Septembrī dievnamos vienpadsmit Igaunijas pilsētās (arī divās salās – Kuresārē Sāmsalā un Kerdlā Hījumā) izskanēja septiņpadsmit koncertu, kas bija veltīti komponista Arvo Perta 85 gadu jubilejai. Ikgadējās Arvo Perta dienas kopš 2010. gada rīko igauņu diriģenta Tenu Kaljustes vadītais festivāls Nargen, kas apvieno dažādus pasākumus visā Igaunijā.
Šogad Arvo Perta dienās piedalījās labākie igauņu mūziķi un kolektīvi, kā arī ārzemju viesmākslinieki. Līdzās jubilāra opusiem skanēja igauņu autoru Kirila Krēka, Tenu Kervitsa, Helēnas Tulves darbi, kā arī Johana Sebastiāna Baha, Ludviga van Bēthovena, Johannesa Brāmsa un Bendžamina Britena mūzika.
Askētisma dāsnums
Man bija iespēja apmeklēt četrus koncertus. Svētās Elizabetes baznīcā Pērnavā Igaunijas filharmonijas kamerkoris un Tallinas kamerorķestris diriģenta Risto Josta vadībā atskaņoja Pertu un Kervitsu. Svētā Jāņa baznīcā Tallinā klausījos Perta, Krēka un Tulves mūzikas programmu vokālā ansambļa Vox Clamantis un diriģenta Jāna Eika Tulves izpildījumā. Devos uz Sāmsalu, lai Svētā Laurentija baznīcā Kuresārē dzirdētu, kā Perta kormūzikas šedevru Kanon pokajanen interpretē Vox Clamantis. Festivāla noslēgumā Arvo Perta dzimšanas dienā Svētā Jāņa baznīcā Tallinā uzstājās Igaunijas filharmonijas kamerkoris, kamerkoris Collegium Musicale, Tallinas kamerorķestris un solisti diriģenta Tenu Kaljustes vadībā. Pats jubilārs lielo koncertu 11. septembrī neapmeklēja – skaidrs, ka daudzi būtu gribējuši viņu apskaut, tāpēc Arvo Perts nolēma, ka pašreizējos apstākļos ir drošāk palikt mājās. Apsveikumus pieņēma komponista dēli Maikls un Imanuels, kuri pēc koncerta nogādāja viņam ziedus un dāvanas.
Arvo Perta humānisma un patiesības piepildītā mūzika veiksmīgi mijiedarbojas ar citu komponistu opusiem – tā elpo dziļi un izceļas ar skaidrību un lakonismu. Arvo Perta mūzikas pētnieks profesors Tomass Sītans savulaik teicis: "Perta radošā metode tiek salīdzināta ar gavēšanu, brīvprātīgu askētismu. Reducēšana viņam ir nozīmīgāka nekā palielināšana. Perts vienmēr ir bijis pieticīgs un taupīgs savos izteiksmes līdzekļos, var pat teikt – skops, un tajā pašā laikā viņa mūzika ir dāsna."
Viņa mūzika ir atvērta citiem žanriem: der atcerēties Arvo Perta un vācu gleznotāja Gerharda Rihtera kopīgo projektu – dziedošo izstādi – 2015. gada Mančestras Starptautiskajā festivālā, kā arī Arvo Perta un režisora Roberta Vilsona grandiozo iestudējumu Ādama pasija, kura pirmizrāde Tallinā notika 2015. gadā.
Arvo Perta māksla stiprina cilvēku garu. Komponists atkārto, ka visu mūžu ir kaislīgi meklējis brīnumu salu, kurā visi cilvēki un visas skaņas sadzīvo mīlestībā: "Durvis uz turieni ir atvērtas jebkuram, bet ceļš ir sarežģīts – līdz pat bezspēkam."
Bjorka klausās Krēku
Viņa mūzikas enerģija ir jūtama gan koncertos, gan ierakstos, kuru kvalitāti autors rūpīgi uzrauga. Kopš 1984. gada Arvo Perts sadarbojas ar prominento Vācijas ierakstu kompāniju ECM Records un tās dibinātāju producentu Manfrēdu Eiheru. Tā ir bijusi abpusēji auglīga partnerība, kurai, šķiet, nav analoga akadēmiskajā mūzikā. Lai izdotu igauņu komponista albumus, Manfrēds Eihers ir izveidojis jaunu sēriju ECM New Series kā platformu Arvo Perta mūzikai, kas jau ar pašu pirmo albumu Tabula rasa (1984) izraisīja rezonansi. Abas puses ir padarījušas stiprāku viena otru, kopā sasniedzot to, kas nebūtu iespējams citā kombinācijā. Tagad ECM Records regulāri izdod arī citu Igaunijas komponistu albumus un ierakstu procesā iesaista Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mūziķus.
Šie darbi atrod savu auditoriju: piemēram, šogad izdoto igauņu vokālā ansambļa Vox Clamantis un diriģenta Jāna Eika Tulves albumu The Suspended Harp of Babel, kurā iemūžināta igauņu komponista Kirila Krēka (1889–1962) mūzika, par vienu no saviem iemīļotākajiem un pārsteidzošākajiem ierakstiem ir pasludinājusi Arvo Perta fane Bjorka.
OMG! Šeit bijis van Eiks
Arvo Perts joprojām aktīvi strādā – veido savu opusu jaunas redakcijas un komponē jaundarbus. 22. septembrī Gentē notika Arvo Perta opusa Janam vai Eikam/Für Jan van Eyck pasaules pirmatskaņojums. Iniciatīva nāca no Beļģijas kora Collegium Vocale Gent, un par darba pasūtītāju kļuva Gentes pilsēta, kura 2020. gadu ir pasludinājusi par flāmu gleznotāja Jana van Eika gadu. Arvo Perta kompozīciju ir iedvesmojis t. s. Gentes altāris (Dieva Jēra pielūgšana) Svētā Bavo katedrālē. 1432. gadā pabeigtā grandiozā poliptiha autori ir brāļi Hūberts un Jans van Eiki. Šogad noslēdzās altāra centrālās daļas restaurācija, un tas atkal ir pieejams apskatei.
Triju minūšu darbs Janam vai Eikam komponēts jauktajam korim un ērģelēm, tā pamatā ir Arvo Perta Berlīnes mesas (1990) noslēguma daļas Agnus Dei mūzika. Pirmatskaņojumu Svētā Bavo katedrālē diriģēja kora Collegium Vocale Gent dibinātājs Filips Herevēge, ērģeles spēlēja Moda Gratona. Koncerts bija iekļauts Gentē notikušā flāmu festivāla OMG! Šeit bijis van Eiks programmā.
Savukārt Igaunijā jau pēc Arvo Perta dienām 24. un 25. septembrī Jehvi un Tallinā skanēja komponista opusa La Sindone (2005/2019) jaunā versija. Vijoles solo spēlēja Arvo Leiburs, kurš aizstāja saslimušo krievu vijolnieku Vadimu Repinu. Pie Igaunijas Nacionālā simfoniskā orķestra pults stājās Andress Mustonens.
Igaunijas rudens krāsas
Visu inteliģentu Igaunijas viesu un komponista daiļrades cienītāju ceļi ved uz Arvo Perta centru Laulasmā, kas ir 35 kilometru attālumā no Tallinas. Centru apmeklē gan akadēmiskās mūzikas vēstneši (piemēram, šeit viesojušās un ar Arvo Pertu satikušās pianistes Katja un Mariella Labekas), gan popzvaigznes (dziesminieks Stings), gan citu radošo profesiju pārstāvji (mākslinieks un teātra režisors Roberts Vilsons, kinorežisors Andrejs Zvjagincevs). Komplekss atrodas klusā, gleznainā vietā – uz pussalas priežu meža vidū, netālu no jūras. Arvo Perts ar sievu Noru dzīvo padsmit minūšu gājiena attālumā no centra.
Komponista ģimene nodibināja šo institūciju 2010. gadā. Centra ēku projektējuši Spānijas biroja Nieto Sobejano Arquitectos arhitekti Fuensanta Njeto un Enrike Sobežano, iedvesmojoties no Arvo Perta dubultkoncerta Tabula rasa (1977). Nama durvis publikai tika atvērtas 2018. gada oktobrī. Centra galvenā funkcija ir komponista mantojuma saglabāšana un izpēte. Procesā aktīvi piedalās pats Arvo Perts. Centrs ir kļuvis par viņa arhīva mājvietu, šeit tiek glabātas skaņraža muzikālās dienasgrāmatas, partitūru manuskripti, skices un diagrammas, citi pieraksti, korespondence, apbalvojumi, interviju un runu teksti, pētījumi, liecības, ieraksti un citi dokumenti fiziskajā un digitālajā formātā. Ar tiem strādā muzikologi un pētnieki, daļēji materiāli ir pieejami arī interesentiem (nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās). Ik dienu tiek papildināta digitālā datubāze jeb t. s. Arvo Perta informācijas sistēma.
Centrā notiek izglītības programmas, izstādes, konferences, koncerti un filmu skates. Akustiskā kamermūzikas koncertzāle, kurā ir 150 sēdvietu, var tikt izmantota arī kā ierakstu studija. Koncertos šeit var sastapt arī pašu Arvo Pertu. Centrā ir bibliotēka un telpas lasīšanai – grāmatas ir atceļojušas no Arvo Perta mājām. Tie pārsvarā ir teoloģijas, filosofijas, mūzikas un mākslas izdevumi, daiļliteratūras ir maz. Bibliotēkā ir arī Arvo Perta mūzikas ierakstu kolekcija. Iekšpagalmā ir neliela kapela, kuru ir apgleznojis Igaunijas pareizticīgo ikonu mākslinieks (Arvo Perts ir pareizticīgais).
Arvo Perta centrs ir harmonijas vieta, šeit var klausīties mūziku un meditēt. Šī ir tikšanās vieta, kas atvērta visiem, kuri bez steigas ir gatavi "ieklausīties, mācīties un saprast". Tā ir gan atmiņas institūcija, gan informācijas centrs, kas iemieso Arvo Perta mūziku un idejas arhitektūras formā. "Apmeklētāji var gūt priekšstatu par to, kur ir meklējamas komponista daiļrades saknes. Visi, kas vēlas, var iet dziļumā," sarunā ar KDi skaidro Arvo Perta centra direktore Anu Kivilo. "Katrs šeit var pavadīt tik daudz laika, cik uzskata par vajadzīgu. Centru var aplūkot piecpadsmit minūtēs, bet var arī uzkavēties vairākas stundas – sēdēt krēslā, klausīties mūziku un pētīt partitūru. Mēs piedāvājam vienkāršas lietas, par kurām ikdienā mēdzam aizmirst un kuras uztveram kā pašsaprotamas. Tas ir svaigs gaiss, laiks un telpa," turpina Anu Kivilo.
Šeit ir ierīkots Arvo Perta kabinets, kurā viņš komponē. Šī privātā telpa apmeklētājiem nav pieejama. Tā iekārtota precīzi kā bijušais komponista kabinets viņa Berlīnes dzīvoklī (Arvo Perts emigrācijā pavadījis trīsdesmit gadu) – atšķiras tikai skats aiz loga. Laulasmā Arvo Perts, sacerot mūziku, var vērot, kā mainās gadalaiki mežā.
Ēkā ir lieli logi, un gandrīz visas telpas ir savienotas ar dabas pasauli. Īpaša dizaina mēbeles ir ieturētas Igaunijas rudens krāsu – zaļas, oranžas, dzeltenas un brūnas – gammā. Centru regulāri apmeklē ne tikai Arvo Perta cienītāji, bet arī arhitektūras un dizaina speciālisti. "Arhitekti šeit ir ieguldījuši labu enerģiju," piebilst Anu Kivilo.
Cilvēks ar spārniem
Nelielā kinozālē tiek demonstrēta režisoru Jāna Totsena un Jāka Kilmi dokumentālā īsfilma Mūzikas alkas (2018), kas stāsta par Arvo Perta dzīvi un mākslu. Tajā asprātīgi ir kombinēti arhīva materiāli, fotogrāfijas, videoieraksti, animācijas un spēlfilmas elementi. Filmā ir daudz interesantu faktu. To, ka mazajam Arvo patīk dziedāt, viņa māte uzzināja no kaimiņiem, kad viņam bija divi gadi. Bērnībā Arvo uz divriteņa stundu vai divas riņķoja pa Rakveres tirgus laukumu, jo tur pie staba bija piestiprināti skaļruņi, kas pārraidīja klasiskās mūzikas koncertus.
Filma vēsta par Arvo Perta kompozīcijas stila pārvērtībām, par to, kā viņš centās atbrīvoties no avangarda skarbuma, agresijas, neprāta un vispārējā haosa un atrast bezgalību un tīrību. 60.–70. gadu mijā, kas bija Arvo Perta radošās krīzes periods, viņš sev uzdeva jautājumu: "Vai tiešām es tā arī palikšu cilvēks, kurš nespēj pacelties gaisā, cilvēks bez spārniem?" Tas bija dramatisks jaunas muzikālās valodas meklējumu posms. Pēc septiņiem klusuma gadiem saulainā 1976. gada 7. februāra rītā Arvo Perts nāca klajā ar savu unikālo kompozīcijas tehniku un pasaules uztveri, kurai dots nosaukums tintinnabuli, – tajā dienā piedzima neliels skaņdarbs klavierēm Alīnai/Für Alina un «viņa mūzika pārvarēja Zemes gravitāciju».
1980. gada 19. janvārī Arvo Perts ar sievu un diviem dēliem pameta Tallinu un ar vilcienu devās uz Vīni (dēliem viņi teica, ka dodas ceļojumā apkārt pasaulei), pusotru gadu vēlāk ģimene pārcēlās uz Berlīni. Šis ceļojums apkārt pasaulei noslēdzās 2010. gadā, kad komponists pavisam atgriezās dzimtenē.
Ja laikapstākļi ļauj, Arvo Perta centra apmeklētāji var uzkāpt panorāmas tornī. "Mums nereti jautā, kāpēc šeit ir tik augsts tornis," saka centra direktore. "Arvo šķita, ka tā ir laba doma – uzkāpt tornī, lai redzētu jūru."
Informācija: www.arvopart.ee
***
"Nevienas agresīvas nots"
Saruna ar festivāla Nargen un Arvo Perta dienu māksliniecisko vadītāju diriģentu Tenu Kaljusti (foto autors – Kaupo Kikass)
Jūs jau sen cieši sadarbojaties ar Arvo Pertu. Ar ko jums ir nozīmīga šī pieredze?
Katram diriģentam ir komponists, kuru viņš var uzskatīt par skolotāju, par cilvēku, kurš ienes muzikālajā pasaulē savu garu, savas notis, savus darbus. Diriģents kļūst par šo darbu pirmo interpretu, un pasaules pirmatskaņojuma sagatavošana ir ļoti īpaša. Tā ir radošā laboratorija, kurā viss notiek dialogā ar autoru. Tā mēs strādājam ar Arvo Pertu kopš 80. gadu beigām. Viņa mūzikas pirmo albumu – Te Deum – ierakstīju 1993. gadā (izdevusi kompānija ECM Records).
Mūsu attiecībās ir saglabājies smalkjūtīgums. Darbs ar Arvo paredz koncentrēšanos katrai notij, kas uzrakstīta pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem. Viņš joprojām apmeklē katru mēģinājumu, vēlēdamies izdibināt kaut ko jaunu. Arvo grib, lai viss būtu tā, kā viņš to tagad jūt, tāpēc allaž izsaka savas domas un sniedz komentārus. Arvo pārstāv ļoti smalku komponistu tipu, kas uztur vistuvāko kontaktu ar izpildītājiem. Kā visi viņa paaudzes autori, Arvo ir ļoti prasīgs.
Kas mainītos pasaulē, ja tajā nebūtu Arvo Perta mūzikas?
Šādās kategorijās es par to neaizdomājos. Nezinu, kas notiek visā pasaulē, kurā strādā milzīgs skaits komponistu. Taču skaidrs, ka mūsu kultūrtelpā Arvo Perta misija ir lasīt senos tekstus. Viņš to dara tā, ka mēs tos uztveram kā dzīvus. Caur Arvo mūziku mums veidojas saikne ar šiem tekstiem. Viņa mūzika ieved klausītājus telpā, kurā nav nevienas ļaunas, agresīvas nots. Mums apkārt ir daudz negāciju, un Arvo ienes mieru šajā pasaulē. Viņa radītais stils un tehnika tintinnabuli ir izveidojusi absolūti jaunu arhitektūru, kurā ir labi dzīvot.
Kāpēc jums ir interesanti atgriezties pie Arvo Perta darbiem, kurus vairākkārt esat diriģējis pēdējos trīsdesmit gados?
Ir daudz diriģentu, kuri izpaužas visplašākajā repertuārā – diriģē Aīdu, Traviatu, Baha kantātes un vēl pilnu starptautisko programmu. Savukārt es esmu izvēlējies koncentrētāku pieeju – vēlos iepazīstināt pasauli ar Arvo Perta daiļradi, lai tā būtu plaši pārstāvēta mūzikas dzīvē. Ticu, ka šī izvēle arī man pašam palīdz uzturēt svaigu skatu, un varu apgalvot, ka pamatīgi pārzinu un izprotu viena komponista daiļradi. Esmu lasījis, ka Arvo Perts vairākus gadus ir visbiežāk atskaņotais mūsdienu autors pasaulē. Tajā ir arī mūsu nopelns, jo ļoti aktīvi spēlējam viņa mūziku.
Kādi bija šā gada jubilejas festivāla Arvo Perta dienas programmas veidošanas principi?
Vēlējos, lai Arvo Perta mūzika iesaistītos dialogā ar citiem komponistiem. Atklāšanas koncertā līdzās Pertam skanēja Ludviga van Bēthovena kantāte Jūras klusums un laimīgais brauciens/Meeresstille und glückliche Fahrt un Johannesa Brāmsa Likteņdziesma/Schicksalslied – tā bija kā prelūdija Arvo Perta opusam In principio (2003). Šis ir gadījums, kad dažādu komponistu opusus vieno teksts. Vēl šajā koncertā atskaņojām Arvo Perta darba Ja Bahs būtu bijis dravnieks.../Kui Bach oleks mesilasi pidanud... (1976/1984/2019) jauno redakciju. Tādējādi Bahs bija ceturtais komponists šajā kompānijā. Šajā opusā Arvo citējis Bahu, šī ir viena no viņa muzikālajām kolāžām.
Festivāla otrā koncerta varoņi bija Perts un Bendžamins Britens. Nākamajās programmās bija iekļauta igauņu komponistu Kirila Krēka, Tenu Kervitsa un Helēnas Tulves mūzika. Man patīk šādas kombinācijas. Arvo ir ne tikai lielās formas darbi – viņa kompozīcijas mēdz būt kompaktas, tās ilgst divpadsmit un sešpadsmit minūšu. Katru reizi veidojam programmu kā jaunu simfoniju, kas sastāv no dažādām daļām.
Vai pašam Arvo Pertam bija īpašas vēlmes un idejas programmas ziņā?
Es veidoju festivāla programmu, aizsūtu to Arvo, un viņš parāda īkšķi uz augšu vai uz leju. Nevajag domāt, ka viņš ir programmas cenzors. Arvo ieklausās manās domās. Pagājušā gada septembrī festivālā viesojās komponisti un diriģenti no Lielbritānijas – Džeimss Makmilans un Tomass Adess. Viņi diriģēja gan savu, gan Perta mūziku. Bija aizraujoši klausīties, kā Pertu dzird un interpretē citi skaņraži.
Bez kuriem Arvo Perta darbiem nevarat iedomāties savu dzīvi?
Visus viņa opusus, kurus esmu diriģējis, uzskatu par galvenajiem. Protams, svarīgi ir tie, kuru tapšanas procesu esmu novērojis, kurus esmu pirmatskaņojis un iemūžinājis ierakstos. Varu minēt Te Deum (1985/2007), Ādama žēlabas/Adam’s Lament (2010), Como cierva sedienta (1998/2002) un daudzus citus.
Latvijā lepojamies, ka 2012. gadā ECM Records izdotais, jūsu vadībā tapušais Ādama žēlabu ieraksts, kurā piedalījies Latvijas Radio koris un kamerorķestris Sinfonietta Rīga, ir apbalvots ar Grammy. Kā vērtējat Latvijas mūziķu sniegumu un lomu Arvo Perta mūzikas atskaņošanā?
2010. gada vasarā diriģēju Ādama žēlabu pasaules pirmatskaņojumu Stambulā. Pēc tam bija vēl piecas sešas uzstāšanās ar citiem kolektīviem. Esmu secinājis, ka Latvijas Radio koris un Sinfonietta Rīga ir labākie ansambļi šā darba interpretācijai – ar tiem viss skan ideāli. Mums ir tapis apbrīnojams ieraksts. Priecājos, ka Ādama žēlabas ir papildinājušas jūsu kolektīvu repertuāru un tie var izpildīt šo darbu. Tā šī mūzika lido pa visu pasauli, to interpretē dažādi kori un orķestri.
***
"Mūzika skan kā sirdspuksti"
Saruna ar vokālā ansambļa Vox Clamantis dibinātāju, māksliniecisko vadītāju un diriģentu Jānu Eiku Tulvi
Kāda ir Arvo Perta mūzikas loma jūsu radošajā dzīvē?
Sākotnēji Vox Clamantis izpildīja tikai gregoriskos dziedājumus. Arvo Perta mūzika tiem ir ļoti tuva. Viņa muzikalitāti var salīdzināt ar gregoriskajiem dziedājumiem – doma izpaužas horizontāli. Tāpēc jau diezgan agri sākām izpildīt arī Arvo Perta mūziku. Deviņdesmitajos gados viņš regulāri apmeklēja mūsu koncertus, lai klausītos to, ko mēs atskaņojam. Tā mēs esam sadraudzējušies. Arvo Perta mūzikas izpildīšana mums bija dabisks, likumsakarīgs solis. Viņš veltīja mūsu kolektīvam dažus skaņdarbus, nāca uz mēģinājumiem, lai paskatītos, kā mēs strādājam. Uzdeva jautājumus, kad komponēja vokālajiem ansambļiem. Viņu interesēja, kā skan tā mūzika, kuru viņš tobrīd sacerēja. Viņam to vajadzēja dzirdēt, lai vēl par to padomātu.
Es uztveru Arvo Perta mūziku kā kaut ko ļoti intīmu, viņa mūzika atspoguļo to, kā viņš jūtas. Tā ir vēl viena līdzība ar gregoriskajiem dziedājumiem.
Kuri Arvo Perta darbi ir veltīti ansamblim Vox Clamantis?
Alleluia-Tropus (2008/2010), Habitare fratres in unum (2012) un daži citi. Arī tad, kad Arvo raksta ārzemju kolektīviem, šo opusu komponēšanas procesā viņš bieži strādā ar mums. Piemēram, vakardienas koncertā skanēja darbs Un es dzirdēju balsi.../Ja ma kuulsin hääle... (2017) igauņu valodā. Kad Arvo to komponēja, viņš nāca pie mums, lai dzirdētu, kā tas skan. Tas vienmēr ir interesants darbs, Arvo skaidro, ko un kāpēc viņš dara.
Arvo Perta vērienīgāko kora darbu Kanon pokajanen (1997) esat izpildījuši visā pasaulē. Grēku nožēlas kanonā tiek izmantota sarežģīta senslāvu valoda, taču šķiet, ka šo opusu saprot visur, lai kur tas skanētu. Kas ir šī darba noslēpums?
Arvo vienmēr ilgi dzīvo ar tekstiem, kurus izmanto savos opusos. Viņš nekomponē ātri. Šo kanona tekstu, kas tiek izmantots liturģijā, Arvo pārzina ļoti sen. Pirms viņš sāka to komponēt, viņš par to bija domājis ilgus gadus. Visam, ko Arvo dara, viņš spēj atrast ideālu formu, un arī Kanon pokajanen ir perfekta un spēcīga forma, lai gan dziedāt šo mūziku ir tehniski sarežģīti.
Reiz mēs to atskaņojām četrpadsmit koncertos Francijā, bija pat divi koncerti dienā. Koncerta sākumā vienmēr esmu jutis, ka šī ir iespēja izdarīt kaut ko būtisku un Arvo mūzika piepilda ar spēku un enerģiju. Tieši tāpēc, ka Arvo rada ideālo formu, klausītāji dzīvo ar šo mūziku no sākuma līdz beigām, viņi sajūt tās sakrālo būtību. Mūzika ir apveltīta ar tādu spēku, ka tā uzrunā, pat ja klausītājs nesaprot vārdus. Mūzika mums ļauj just, un Arvo zina, kā izpaust skaņās savas dziļākās izjūtas, un atļaujas to darīt. Tas ir viņa lielā spēka pierādījums. Klausītājiem ir iespēja sajust to, ko jūt Arvo.
Savos koncertos bieži apvienojat Arvo Perta mūziku ar citu autoru skaņdarbiem. Kā tie sadzīvo kopīgās programmās?
Veidojas labs dialogs. Piemēram, tagad Arvo Perta dienās pirms Kanon pokajanen skanēja neliels Kirila Krēka darbs kā vakara liturģijas ievads. Savukārt citu manis diriģētu šā gada festivāla programmu veidoja Perta, Krēka un Helēnas Tulves mūzika. Manuprāt, Arvo mūziku var uztvert pat labāk, ja programmā ir pārstāvēti arī citi autori. Nevar rādīt tikai zeltu. Ja blakus ir arī sudrabs un briljanti, zeltam tas nāk par labu – viss kopā izskatās un izklausās lieliski, un mēs to dziļāk izprotam.
Ko jums ir sniegusi Arvo Perta mūzika – ko tādu, kas nav atrodams citu skaņražu darbos? Ko viņš jums ir atklājis?
Arvo skaņu pasaule ir ļoti bagātīga. Mēs dziedam Kanon pokajanen jau septiņus astoņus gadus un vienmēr atrodam tajā kaut ko jaunu. Arvo mūzika ir jāizpilda precīzi, kā rakstīts notīs, taču tā sniedz lielu brīvību. Jo vairāk tajā iedziļinos, jo plašāka pasaule atklājas – tajā ir tik daudz neizzinātu iespēju, tāpēc es tik ļoti mīlu Arvo mūziku un sajūtu tajā brīvību. Katru reizi var kaut ko izdarīt citādi.
Arvo ir ļoti atvērts, par visu interesējas, viņš ir ziņkārīgs kā bērns. Viņam ir brīnišķīga humora izjūta. Arvo mūzikā nav nekā ārišķīga, tā skan kā sirdspuksti – un neviens klausītājs nav vienaldzīgs.