Atis Rozentāls
@@
Reja Kūnija komēdija Dailes teātra repertuārā ar citu nosaukumu rādīta jau 1998. gadā, taču tagad, no jauna tulkotu, Dž. Dž. Džilindžers to iestudējis, atklāti atzīstot, ka teātrim vajag naudu. Tā nu jociņi par divām sievām, kā arī īstiem un neīstiem gejiem varētu atkal rullēt gadiem ilgi bez problēmām, ja vien šis iestudējums neizrādītos liktenīgs mākslinieciskā vadītāja attiecībās ar trupu. Izrāde pati par sevi nav katastrofa, taču tā ir absolūti mehāniska un radīta, pieliekot minimumu pūļu – bezpersoniska Artūra Bērziņa scenogrāfija, glīti Ramonas Barsegjanas kostīmi un aktieri, kuri vairāk vai mazāk rūpīgi izstaigā lomas zīmējumu un izrunā replikas, kas ir galvenais skatītāju smieklu avots. Režisors lugā necenšas neko atklāt, izņemot dažas mizanscēnas, kurās saskrienas tie, kas atrodas vismaz viena kvartāla attālumā. No aktieru ansambļa visorganiskāk pa skatuvi dzīvojas Lauris Subatnieks Stenlija lomā, savukārt Artis Robežnieks, kurš Stenliju spēlēja pirms 20 gadiem, tagad Džona Smita lomā ir tikai funkcija, kam nav ne smieklīgu, ne atmiņā paliekošu iezīmju. Rēzija Kalniņa un Vita Vārpiņa dara, cik viņu spēkos. Mārtiņš Upenieks demonstrē pilnu stereotipu komplektu par gejiem. Skatītāji atnākuši uz komēdiju un smejas visās vietās, kur tas ir iespējams.
Līga Ulberte
@@
Nez kuras situāciju komēdijas nez kurš iestudējums. Ne ar ko nav unikāls ne Dailes teātra, ne režisora Džilindžera biogrāfijā. Veidots ar aprēķinu – šoreiz pat neslēptu aiz kādiem mākslas nolūkiem – dabūt pilnu lielo zāli un nopelnīt naudu. Un to arī panāk.
Fakts, ka tieši šī nepretenciozā komēdija, izskatās, kļuvusi liktenīga Džilindžeram kā Dailes teātra mākslinieciskajam vadītājam, ir pat drusku pārsteidzošs. Kaut varbūt viss ir tikai loģiski. Ieilgusī režisora pārliecība, ka pasaulē var notikt sazin kas, bet teātrī joprojām vieta ir tikai čiepstošām beibēm augstpapēžu kurpēs un lāga džekiem, kas saguruši no pārāk intensīvas privātās dzīves, konkrētajā izrādē ir, tā teikt, uz sejas. Joki par gejiem, kas varbūt šķita smieklīgi 1983. gadā, kad rakstīta Reja Kūnija luga, tagad izskatās bezgaumīgi, un Rēzijai Kalniņai un Vitai Vārpiņai pikanto, padumjo meičuku vecums tā kā būtu garām. Dažas lugas situācijas gan ir nenoliedzami asprātīgas, Rēzijai Kalniņai, Laurim Subatniekam un Gintam Andžānam piemīt patīkama pašironija, zāle pārsvarā priecīgi smejas un kaut kad sezonas burzmā šo produktu varētu mierīgi norīt. Tomēr atklāt ar ko tādu jaunu sezonu ir graujoši pašatmaskojoši.
MM