meža programmā simboliski pārstāv Shabazz Palaces – eksperimentālā hiphopa duets no Sietlas. Tā dalībnieks Išmaels Batlers nav svešinieks šovbiznesā – ar savu iepriekšējo ansambli Digable Planets viņš nopelnījis Grammy, taču uz veciem lauriem neguļ un savā pašreizējā projektā sākotnēji vispār bija plānojis darboties anonīmi. Dueta Shabazz Palaces mūziku raksturo silts, neparedzams skanējums un stipra balss apstrāde ar elektroniskiem līdzekļiem. Brīžiem repera balss kļūst sintētiski nedzīva un saplūst ar neskaitāmiem skaņu mākoņiem, tādējādi veidojas mūzika, kurā vokālista balss ir vienlīdzīga ar pavadošo elektronisko instrumentāciju. Tas joprojām ir hiphops, taču vairs nav atrodama tam raksturīgā dziesmu struktūra – iespējams, paredzot popmūzikas nākotni, šie skaņdarbi ir organizējušies citādi, un katrs 30 sekunžu fragments, nejuzdams vajadzību atkārtoties un kļūt par piedziedājumu, kļūst vienkārši par uzrunājošu pilienu spilgtu iespaidu jūrā.
Skaņu mežs
Mūzikas namā Daile 13., 14.X plkst. 20 Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15–20 www.skanumezs.lv