Lai nesāktu šo recenziju ar nereti jau piedzīvotu nekur nevedošu pompozitāti, piemēram, izteikumu: "Aleksejs Naumovs ir izcils mākslinieks un pedagogs," – nolēmu vispirms pievērsties viņa profesionālās darbības mazāk izslavētajām šķautnēm un izstādi Nebeidzamā ainava apskatīt no beigu gala. Mākslinieki taču arī mēdz pārbaudīt kompozīcijas stabilitāti, attēlu pagriežot ar kājām gaisā.
Kaķis brīvdienās
Ar daļējām retrospekcijas ambīcijām apveltītā Alekseja Naumova personālizstāde aizņem trīs zāles Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) pagrabstāvā. Pirmā (jeb trešā) telpa ir aptumšota. Tajā izgaismoti ar ainaviskiem motīviem apgleznoti šķīvji, virtuozi apgleznoti, lai arī īpaši nedomājot par šķīvja kā tāda aprisēm un būtību, – klajā pretstatā konstruktīvistu pieejai šeit redzamais drīzāk liek iztēloties situāciju, kurā šķīvītis sev par laimi vai nelaimi šķiet nejauši pakļuvis zem mākslinieka otas. Vēl šajā telpā izgaismotas mazītiņas – piecus līdz desmit centimetrus lielas – ainaviņas, par kurām mākslinieks intervijā Zigfrīdam Muktupāvelam (Kultūras rondo, LR1, 20.02.) atklāja, ka tās – kopumā apmēram kilogramu ainaviņu – mājās atradusi viņa dzīvesbiedre ilustratore Anita Paegle un to uzreiz novērtējis izstādes iekārtotājs Kristians Brekte. Miniatūrās krāsu laukumi organizēti tieši tāpat kā gandrīz desmit reižu lielākajās gleznās.
Vidējā telpa ir atvēlēta bērnu grāmatu ilustrācijām, kam Aleksejs Naumovs ir pievērsies pēdējos gados, turklāt ar straujiem panākumiem – mākslinieks saņēmis gan Jāņa Baltvilka balvu, gan Pastariņa prēmiju. Viņa ilustrētās grāmatas kopējā klāstā ir ieviesušas jaunas vēsmas. Tajās ar plašu, brīvu un drošu lielas otas vēzienu ir uzburta vide, kas risināta kā reāla, dabā noskatīta aina ar sirreālu stāsta tēlu piedevu. Īpašu prieku sagādā izteiksmīgās ilustrācijas Ineses Zanderes pasakām Kaķis brīvdienās, piemēram, vāka aina ar kaķi šūpuļtīklā gleznaina ezera krastā un ilustrācija, kurā rakstniece ar kaķi dzer tēju un fonā ir tieši tā pati, tikai citā diennakts stundā gleznota ezera ainava. Šajos gleznojumos autoram ar krāsu harmoniju ir izdevies radīt laimes un miera sajūtu, kuras tik ļoti pietrūkst mūsu steidzīgajai, raižpilnajai ikdienai. Jauki, ka ar bērnu grāmatām Alekseja Naumova daiļrade sasniedz un uzlabo dzīvi plašiem un atšķirīgiem sabiedrības slāņiem.
Visa mūža ainavas
Nokļūstot lielajā zālē, jāsaka atzinīgi vārdi izstādes rīkotāju komandai – kuratorei Antrai Priedei-Krievkalnei, scenogrāfam Kristianam Brektem un grafikas dizainerei Maijai Rozenfeldei. Telpa ir apgūta oriģināli un harmoniski. Darbu ir daudz, taču to aplūkošana nenogurdina, jo gleznās, tāpat kā to izkārtojumā, ir jaušams svaiga gaisa vieglums. Tas panākts ar mākslinieka vārda pirmā burta veida konstrukcijām telpas vidū, pie kurām piestiprinātās gleznas aplūkojamas slīpumā, kādā tās top uz molberta.
Pārsteidzoši veiksmīgu efektu rada sienas joslu krāsojums neganti rozā un tirkīza krāsā, jo tas izrādās pienācīgs fons skaļajam gleznu kolorītam. Patīkamu izbrīnu izraisa arī gleznu atlase, jo Aleksejs Naumovs ir atzīstams par vienu no ātrākajiem un ražīgākajiem māksliniekiem visu laiku Latvijas mākslā, turklāt izstādē pārstāvētas ainavas no visa viņa radošā mūža. Tās kārtotas pēc krāsu, nevis ierasti hronoloģiskā principa, pārdomātu kontrastu veido pelēko un košo toņu gleznu mija. Jautrs ir stāsts par šo parasti smago atlasi, kas notikusi, gleznotājam pa vienām durvīm darbus nesot iekšā, savukārt scenogrāfam – pa otrām durvīm ārā no zāles. Autors gan iemanījies dažas gleznas ienest vēlreiz.
Līksma ceļojuma sajūta
Gleznas ir talantīga un prasmīga plenērista darba augļi. Tās pievelk skatītājus kā krāsu terapijas apliecinājums, turklāt liela daļa ir tapusi ceļojumos. Mākslinieks mēdz teikt, ka viņa darbnīca ir visa pasaule. Savukārt meitenes pie šīm gleznām fotografējas, it kā aizmirsušas, ka tās ir tikai attēli, nevis īsti Itālijas vai Parīzes skati.
Šķiet, Aleksejs Naumovs ir pilnībā piepildījis Latvijas mākslā vienmēr eksistējošās dienvidzemju ceļojumu ilgas. Ainavu ar palmu birzīm, dienvidjūrām un saulainiem namu mūriem vietējā mākslā aizsāka latviešu modernisma iniciatori Jāzeps Grosvalds un Voldemārs Matvejs vairāk nekā pirms 100 gadiem. Padomju laikā, kad Vidusjūras ainava nebija pieejama, gleznotāji savā ziņā aizstāja to ar kluso dabu – eksotisku augļu un jūras velšu kompozīcijām. Varbūt Aleksejā Naumovā interesi par žilbinošo kolorītu iesējuši viņa skolotāji – Indulis Zariņš, kurš daudz ceļoja arī padomju gados, un Eduards Kalniņš, kura paleti jūtami paspilgtināja 1935. gadā saņemtā Romas fonda stipendija.
Lielo, košo laukumu vitālā glezniecība, kurā notverta līksma ceļojuma sajūta, raisa prieku un baudu. Tomēr ir vērts aizdomāties, ka ainavas žanrs ir būtisks ne tikai mākslā kā iedarbīgs tīksmes un poētisku jūtu rosinātājs. Eiropas ainavu konvencijā, kas 2007. gadā ratificēta arī Latvijā, ir teikts: ainavas ir kopīgs resurss un svarīga vietējās kultūras veidošanās sastāvdaļa, kas veido cilvēku labsajūtu; ainavas ir svarīga cilvēku dzīves kvalitātes daļa jebkurā vietā: pilsētās un laukos – gan degradētos, gan augstvērtīgos apvidos, gan apvidos, kas atzīti par izcili skaistiem, gan ikdienišķās teritorijās.
Kaut gan izstāde jau līdz šim ir bijusi ļoti dāsni apmeklēta, silti iesaku to visiem ziemas novārdzinātajiem.
Aleksejs Naumovs
Izstāde Nebeidzamā ainava LNMM līdz 8.IV
Mākslinieks