Uldis Rudaks par labu, labāku un vislabāko dabu

Neviens no mūsdienās notiekošajiem festivāliem tik ļoti neatgādina nu jau leģendāro vairākus gadus iesaldēto pirmo privāto rokfestivālu Latvijā - Trincstock. Tā pati viensētas atmosfēra, kas sasniedzama tikai pa grantētiem ceļiem, tikai lielākos mērogos. Viena paliela māja, otra - nedaudz mazāka, koka šķūnis ar skatuvi, sazin kādiem nolūkiem savulaik celta, bet nepabeigta betona celtne, kur spēlē dīdžeji. Pļava, kur uzbliezta lielā skatuve ar skaļākajām grupām, apslēpts pagalmiņš, kur uzstāties etnomūziķiem. Dīķis ar brūnu ūdeni (nepatīk - nepeldi, bet, ja karsts, nav variantu) un telšu pilsētiņa ābeļdārzā, kur pagaidām vēl tikai retais koks bombardē svešiniekus ar savu ražu.Labā dabā visi ir kā savējie. Vai katrs pretimnākošais cilvēks pazīstams. Ja vēl ne, tūlīt viņš par tādu kļūs, jo, ja šo uzrunāsi, noteikti nenovērsīsies tikai tāpēc vien, ka neesi viņam pazīstams. Tam būtu vajadzīgi daudz nopietnāki iemesli. Ņemot vērā, ka šis ir īpaši ģimenēm draudzīgs festivāls, vēl bez alus dzeršanas pēc izstāvētas pagaras rindas (tātad veldzēšanās un ēdināšanas punktu skaitu nākotnē vajag palielināt) un mūzikas baudīšanas tiek piedāvāts arī vesels lērums papildus izklaides iespēju - apgleznošanās, joga, masāža, suņu Freestyle, mēles mežģīšana, slēpņošana utt. Jāatzīst, ka no iepriekšminētajiem priekiem neizbaudīju nevienu un aprobežojos ar mūzikas klausīšanos.Šogad bija plaši pārstāvēti Jamaikas ritmi lielākoties krievu un poļu mūziķu izpildījumā. Bez šaubām ska un regejs vienmēr dod iespēju gūt divas svarīgas baudas - iztrakoties un atslābināties, tomēr visam ir jāmainās, tāpēc jācer, ka nākamgad Labā dabā dominēs kaut kas cits. Jo vienmēr lecamās, traki ballīgās, karstās, ellīgās, superduperpozitīvās ska un balkānu mūzikas pārpilnība mūsu platuma grādos jau sāk kļūt apnicīga.Diemžēl jau otro gadu pēc kārtas festivālam neizdodas pilnībā iekopt tradīciju ekskluzīvi piedāvāt pašmāju nepieradinātās, avangarda vai joku mūzikas klasiķu priekšnesumus. Ja pagājušajā gadā par festivāla kulminācijas momentu parūpējās Dzeltenie pastnieki ar izcilu albuma Alise koncertuzvedumu, bet šīs grupas eksdalībnieks Roberts Gobziņš ar Resnajiem putniem tomēr neatbrauca, tad šogad neieradās ne solītā avangarda grupa 19 gadi pirms sākuma, ne Ufo un estrādes apvienība Kaija. Neko darīt - kam gan vēl vairāk, ja ne dinozauriem, tas piedodams.Jaunākas paaudzes pazudušo grupu atgriešanās laikam ir vienkāršāka. Sakarā ar dalībnieku pastāvīgu atrašanos Londonā dzimtenē sen neredzētā grupa Nohow ar savu uzstāšanos Labā dabā kārtējo reizi pierāda, ka tik ļoti ar visām rokzvaigznei nepieciešamajām iezīmēm - lielisku balsi, androgīnu ārieni, artistiskumu, narcismu, dozētu brutalitāti - apveltīta grupas līdera kā Kristaps viņa paaudzes mūziķu vidū mūsu pusē joprojām nav. Lai veicas ar mēģinājumiem sevi piedāvāt Londonas klubiem! Savukārt grupa _7 pieauguši vīrieš_i pārkāpa visus tabu, savas uzstāšanās laikā uz ekrāna demonstrējot retro pornofilmas kadrus ... Gatavās šausmas? Kādam varbūt tā. Tomēr lielos vilcienos jāatzīst, ka patiesībā tas ir tiešā saskaņā ar festivāla nosaukumu - galu galā cilvēki ar pornogrāfiskajās filmās vai ik kadrā fiksētajām darbībām apmierinājuši savas dabiskās vajadzības jeb instinktus. Festivāla labdabīgo gaisotni nedaudz pabojāja pats fināls - tehniskā personāla attieksme pret pēdējo mākslinieku, kas uzstājās uz šķūņa skatuves. Tas bija DJ Zinho the Earthquake no Portugāles, kuram pilnvērtīgi izpausties traucēja tehniskas problēmas - nedarbojās viens no atskaņotājiem un pults. Kad aparatūra pēc krietna laika tika salabota, atraktīvais melnādainais dīdžejs, kuram piecos no rīta bija izdevies uzkurināt visizturīgāko publiku, bija gatavs spēlēt, šķiet, vēl stundas divas trīs, bet vīri no skaņas kompānijas A-Sound viņam gluži vienkārši atslēdza elektrību. Satriektais viesmākslinieks nelikās mierā un devās spēlēt uz citu skatuvi, bet pēc kāda laika viņš tika brutāli apklusināts arī tur. Droši vien bija beidzies apmaksātais aparatūras īres laiks. Protams, var saprast A-Sound vīrus, kuri droši vien bija cēlušies pusčetros naktī, lai brauktu no Rīgas uz Ratniekiem novākt aparatūru, bet tur viens dredains mellais vēl negrib likties mierā un braukt atpakaļ uz saviem džungļiem. Nākamgad organizatoriem jāpadomā par laika rezervi, jo, lai arī kārtībai jābūt, šādu attieksmi viesmākslinieki, kuri šurp mērojuši vairākus tūkstošus kilometru, nav pelnījuši. Tā kā daļa apmeklētāju naktis pavadīja iepriekš izīrētos numuriņos atpūtas kompleksa mājiņās, kas atrodas festivāla teritorijā starp skatuvēm, izpalika tāds nepatīkams moments kā apmeklētāju dzīšana ārā no festivāla teritorijas, kad muzikālie priekšnesumi un visas citas oficiālās izklaides jau beigušās. Neviens netramdīja ne zālītē, ne uz salmu čupām šķūnī, ne uz betonētajiem celiņiem gulošos, kuriem ceļš līdz teltij bijis par tālu. Un tas ir pozitīvi, jo festivāls tomēr ir domāts, lai cilvēki aizmirstu par etiķeti un atslābinātos nevis rādītu citiem labas ikdienas uzvedības paraugu.Žēl vienīgi, ka mūziķu un viņu līdzjutēju pēcfestivāla laiskā pasēdēšana atpūtas kompleksa viducī nevainagojās ar kādu spontānu uzspēlēšanu, ko pēc gadiem varētu atcerēties kā aizkustinošāko mirkli 2011.gada festivālā Laba Daba. Jo leģendas veidojas pašas - tās nevar ieplānot, realizēt un rezervēt tām vietu topošajās jaunāko laiku vēstures grāmatās.