Šīs recenzijas virsraksts var šķist labs savstarpēja pretrunīguma paraugs, jo abstrakts darbs pēc loģikas nevar būt figurāls un figurāls savukārt nevar būt abstrakts. Vai varbūt tomēr var, jo māksliniekam nekā neiespējama nav? Šādu pārdomu provocēšana ir viens no pavedieniem, ko piedāvā Diānas Adamaites izstāde Frekvences telpā Mākslas stacijā Dubulti. No vienas puses, šī izstāžu telpa nav pārāk tālu no Rīgas, no otras – vasara, kad izstāžu apskatu var ērti apvienot ar tīkami tukšāku pludmali nekā Bulduros vai Majoros, ir zināma priekšrocība. Tomēr latviešu glezniecības svaigāko parādību interesentiem ir vērts arī negaidīt peldsezonu.
Sirreālā vienkāršība
Gleznotāja Diāna Adamaite ir viena no Našķu bumbas kolektīva: šādi saucās jaunu mākslas zinātnieču kūrētā jauno mākslinieku grupas izstāde jau patālajā 2007. gadā. Tolaik varēja droši konstatēt, ka bažas par glezniecības nāvi, kā varēja šķist pēc instalāciju uznāciena deviņdesmitajos, tomēr ir pārspīlētas pat visuresošo attēlu laikmetā un krietns pulks šajā medijā saskata pietiekamu potenciālu arī latviešu mākslā. No toreiz gandrīz piecdesmit izstādes dalībniekiem daudzi ir izveidojuši gana veiksmīgu un arī starptautiski atzītu karjeru (Ēriks Apaļais, Maija Kurševa, Inga Meldere, Andris Eglītis, Arturs Bērziņš, Kristians Brekte, Vineta Kaulača, Anda Lāce un vēl citi), savukārt par daļu glezniecības sakarā dzirdēts mazāk vai teju nemaz. Mazliet mainītā sastāvā, arī ar Diānas Adamaites līdzdalību, jaunie gleznotāji uzstājās arī izstādē Pilsētas bērni (2010).
Mākslas kritiķis Vilnis Vējš daudzveidīgās jauno gleznotāju izpausmes pat mēģināja dabūt zem konceptuāla lietussarga ar nosaukumu Jaunā vienkāršība, raksturojot tendenci kā "glezniecības interesi par ikdienišķiem sižetiem, telpiskumu un fotogrāfisku skatījumu" un glezniecisku askēzi, "saturiskas integritātes vārdā krietni vien samazinot specifiski glezniecisko ieroču arsenālu" (Vilnis Vējš, Jaunā vienkāršība. 2000–…, Studija, 2010, nr. 72, 41. lpp.). Daži šīs askēzes vārdā vairāk atteicās no krāsainības, citi – no ekspresijas, vēl citi – no telpiskuma, kāpinot ekspresiju, Diānas Adamaites piemērs tur it kā sevišķi neiederas, jo viņas gleznās tolaik bija gan krāsas, gan telpiskums, gan visai glezniecisks, mēreni ekspresīvs rokraksts. Taču atteikšanās varbūt notikusi objektu atpazīstamības ziņā, mulsinot skatītāju ar jautājumu – kas tur galu galā attēlots?
"Pašreizējā posmā Diānas Adamaites mākslinieciskā interese saistīta ar sirreālismam radnieciskām izteiksmēm, kur vērojama koncentrācija ap kādu reāli neidentificējamu, tomēr konkrētu objektu, kura forma raisa asociācijas ar bioloģiskās pasaules elementiem, kas plūst un mainās kāda nezināma spēka ietekmē" (Našķu bumba: Jaunie Latvijas glezniecībā [katalogs], RJA Veritas, 2007, 22. lpp.). Tāds bija toreizējais mākslas zinātnieces Diānas Barčevskas komentārs. Kopš tā laika gleznotājas vārds nav bijis gluži mākslas dzīves priekšplānā, taču pēc šīm izstādēm viņa ir studējusi mākslu Cīrihē (2011), papildinot jau agrāk gūtos iespaidus Francijas un Vācijas izglītības sistēmā un Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības meistardarbnīcā, kur iegūts maģistra grāds (2007). Kopš 2005. gada sarīkojusi deviņas personālizstādes, piedalījusies daudzās grupu izstādēs, starptautiskās rezidencēs un simpozijos.
Mistiskais ekspresionisms
Arī jaunajā izstādē var runāt par sirreālismu, biomorfu abstrakciju, plūstamību un mainību vai nezināmu spēku ietekmēm. Tomēr kāda pārbīde noteikti ir vērojama, un tās ir alūzijas uz pilnfigūras portreta tradīciju – visi darbi satur cilvēka figūrai radniecīgus elementus. Uz jautājumu, kā tad uzlūkot šīs (it kā) figūras, izstādes kuratore un Mākslas stacijas Dubulti vadītāja Inga Šteimane pašsaprotami piedāvā izvērstas atbilžu versijas. Proti, šis nav tas gadījums, kad īsām biogrāfiskām ziņām pieskaitīta vien kāda esejiski izplūdusi rindkopa. Ja vien ir vēlme iedziļināties interpretēšanā, iespēja tiek dota! Protams, daļai publikas tas var šķist lieki, cilvēki izvēlas skatīties un nelasīt neko. Paradoksāli, bet uz šādu pieeju var vedināt arī Ingas Šteimanes secinājumi: "Es to sauktu par sekošanu mākslai tādā izpratnē, ka tiek atsijāts viss, kas dzīvo mākslu grib aizstāt ar aprakstu par mākslu. Ļoti liela uzticēšanās mākslai. Pārliecība, ka mākslā nav nepieciešami pārdabiski sižeti, ka māksla ir dzīva un brīnumaini atdzīvina visvienkāršākos motīvus. Piemēram, cilvēku telpā. Cilvēka frekvenci" (no izstādes anotācijas). Tālāk aprakstītās atšķirības no konceptuālisma, kas ir zinošs, programmatisks, ironisks un sociāls, ļauj Diānas Adamaites mākslu mēģināt noenkurot kaut kur spontāni intuitīvos modernisma un postmodernisma mantojuma krustpunktos. Tomēr, lai redzētais iegūtu kādu jēgu, bez aprakstiem neiztikt, un kuratore piedāvā arī jaunu virzienisku terminu – mistiskais ekspresionisms.
Neizklausās slikti, un prātā sāk rosīties jautājums, vai šāda tendence ir vienīgi Diānas Adamaites oriģināls atklājums vai varbūt raksturīga vēl kādiem viņas paaudzes – vai arī citu paaudžu – Latvijas māksliniekiem.
Diānas Adamaites ambiciozā "mistiskā ekspresionisma" parāde aptvērusi visus mākslas veidus – glezniecību, grafiku un pat tēlniecību –, bet vispirms skatītājus, kas var būt arī garāmejoši biļešu pircēji stacijā, uzrunā spilgtā un vērienīgā glezniecība pirmajā stāvā. Ja būs gana ieintriģēti, varbūt uzkāps arī otrajā, kur valda jau monohromāka un izmēros reducēta māksla.
Būtņu kaleidoskops
Glezniecisko intrigu iekustina no citiem atšķirīgs darbs – sienas gleznojums Ierašanās, kam vienīgajam nosaukums nav burtu un ciparu kombinācija. Atšķiras arī daļēji ainaviskā, sirreāli tukšā un sniega klajumam līdzīgā telpa, kurā aptuveni nodalās zemes un debesu segmenti, un daudzu sīku figūriņu tveramā kustība virzienā uz priekšplānu, arī šķietami nolaižoties no debesīm. Kādus attālus sveicienus sirreālistiem Salvadoram Dalī un Īvam Tangī te noteikti var sajust, īpaši tumšajās krītošajās ēnās plenēriski saulainajā, taču ne sevišķi reālistiskajā vidē.
Pārejot tālāk no vienas "ieradušās" būtnes pie citas, var pamanīt, ka tās veido raibu kaleidoskopu, lai arī nenoliedzami visām ir kaut kas, kas atgādina galvu, locekļus vai kādus tērpa elementus. Daļu tēlu veido ekspresīvi irdenu triepienu sabiezējumi (FT 1, FT 11), radot caurspīdīgu, spokainu efektu. Citas figūras sastāv no daudz precīzākām formām, kas līdzinās, piemēram, zobenu asmeņiem, un viens no tiem šķiet pacelts virs galvas niknā atvēzienā (FT 12). Vēl cits veidols atgādina akvareliski uzplūdinātu, romantiski garā kleitā tērptu sievietes figūru (FT 10).
Nedaudz atšķirīgu grupu veido tēli, kas konstruēti no salīdzinoši homogēniem dažādu konfigurāciju laukumiem, piemēram, vairāk kubisma un konstruktīvisma vai arī biomorfās abstrakcijas garā (FT 2, FT 3, FT 8 u. c.). Arī plašākas kontekstuālas paralēles nav izslēgtas, piemēram, itin radniecīga formas ziņā ir amerikāņu abstrakcionista Čārlza Grīna Šova (1892–1974) sintezējošā pieeja: viņš ir miksējis ģeometriskas un sirreāli biomorfas sastāvdaļas (Manekens (1934–1935), Ģeometriskas figūras (1936) u. c.).
Rēgainie veidoli
Kā sava veida pārejas posms no glezniecības uz grafiku eksponējas melnbaltu gleznojumu rinda uz organiskā stikla (FT 13– FT 20) – tajos prevalē ekspresīvu triepienu dinamika. Tā ļauj iznirt no fona tumsas neskaidri rēgainiem veidoliem, kas brīžiem atgādina kādu abinieku vai insektu. Vizionārās kvalitātes, kas dažviet uzstājīgi sasaucas ar psiholoģijā zināmajiem Roršaha testa tintes traipiem, tikai bez to stingrās bilaterālās simetrijas, atklājas arī darbos uz papīra. Tajos lietota ogle, akvarelis, zīmulis, flomāsters, pildspalva, eļļas krītiņi, tuša, citiem vārdiem, teju viss, kas vien var atstāt uz papīra pēdas, un tās rāda plašu paņēmienu gammu, aptverot kā nervozus švīkājumus, tā šķietami nejauši izplūdušus laukumus vai nospiedumus. Asociāciju plūsma var sniegties no bērnu kricelējumiem un autsaideru mākslas līdz teju futūristiskiem daudzkāršošanās un kustības ilūzijas efektiem, ko rada variēti diagonālu līniju atkārtojumi.
Skats no Diānas Adamaites personālizstādes Frekvences telpā, kura ir aplūkojama Mākslas stacijā Dubulti. Foto – Artis Veigurs
Diānas Adamaites skulpturālie darbi savukārt pilnībā atsakās no ģeometrizētām, skaidrām formām, veidojot amorfi plūstošus, atsevišķās detaļās cilvēciskus tēlus, kuri tomēr ir maksimāli abstrahēti un fragmentāri, atsaucot atmiņā akmens laikmeta sīkplastiku, no kuras slavenākā droši vien ir Villendorfas Venera. Tomēr paleolīta paraugos pārsteidzoši ir vairāk formu stingrības, simetrijas un loģikas. Diānas Adamaites figūras ir neregulāru izciļņu un iedobumu izrobotas, asimetriskas un nestabilas, it kā iemiesojot kādas dzīvības formas mošanos, pirmos centienus kustēties un apgūt telpu.
Iespējams, šo figurālo abstrakcionismu vai abstrakto figurālismu, kurā cilvēka figūra izkūst, fragmentējas, saplūst ar fonu, transformējas attāli dzīvnieciskos radījumos vai mehāniskās struktūrās, var sasaistīt arī ar tādiem populāriem teorētiskiem strāvojumiem kā jaunais materiālisms un posthumānisms. (Šīs tendences, starp citu, izvirzījušās mākslas vēsturē aizstāvēto zinātnisko darbu metodoloģiskajā avangardā.) Bet droši vien der arī uzmanīties no anotācijā minētās dzīvās mākslas aizstāšanas ar aprakstiem, jo varbūt individuālā uztvere aizved kādā pilnīgi citā, negaidītā virzienā.
Diāna Adamaite
Izstāde Frekvences telpā
Mākslas stacijā Dubulti līdz 4.V