Ir liels vilinājums aplūkot Andra Brežes un Kriša Salmaņa darbus kā vienu izstādi, kaut gan darbi nekādā veidā nav saistīti. Šo āķi skatītājiem viltīgi izmetusi galerijas Alma kuratore Astrīda Riņķe, kura piedāvājusi māksliniekiem izstādīties reizē – izstādē Viss, ko mēs meklējam, allaž ir tepat tuvumā, varbūt vien norādes tiek lasītas nepareizi?, bet pati notiekošajā viltīgi noraugās no malas – skatītāji uzķersies vai ne? Uzķeras. Mākslinieki piestāv viens otram, un gandrīz nav iespējams iztikt bez abu salīdzināšanas, lai gan nekas cits kā durvju aila ar kopēju izstādes anotāciju viņus nesaista. Krišs Salmanis intervijā portālam Arterritory (07.05.2015.) atzīst, ka nav interesējies, ko izstādei gatavo Andris Breže, un droši vien arī otrādi.
Evakuācijas zīmes pārvērtības
Lai gan abi autori pieder pie latviešu laikmetīgās mākslas smagsvariem, Andris Breže gan izstādes izkārtojumā, gan vēsturiski ir vispirms – viņš pārstāv to mākslinieku paaudzi, pie kuras pieder, piemēram, arī Kriša Salmaņa skolotājs Ojārs Pētersons. Attiecīgi viņa radītajā jaundarbā samanāmas pēdas no laikmeta, kurā instalācija vēl bija jauna mākslas forma. Jāatgādina, ka tas bija vēlīnais padomju mākslas posms, kurā gan izdīga perestroikas asni – visai postmoderni noskaņoti mākslinieki, kuri tomēr atbilstoši padomju inteliģences virtuves eksistenciālistu tradīcijai ticēja, ka pret visām vainām der vienas zāles – garīga izaugsme. Mazliet vēlāk izeja tika saskatīta atmodas patosā, un liela daļa paaudzes tajā arī iestrēga.
Kaut kas no šīs problemātikas saskatāms arī Andra Brežes jaunākajā veikumā, kaut gan tas izskatās caurcaurēm mūsdienīgs un pat glamūrs: telpā ar tumšsarkanām sienām izvietoti objekti – no balta organiskā stikla darinātas gaismas kastes, kuras apspēlē izstāžu zālē permanenti atrodošos evakuācijas zīmi, sadalītu atsevišķos tēlos. Graciozā atsaukšanās uz norādi, kurai funkcionālu jēgu piešķirtu tikai nelaimes gadījums (jācer, ka tas nekad nenotiks!), ir postmoderni ironisks triks, kas neļauj instalācijai kļūt pārāk nopietnai. Balts, starojošs aplis, kas tiek piedāvāts skrejošai cilvēka figūrai puspavērtu durvju vietā, kādas redzam oriģinālā, turklāt pretējā virzienā, mudina šajā parafrāzē izlasīt arhetipisku kļūmīgas situācijas, bēgšanas un izglābšanās simboliku. Jāpiebilst, ka evakuācijas zīme Andra Brežes darbos neparādās pirmoreiz – piemēram, izstādē Miera dzīve, ar kuru mākslinieks 2012. gadā pēc ilgāka pārtraukuma atgriezās galeriju apritē, tā rotāja kāda redīmeida – pufaikas – muguru.
Nelaimes čupiņas
Ilgas pēc pagājušajiem laikiem, kad ilūzija par iespējām glābties vēl bija dzīva, kāpinās Kriša Salmaņa izstādes daļā, jo viņa darbs nekādu mierinājumu nepiedāvā. Uz desmit gaumīgi nokrāsotiem podestiem skatāmas sadegušu piparkūku mājiņu krāsmatas. Kādas tās bijušas, var spriest vienīgi pēc atsevišķām detaļām un pie sienas novietotas projekta planšetes. Ja mākslinieks nemānās, viņš mājiņās pirms sadedzināšanas ieguldījis daudz izdomas un zvērīgu darbu – projektā redzam modeļus, citu par citu asprātīgāku. Tieši to jau mēs no Kriša Salmaņa gaidām, vai ne? Tāpat kā viņa piekopto "sarežģītā veltīguma" metodi (tieši tā saucās viens no darbiem izstādē Bezmiegs 2010. gadā). Proti, mākslinieks nežēlo laiku un pūles darbībām, kurām nekas cits kā mākslas akta statuss nespētu piešķirt jēgu, – vai tā būtu koka bīdīšana pa sliedēm acij neredzamā ātrumā (lēnumā), šķūnīša maketa uzbūvēšana un nojaukšana vai nokaltuša koka vadāšana pa puspasauli.
Lai gan minētajā intervijā autors apgalvo, ka šoreiz vēlējies iztikt bez ironijas un asprātības, izvairīties nav iespējams: piparkūku atliekas kā nelaimes čupiņas izskatās vienlīdz aizkustinoši un smieklīgi, jo iedvesma smelta no triviālas sfēras, kuru laikam varētu dēvēt par radošo kulināriju. Patiesi – šī nozare, kuru augstā māksla vienmēr vērtējusi kā atstājamu ķēkšu vai labākajā gadījumā mājsaimnieču gādībā, kopš kādas no bijušo kultūras ministru aktivitātēm iekārtojusies masu apziņā uz palikšanu: rakstnieces labprāt izdod pavārgrāmatas, savukārt mākslinieki vienveidīgu stipro dzērienu racionu nomainījuši pret izsmalcinātu vīnu degustēšanu, neliekoties manām, ka viedokļu radītājiem un līderiem nepiestāv tas pats, kas patērētājiem un epigoņiem. Šaurā pāreja no mietpilsoniska sentimenta uz intelektuālām ambīcijām latviešu kultūrā tiešām ir smaida vērta, kas Andrim Brežem un Krišam Salmanim padevies nevainojams.
Izstāde Andris Breže un Krišs Salmanis
Viss, ko mēs meklējam, allaž ir tepat tuvumā, varbūt vien norādes tiek lasītas nepareizi?
Galerijā Alma līdz 5. jūnijam