Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +5 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla atklāšanas koncerta recenzija. Iespaidīgā arhitektūra

19. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla atklāšanas koncerta četru pirmatskaņojumu raža.

Kāda gan jēga neatlaidīgi katru gadu pirmatskaņošanai Garīgās mūzikas festivālā pasūtīt jaundarbus latviešu komponistiem, ja nevar zināt, cik šie darbi būs dzīvotspējīgi, turklāt festivāla rīkotājam – Valsts akadēmiskajam korim Latvija – šī kultūrpolitiskā misija jāfinansē no pašu nopelnītā? Ir vērts, ja rodas kaut kas tik spilgts kā Evijas Skuķes opuss Gods – absolūta virsotne pasaules pirmatskaņojumu koncertā, kas Māra Sirmā vadībā Rīgas Vecajā Ģertrūdes baznīcā 24. augustā atklāja 19. Starptautisko Garīgās mūzikas festivālu.

Bažas nepiepildās

Četru jaundarbu autoru vidū Evija Skuķe (1992) ir visjaunākā, viņa studē kompozīciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā Jāņa Petraškeviča klasē. Viņa ir dedzīga jaunu ideju un mūzikas valodas meklētāja. Vēlme eksperimentēt Evijas Skuķes gadījumā apvienojas ar pamatīgu profesionālismu – dziļu muzikāli teorētisko bāzi un kora pazīšanu arī praktiskajā aspektā (viņa septiņus gadus dzied korī Kamēr…). Izvērstajā kompozīcijā Gods komponiste blakus nostata un polistilistiski savij latvisko garīguma izpratni, katoļu mesas daļu tekstus, kā arī islāma aicinājumu uz lūgšanu: "Allāhu, akbar!" (izcilais tenora solo – Rūdolfs Bacāns).

Sākotnēji bažījos, vai nebūs spekulācija, kārtējā nodeva ziņu aktualitātei. Nebija, jo radīts muzikāli spilgts, uzrunājošs opuss – krāšņa un aizraujoši mainīga multikulturāla telpas mūzika. To izpildot, koris pārvietojas un pārgrupējas pa visu baznīcu. Iezīmīgi solo vai grupu solo (tradicionālajā, "taisnajā" vokālajā manierē izdziedātie latviešu tautasdziesmu teksti, askētisks gregoriskais korālis triju vīru unisonā, izteikti austrumnieciskais tenora solo) mijas ar lineāru heterofoniju – vienlaikus senlaicīgu un mūsdienīgu – un dinamiski vērienīgu kora superdaudzbalsību. Iespaidīga mūzikas arhitektūra!

Dieva dārzs tevī

Apbrīnojami, kā visskarbākajā cīņā par izdzīvošanu izsūtījumā Sibīrijā varējusi tapt tik gaiša, iekšējā spēka un paļāvīgas ticības pilna dzeja, – lasot piecus Elzas Stērstes 1953. gada dzejoļus no krājuma Mīļai Mārai, kurus kora miniatūru ciklam Dieva dārzā izvēlējusies Dace Aperāne, pat kauns iedomāties īgno žēlošanos un bezcerības sludināšanu, kas tagad nereti dzirdama brīvajā Latvijā. Apstākļos, kurus nevar salīdzināt pat ar vistrūcīgāko dzīvi šodienas Latvijā, Elza Stērste spēja uzburt ideālo pasauli gaišā cerībā, stingrā ticībā un sirsnīgā lūgšanā. Tas ir Dieva dārzs, ko ikkatrs var piedzīvot sevī. Dace Aperāne to izaudusi smalkā, gaišā, caurspīdīgā kora faktūrā, diatoniskā harmonijā un latviešu tautas dzīvesziņas kodā (tautasdziesmu intonāciju alūzijās). Virzība no apgarotas vokalīzes (tituldziesmas sākumā) ved uz vitālu (bet ne masīvu!) slavinājumu cikla finālā – dzejolī Dieva gars, kas dziļākajā būtībā asociējas ar daļu Gloria tradicionālajā mesā.

Dace Aperāne ir skaņu liriķe, kamermūziķe, līdzsvara lolotāja, nevis radoša izaicinātāja, un viņas lirisma spēks ir skaidravota vienkāršība. Māra Sirmā vadībā to izcēla kora Latvija dzidrais, glāstošais skanējums, it īpaši soprānos un altos, tā uzsverot dzejas un mūzikas silti sievišķīgo būtību. Kopā izdevies sirsnīgs cikls pirmajā personā, latviešu mūzikai tipiskā neoromantisma turpinājums.

Skaņu strautiņš

Izkāpjot no savas ierastās elektroakustisko tembru un ambientā plūduma pasaules un pievēršoties korim, arī Raimonds Tiguls pārtop tipiskā klasiskās latviešu koru kultūras pārstāvī. Dabiskajai, akustiskajai a cappella dziedāšanai radītais jaundarbs The Brook/Strautiņš nebūt nav pārbaudījums kora Latvija varēšanai, bet gan komfortabli iederas latviešu kormūzikas ainavā – tās poētiskajā, joprojām diatoniskajā Latvijas dabas un rāmi poētisku emocionālo noskaņu glezniecības spārnā. To, ka filozofiskais vēstījums par strautiņu un cilvēka dzīvi pie Raimonda Tigula atceļojis no Islandes (tā autors ir Gisle Ūlafsons no Ērikstādes), darba izskaņā norāda tradicionālais islandiešu rimuru dziedājums – episka melodeklamācija, sava veida dziedruna teicēja ierakstā.

Māris Sirmais ar kori Raimonda Tigula skaņu akvareli izgaismo tik niansēti, ka vismaz dubulto tā muzikālo vērtību un jaudu. Viņš pat visnepretenciozākajam mūzikas ritējumam neļauj kļūt vienmuļam – atrod krāsas, pauzes un sīkus, taču zīmīgus akcentus un pavērsienus. Plūdinot akustisko "skaņu strautiņu", Raimonds Tiguls nav centies iekāpt svešās kurpēs, nav bēdzis prom no sevis. Tomēr viņa iecienītākais mūzikas instruments hangs jaundarbā neskan. Mūža pārredzējumam, kas aizsākas ar bērnības atmiņu ainu, piestāv Aivara Krastiņa spēlētā metalofona klusās, spodrās skaņas – nelielais instruments pats ir kā zīme no bērnības.

Senas himnas eklektika

No kora tu esi nācis, un pie kora tev jāpaliek. Šo pārfrāzējumu attiecinu uz grupu Cosmos un Instrumenti līderi kontrtenoru Jāni Šipkēvicu – Rīgas Doma kora skolā un Latvijas Mūzikas akadēmijā izskolotu diriģentu, kurš kādu brīdi pat diriģējis kori Valmieras rajonā. Pēc Māra Sirmā aicinājuma radīto jaundarbu Ubi caritas korim Latvija un oriģinālam instrumentālam trio – koklei (Laima Jansone), klavierēm (autors) un kontrabasam (Džoels Illerhags, Dānija) – var uztvert kā loģisku otro soli šajā virzienā, jo komponēt korim pirmais viņu pamudinājis Jānis Ozols – kādreizējais kolēģis grupā Cosmos, tagad jauniešu kora Maska vadītājs.

Jāņa Šipkēvica jaundarbs, kura impulss ir senas garīgās himnas (žēlsirdības un dievišķās mīlestības) motīvs, ir eklektisks, kā arī bija gaidāms. Kādreizējā Rīgas Doma skolas korista, Eiropas renesanses un baroka polifoniskās garīgās mūzikas izpildītāja un mūzikas vēstures studiju pieredze viņa muzikālajā valodā un asinsritē savijusies ar latviešu klasiskās kormūzikas klātbūtni, netiek aizmirsti arī bagātīgāki koloristiski faktūras uzslāņojumi, kādus komponisti izkopa pagājušā gadsimta otrajā pusē. Tie skaņdarbā, manuprāt, izdevušies vislabāk un ir vispārliecinošākie – dzirdams, ka komponists zina kora drēbi no iekšpuses un sajūt, ko var gaidīt no tik augsta līmeņa profesionāļiem, kādi ir kora Latvija mākslinieki. Pavisam negaidot – nez kur gadījusies laiska džeza fona mūzikas epizode, kurā koris dzied unisonā, bet toni diktē kontrabass ar klavierēm. Tas gan nepārsteidz, jo ir no Jāņa Šipkēvica aktuālā muzicēšanas perioda.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja