Fakts, ka labāk par tuvāko kaimiņu mākslu pazīstam kanoniskus vārdus no Parīzes vai Ņujorkas, nav nekāds noslēpums. No lietuviešiem, visticamāk, pirmais nāks prātā XIX–XX gadsimta mijas simbolisma gleznotājs un komponists Mikalojus Konstantins Čurļonis (1875– 1911). Igauņiem varbūt pat nav tik izteikta līdera; iespējams, tas ir biedējošo grafisko vīziju autors Eduards Vīralts (1898– 1954) vai daudzpusīgais Lielvārdes jostas mistēriju popularizētājs Tenis Vints (1942–2019). Par māksliniecēm sievietēm padomju okupācijas laikā noteikti dzirdēts mazāk. Kā lika domāt uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmie apmeklētāji mākslas centrā Zuzeum, varbūt vietējai publikai derētu aktivizēties un nepalaist garām iespēju. Tur aplūkojamā izstāde Ārpus rāmjiem: Leisa, Tabaka, Rožanskaite veidota Igaunijas Mākslas muzeja Kumu Baltijas mākslas izpētes programmas ietvaros un jau pabijusi abās kaimiņvalstīs.
Pieredzējušās mākslas vēsturnieces un kuratores Anu Allasa (Igaunija) un Laima Kreivīte (Lietuva) paveikušas rūpīgu, atzinību pelnījušu darbu. Anotācijā skaidri iezīmēts plašā XX gadsimta mākslas kontekstā balstīts skatījums: "Nosaukums Ārpus rāmjiem ir atsauce uz robežām, kuras visas trīs mākslinieces atļāvušās šķērsot savā mākslā, taču vienlaikus arī uz to jauno interpretatīvo apvārsni, ko viņu darbi paver cits citam. (..) Lai gan šo trīs mākslinieču darbi veido auglīgu dialogu (vai polilogu), tie savā starpā nav radniecīgi. (..) Leisas un Rožanskaites darbi ir savstarpēji līdzīgāki un ar savu kritisko un konceptuālo skatu uz attēlu ciešāk piesaistīti modernisma diskursam, savukārt Tabaka šajā ziņā izceļas kā izteikti postmoderna māksliniece. Malle Leisa savā ziņā ir līme, kas satur kopā mākslinieču trijotni: viņas agrīnā māksla labi sasaucas ar Rožanskaites darbiem, bet vēlīnā – ar Tabakas gleznām. Tomēr izstāde savā struktūrā veidota plūstoši: dažās sadaļās visas trīs mākslinieces pārstāvētas vienādā mērā, dažās dominē tikai viena no viņām, bet pārējo darbi ienāk tikai kā piezīme vai iejaucas kā iespraudums; vietām mākslinieču gleznas novietotas līdzās, norādot uz kādu nozīmīgu līdzību, bet citur – uz intriģējošām atšķirībām." Abas plašās zāles sadalītas daudzos tematiskos segmentos (Kosmiskās telpas, Attēla autopsija, Botāniskā iztēle, Nemierīgs prāts, Ģimenes struktūras u. c.) ar atšķirīgi krāsotiem ekspozīcijas foniem.
Sieviete dodas prom
Minēto "iziešanu ārpus rāmjiem" demonstrē darbu kopa, kas pirmā sagaida skatītāju ar kopsaucēju Sieviete dodas prom. Varētu šo domu arī feministiski paturpināt – dodas prom, jo vairs negrib būt pasīvs skatiena objekts. Taču šo aspektu izstāde pārlieku kategoriski neuzsver, lai gan sievietes kā kopumā aktīvā, rīcībspējīgā subjekta prezentācija ir nenoliedzams vadmotīvs.
Sieviete dodas prom (1970) ir arī igaunietes Malles Leisas (1940–2017) gleznas nosaukums, kurā sieviete pavasara vēstnesēm sniegpulkstenītēm rotātā kleitā tiešām, šķiet, tūlīt izies no gleznas "kadra", aiz sevis atstājot ģeometriskas abstrakcijas telpu un tumšu pašas ēnu. Arī lietuvietes Marijas Terēzes Rožanskaites (1933–2007) darbā Kritiens zem krusta (1976) ir sieviete, kura apņēmīgi soļo gleznas rāmja virzienā, savukārt Maijas Tabakas gleznā Tēlnieču Valdas Blunavas un Artas Dumpes dubultportrets (1971) abas melnā tērptās mākslinieces atbalstās uz centrā novietotas, gandrīz abstraktas skulptūras un nekur doties acīmredzami neplāno. Tomēr rāmja virzienā soļojošu, nosacīti iezīmētu sievieti varam saskatīt gaiši pelēkajā fonā, kas īsti neļauj saprast, vai tas ir sienas gleznojums, skats ārā pa logu vai vēl kas cits. Te var arī paspekulēt ar domu, ka kaimiņos skaidrāk paustie vēstījumi pie mums mēdz būt netiešāki un aizplīvurotāki.
Asamblāžas un slimnīcas
Rožanskaites izteikti multimediālajam rokrakstam Latvijā grūti atrast analoģijas. Tas izceļas arī padomju laika kopainā, kad vismaz oficiāli tika uzturēts klasiskais mākslas veidu dalījums – glezniecība, tēlniecība un grafika. Viņas daļēji popārtam piesaistāmās asamblāžas – dažādu materiālu, gatavu objektu un to fragmentu kombinējumi – varbūt attāli sasaucas ar savrupā nonkonformista Visvalža Ziediņa eksperimentiem, kas detalizēti pētīti mākslas vēsturnieces Ievas Kulakovas monogrāfijā (2012). Īpaši radniecīgi var šķist objektu kārtojumi kārbās/kastēs. Rožanskaite uzsvērusi, ka interese par asamblāžu radusies no vēlmes ielauzties telpā, kā arī no intereses par teātri. Katra asamblāža bijusi "kā maza skatuve vai daļa no scenogrāfijas" (Marija Teresė Rožanskaitė: X-Rays of Art and Life, ed. Laima Kreivytė, Mykolas Piekuras, Vilnius: MTR Art Foundation, 2024, p. 23.). Interesanti, ka Ziediņa saikne ar teātri bijusi vēl ciešāka, jo viņš darbojies kā scenogrāfs Liepājas un Valmieras teātrī. Rožanskaites asamblāžu oriģinalitāte ir ne tik daudz priekšmetu komponēšanā uz virsmas kā pamatnes iegriezumos un ieplēsumos, veidojot atvērumus, kas asociējas gan ar vaļējām brūcēm, gan pretenzijām atsegt kādus dziļākus mākslas un dzīves slāņus (Bez nosaukuma, 1970; Kompozīcija VI, 1977; Kompozīcija XIV, 1980, u. c.).
Rožanskaites mākslā ir vairāki tematiskie loki, ieskaitot kosmosa apgūšanu 60. gadu beigās. Tai veltītās gleznas šķiet attālas franču mākslinieka Fernāna Ležē stila reminiscences ar kosmonautiem baltos skafandros tehnisku struktūru blīvi aizpildītā telpā. Pilnīgi atšķirīgas ir sarežģītās jauktās tehnikās iemiesotās refleksijas par ģimenes 1941. gadā piedzīvoto deportāciju uz Sibīriju. Viens no centrālajiem interešu lokiem, kam arī Latvijā grūti atrast analogu, izņemot kādus ārstu portretus (kā iepriekšminētais iespraudums tēmā iekļauta Maijas Tabakas glezna Ārste Lija Braķe un medmāsa Laima, 1974), ir Rožanskaites medicīniskās ainas ar operāciju zālēm, rentgena kabinetiem un palātām. Šie darbi veidoja arī daļu no Lietuvas paviljona instalācijas pērnā gada Venēcijas biennālē. Hiperreālistiski izgleznotas audumu krokas vai ķermeņi kombinēti ar sietspiedes ielaidumiem un abstraktiem elementiem. Aparātiem pieslēgtie vai metāla gultu rāmjos un bezgalīgās gultasveļas krokās ieraktie pacienti izstaro skumjas bezpalīdzības auru, ļaujot piesaukt gan slimnīcas kā slimās padomju sabiedrības metaforu, gan arī plašāku, mūsdienīgāku interpretāciju par cilvēciskās autonomijas apdraudētību.
Gleznas bez emocijām
Priekšstats par Malli Leisu, ja tāds vispār ir, visticamāk, saistīsies ar ziedu gleznojumiem. Taču viņas 60. gadu darbu kopa pārsteidz ar opārtam tuvu ģeometrizāciju spilgti sarkanos un zilos toņos, kur starp abstraktām struktūrām iegleznoti portreti vai cilvēka rokas. Cilvēka tēls Leisai noteikti nebija mazāk svarīgs par ziediem. Kā uzsver anotācija, galvenā šīs jaunās pieejas motivācija bija novēršanās no emocionālas pašizteiksmes igauņu mākslā dziļi iesakņotajās vēlīnā impresionisma tradīcijās. Acīmredzot šīs tradīcijas spēlējušas savu lomu faktā, ka glezna Jaunieši (1969) – savdabīgs, bezkaislīgi vēsā, pat zināma naivisma manierē gleznots triptihs, kura centrā ir daļējs pašportrets, savukārt vīrieša tēls veidots pēc Leisas vīra līdzības – neapmierināja tā laika Kultūras ministriju, un no norunātās pasūtījuma cenas tikuši atskaitīti 50 rubļi.
Ziedu gleznas, kas tapušas mazliet vēlāk un anotācijā salīdzinātas ar amerikānietes Džordžijas O’Kīfas pieeju, savā detalizācijas pakāpē gan vairāk atgādina Imanta Lancmaņa vecmeistarisko hiperreālismu. Iluzori precīzi gleznotie tēli, kas tiešām veido izvērstāku kontekstu Maijas Tabakas rokrakstam un nedaudz arī Bruno Vasiļevska portretiem, tomēr atrodas citādā telpā. Tā vairāk līdzinās kosmiskam izplatījumam, kurā var "peldēt" dažādi priekšmeti vai arī atklāties kādi paralēlas pasaules ielaidumi. Uznirst arī teju vai beļģu sirreālista Renē Magrita citāti, piemēram, gleznā Kersti Kreismanes portrets (1978). Tajā sievietei virs galvas levitē ne tikai banāns, citroni, apelsīni un vīnogas, bet arī Magrita ļoti iecienītais milzīgais zaļais ābols, savukārt fonu veido sārtais krokotais aizkars un zilās debesis ar baltiem mākonīšiem, viens no kuriem pamanījies šķērsot gleznas plānu telpisko robežu.
Dramatiskā daudznozīmība
Maijas Tabakas māksla, protams, ir labāk zināma, un šeit jānovērtē vispirms hrestomātisko darbu klātienes efekts. Agrākais un mazāk redzētais varētu būt Tabakas diplomdarbs Jauno mākslinieku grupas portrets (1969), kas ir Latvijas Mākslas akadēmijas īpašumā. Tajā tverti tā dēvētās Franču grupas biedri: pati Tabaka, Bruno Vasiļevskis, Imants Lancmanis, Ieva Šmite (vēlāk Lancmane), Jānis Krievs un Juris Pudāns. Neformālās domubiedru grupas interese par franču kultūru un mākslu, kas izpaudās atturīgā elegancē un vizuāli detalizētā, vecmeistariskā nopietnībā, Tabakas gadījumā vispirms rezultējās iekšēji koncentrētā, plastiski stingrā manierē. 70. gados tā pārtapa jau emocionāli kāpinātā, dinamiskā izteiksmē, liekot piesaukt maģisko reālismu un teatrālismu.
Baltijas kolēģes ļauj ieraudzīt Tabaku plašākā kopainā. Iespēja viņas mākslu salīdzināt ar citurienes tendencēm, kā vācu neoekspresionismu un sociāli kritisko verismu, bija arī izstādē Maija Tabaka un Rietumberlīne (2017). Viņas darbi toreiz atklājās kā jūtami harmoniskāki un estētiskāki, bet vācu pētnieki Tabaku klasificēja kā nonkonformistiskā reālisma pārstāvi ar sirreāliem, vēsturiskiem un psiholoģiskiem elementiem (Irmgarde Borna, Maija Tabaka un Rietumberlīne [katalogs], sast. I. Veiherte, Rīga: Neputns & Galerija 21, 2017, 12. lpp.). Jaunās izstādes darbu klāsts – Sievietes (1974), Kāzas Rundālē (1974), Notikums (1975), Tatjanas Sutas portrets (1976), Mākslinieks Volfs Fostels ar ģimeni (1978), Pašportrets (1981) u. c. – šo slēdzienu būtiski nemaina, akcentējot, ka "viņas gleznas ir dramatiskas, mistiskas un daudznozīmīgas" (no izstādes anotācijas). Nav gan izslēgts, ka dziļāki interpretatīvi atzinumi, kas pārsniegtu korektos biogrāfiskos un darbu tapšanas apstākļu aprakstus, Tabakas gadījumā varētu tapt, piesaistot arī Latvijas kuratoru.
Kā vienojošs elements, par spīti tiešām būtiskām atšķirībām, izceļama visu triju mākslinieču zināma atgriešanās pie vizuālās realitātes – viņas vismaz daļēji lieto hiperreālistiskus vai vecmeistaru reālismā bāzētus līdzekļus vienlaikus ar popārta, opārta un citu laikmetīgu tendenču adaptējumiem. Balstoties Hruščova atkušņa atnestajā liberalizācijā, visi šie centieni tiecās pārvarēt ekspresīva gleznieciskuma klišejām pārsātinātu padomisku sižetu traktējumus. Tā iezīmējās jauni vizuālās mākslas horizonti pastāvīgi mainīgās un jau oficiāli akceptētā "daudzveidībā" izirstošās sociālistiskā reālisma doktrīnas apstākļos.
IZSTĀDE
Ārpus rāmjiem: Leisa, Tabaka, Rožanskaite
Mākslas centrā Zuzeum līdz 18.V