Skatos LTV dokumentālo filmu Mūžīgais dzinējs un jau simto, tūkstošo reizi sajūsminos par to, kā spēlē Raimonds Pauls – asi, precīzi, mirklīgi uzsitot allaž tikai un vienīgi pa īsto taustiņu. Paula piesitienu neskaitāmi klausītāji pazīst, pašu pianistu nemaz neredzot, – tik raksturīgs tas ir. Un ir arī teksti, kuriem piemīt šis asais, precīzais piesitiens. Ne simfoniskā plašumā, ne liegas melodijas aijās, bet tieši tā: sekundes simtdaļā, telpas milimetrā tiek iemests īstais vārds. Ne vienmēr skaņdarbs ar sākumu un beigām, drīzāk džeza motīvs, kas ieskanas un strauji nomainās ar citu. Vēlāk tas atkārtosies citā skaņkārtā, un mēs, ja būsim gana dzirdīgi, to pazīsim.
Pirmais autordarbs
Šādi – uz mūzikas nots – gribas sākt vēstījumu par Silvijas Brices grāmatu Baigās piezīmes. Silviju Brici – bez pārspīlējumiem – lielākā daļa Latvijas pazīst kā izcili talantīgu tulkotāju, kas latviešu valodā pārradījusi tādas pērles kā Franca Kafkas, Hermaņa Heses, Salmana Rušdi, Mārgaretas Atvudas un citu autoru ģeniālos darbus. Silvijas piesitiens ir viņas valoda, tulkošanas darbā noslīpēta līdz dimanta griezīgumam un arī dimanta spožumam – precīzi, īstajā laikā, īstajā intonācijā. Taču šī valodas flīģeļa taustiņos vienmēr ir skanējuši citu autoru skaņdarbi. Vienmēr interpretācija – kā citādi, jo tulkotājs, ja patiesi sava vārda cienīgs, tekstu vienmēr citā valodā nevis pārceļ (übersetzen), bet pārrada. Taču īsi pirms gadumijas klajā nāca neliela apjoma grāmatiņa Baigās piezīmes. Silvijas pirmā improvizācija, pirmais autordarbs. Un pirmā reize, kad pasaulē koncentrētā veidā tika palaists viss uzreiz: talants, valoda, stils, ritms, maigums, pieskāriens.
"Par ko ir Baigās piezīmes?" taujā sociālā tīkla Facebook lasītāji. Viņiem gan būtu jāzina atbilde. Tieši šai tīklā no mutes mutē jau labu brīdi bez kādām oficiālām reklāmām ceļo vārdiski slavinājumi grāmatai. Tieši šī tīkla grāmatu cienītāju kopu lasītājiem pirmajiem bija iespēja iepazīties ar Silvijas rakstīto. Jo, kā iesākumā bija vārds, tā, piedodiet, iesākumā bija Facebook. Laiku pa laikam, droši vien atpūtinot acis un domas no svešu vārdu mudžekļiem, svešu likteņu samezglojumiem, Silvija jau vairākus gadus iemet tīkla plašumā pa īsam pārdomu mirklim, lakoniskam vērojumam, asprātīgi tvertai epizodei iz dzīves.
Šie precīzie pieskārieni valodas klaviatūrai nepalika bez uzmanības – bira lasītāju komentāri, atsauksmes; tā sabiedrības daļa, kas "dzīvo" no grāmatām (par spīti citas sabiedrības daļas apokaliptiskajiem vaidiem, ka lasīšana, ak vai, mūsdienās iet mazumā), jutās tā, it kā pēc bagātīgas un izsmalcinātas maltītes (kāda Silvijas tulkojuma lasīšanas) pēkšņi tiktu negaidīti pacienāta ar šefpavāra komplimentu, ekskluzīvu kūciņu, citiem vārdiem – pašas tulkotājas domu uzzibsnījumu. "Vēl!" iebrēcās pēc literāra garduma izslāpušais prāts. Un Silvija rakstīja vēl. Ne bieži, ne daudz, bet rakstīja.
Jūsma ainavas priekšā
Lūzuma punkts iestājās 2020. gada vasarā. Silvija, sākot no pirmajām jūlija dienām, ik dienu šai pašā portālā apzinīgi dokumentēja savus agro rītu izbraucienus gar jūras krastu ar velosipēdu. Ik dienu – maza epizode, lakoniski dabas vērojumi, mazliet ironijas un pašironijas, bet pāri visam – jūsma mūžīgi mainīgās, it kā vienveidīgās ainavas priekšā, prieks par agrā rīta jūras krasta "kolēģiem", vēl šķipsna garšvielu pārdomās par būtisko – un daļa portāla pastāvīgo lasītāju teju trīs mēnešus līdz pirmajām rudens pazīmēm (atcerēsimies, pērnā vasara bija neparasti gara un silta!) ik rītu sāka ar Silvijas liedaga piezīmēm. Tieši tobrīd lēnām gaisā sāka ievibrēties doma par grāmatu. To neizteica pati piezīmju autore. To pieprasīja viņas ikrīta virtuālā liedaga biedri.
Grāmata ir tapusi un guļ plaukstās, vispirms jau fiziski tīkama, maigu krēmkrāsas vāku, kura faktūra atgādina mammas izejamās kleitas tafta audumu. Lappuses ar vieglu dzeltējumu. Un katrā – pa mazai džeza improvizācijai. Tomēr šoreiz tās apvienojas ciklos. Baigā tulkošana, Baigā literatūra, Liedaga piezīmes... nodaļas, kurās apkopoti uzplaiksnījumi par tēmu. Un tomēr nesavažoti, brīvi, reizumis ironiski šautri, reizumis sapņaini, bet viscaur – intonatīvi precīzs piesitiens. Valoda, kurā ne tikvien katrs vārds – katrs punkts un komats, katra garumzīme atrodas tieši tur, kur tai paredzēts būt. Jo mēs drīkstam draiskoties – tāpat kā dzīvespriecīgi lēkā uz grāmatas vāka attēlotais āksts – tikai tad, kad zinām kanonu. Mēs drīkstam ieskandināt suitu sievu garo, disonējošo burdonu tad, kad protam nevainojami dziedāt/spēlēt pēc notīm. Tikai tā – un ne otrādi.
Iestājusies katarse
Par ko ir Baigās piezīmes? Par to, kā ir dzīvot tekstā. Sākumā. Un pēc tam par to, kā ir vienkārši dzīvot. Specifiskās un galvenokārt tiem, kam ikdienas dzīve rit starp grāmatu lappusēm, saprotamās pārdomas par tulkotāja darba specifiku, par labu un sliktu tulkojumu, par piemērota vārda meklēšanu, par netulkojamību nomaina nodaļa, kurā ar dzīvesprieka pilnu dauzonību autore filigrāni imitē šo un to iz mūsdienu un nemūsdienu literatūras apcirkņiem, bet vienlaikus tur atrodama arī dzeja – tāda, par kuru negribas teikt "pa jokam". Tad ceļojumi – uzzibsnījumi iz Itālijas, Vācijas, citu zemju apceļošanas, taču allaž vistuvākais ir skats nevis caur fotoaparāta objektīvu, bet caur sirds un prāta godīgumu.
Liedaga piezīmes ar siltas Latvijas vasaras jūras maigumu mazliet atkausē intelektuālo dzeloni, un tad nāk personiskais – nodaļas, kurās murrā kaķi, tiek pasniegtas dāvanas, fotogrāfijās pavīd Silvijas tuvinieku un arī nedaudz pašas mazās Silvijas vaibsti. Ir iestājusies katarse. Intelekta spicums, nekur nepazūdot, ir mazliet pabīdījies sāņus, atbrīvojot uz soliņa vietu cilvēciskam maigumam. Ar mums runā cilvēks. Ja lasām un saprotam, mēs gluži tāpat dzīvojam tekstā. Ja palaimējas – vienā un tai pašā. Bet visam pāri labvēlīgi liecas lielais Konteksts, kurā mēs visi esam vienoti: liedaga skrējējs un izcila tulkotāja, Facebook komentētājs un maza meitene ģimenes fotogrāfijā. Un mēs visi, kas spējam dzirdēt, ieklausāmies: tur skan mūzika. Īsta.