Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +1 °C
Daļēji apmācies
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Cilvēks no vientuļās salas. Ģertrūdes ielas teātra tālizrādes Krēsls recenzija

Aleksandra Čaka stāsts Krēsls kļuvis par pamatu Ģertrūdes ielas teātra tālizrādei Andreja Jarovoja režijā.

Aleksandra Čaka 1938. gadā izdotajā stāstu krājumā Aizslēgtās durvis netrūkst drūmu noskaņu un nāves klātbūtnes – tā aizsauc sev līdzi kā 93 gadus vecu māmuļu, tā divgadīgu puisēnu. Nāve ienāk arī stāstā Krēsls, kura galvenais varonis telegrāfists Juris Gulēns nespēj samierināties ar mīļotās sievietes neuzticību, par ko viņam pavēsta… mēbeles.

 

Koprades auglis

Režisors Andrejs Jarovojs, izvēloties šo stāstu inscenēt Ģertrūdes ielas teātrī tiešsaistes izrādē jeb tālizrādē, gan atmetis stāsta beigas, kas prozas darbā ir būtiskas, – Jura Gulēna nonākšanu tiesas namā, kur tiesnesis cenšas pratināt viņa pieteikto liecinieku – krēslu. Tas pūlas pastāstīt patiesību savā valodā, bet velti. Šīs ainas vietā režisors koncentrējas uz skaņu pasauli, kas apņem uz neapdzīvotas salas strādājošo un lēni prātu zaudējošo Gulēnu, viņa deformētajā prātā ļaujot sarunāties ar kaplogu jeb vēdlodziņu.

Visi trīs iestudējumā nodarbinātie aktieri minēti kā līdzautori, un tas ir mājiens, ka rezultāts ir koprades auglis etīžu ceļā. Tas izskaidro disproporciju starp izvērsto ekspozīciju un sasteigto atrisinājumu, bet te nu atbildība tomēr jāuzņemas režisoram kā "kopējās bildes" ierāmētājam.

Ģertrūdes ielas teātra interese par skaņas dizainu kā teju virzošo izrādes spēku izpaužas arī Lienas Šmukstes audiosajūtu izrādē Jums ir apdegušas ausis, kurā Anetes Konstes radītais stāsts iekausēts skaņu ainavā tā, ka pats no sevis nenolasās, bet prasās atšifrējams katra klausītāja iztēlē. Tas, ar kādiem tehniskajiem līdzekļiem skaņas tiek radītas, nav būtiski, jo tā ir audioizrāde. Krēsla gadījumā ir citādi – te kādā brīdī tieši skaņu radīšanas process kļūst par nozīmīgu izrādes sastāvdaļu, parādoties ekrāna apakšējā malā Edgara Samīša un Sandijas Dovgānes rokām, kas ar dažādām palīgierīcēm rada skaņas, brīžam pat uzsvērti veidojot dublāžas efektu – kad Emīla Krūmiņa Juris lej ūdeni, to dara arī vienas no rokām, un skaņa nāk tieši no turienes. Skaņu veidošanas process kādā brīdī pat pārņem lielāko ekrāna daļu, varoni aizbīdot apakšā.

 

Ārpus sadzīviskuma

Šādā iedomu pasaules atveidojumā paiet apmēram pusstunda, kas uzbur savdabīgu atmosfēru, tomēr tā tikai sagatavo Čaka stāsta uztverei, radot zināmas grūtības ar to vien noturēt skatītāja uzmanību. Un tad režisors strauji maina paņēmienu un pāriet uz sarunu starp cilvēku un priekšmetu, proti, Juri un kaplogu. Te sākas problēmas, jo Emīla Krūmiņa, un jo īpaši Edgara Samīša, skatuviskā eksistence ir pārāk robusta, lai varētu skaidri noprast režisora attieksmi pret notikumu. Stāstā jaušama Čaka līdzjūtība pret vientulības izmocīto cilvēku, kurš ļaujas vīzijām, kas viņu pazudina, taču pats sižets ļautu to spēlēt arī izteikti groteskā atslēgā. No samocītā dialoga noprotams vien tas, ka kaplogs, kā jau iedomu sarunu biedrs, tiek pozicionēts spoguļattēlā, atdarinot Jura kustības. Taču Edgara Samīša sadzīviskais, kaut mazliet pārspīlētais izteiksmes veids ir tāls no jebkāda noslēpuma vai ārpus realitātes esošas dimensijas, savukārt Emīla Krūmiņa Jurī ir par daudz latviska introvertuma, kas padara viņa varoni parastu (konkrētajā gadījumā – ne pārāk aizraujošu) un ikdienišķu, kā tam nevajadzētu būt. Skolnieciski neveikli izskatās arī centieni integrēt izrādē objektu teātra elementus, īpaši brīdī, kad Sandijas Dovgānes varone "iemiesojas" kleitā, bet mugurpusē rēgojas pakaramais.

Tādējādi iestudējums paliek skices līmenī, tam trūkst loģiska atrisinājuma, ko varētu panākt, izvēršot Emīla Krūmiņa varoņa dialogus ar mēbelēm, – bet tad nāktos upurēt dramatismu par labu vairāk vai mazāk spilgtai groteskai (taču arī groteska var būt baisa, ja to attiecīgi nospēlē). Un, protams, soloiznāciena pilnais spožums ir laupīts krēslam, kas galu galā ir stāsta titulvaronis. Scenogrāfa Rūdolfa Bekiča konstruktora talants gan ļauj krēslu pārvērst teju Frankenšteina briesmonī, taču tam ir drīzāk ilustratīvas zīmes slodze, ne vairāk.

Rūdolfa Bekiča izteikti butaforiskā vide, ko pastiprina Dinas Beināres gaismu partitūra, prasa pieskaņotu spēles veidu ārpus sadzīviskuma rāmjiem. Ja, kā noprotams, izrāde martā arī tiks spēlēta katrā demonstrēšanas reizē, nevis tikai parādīts ieraksts, operators Valters Krūzkops vēl var variēt ar kameras iespējām, jo samērā tālais kopplāns, kas vienā brīdī kļūst par dominējošo, neitralizē mēģinājumu sasniegt zināmu atmosfēru. Savukārt, lai pilnībā izbaudītu Normunda Baloža un Olivera Tarvida skaņu pasauli, noteikti vajadzīgas austiņas.

Protams, ir tādi laiki, kad katra teātra iniciatīva jāsagaida ar pateicības pilniem aplausiem, tomēr Krēsla radošajai brigādei ir iespējas pieaudzēt iestudējuma iedarbīgumu, precīzāk fokusējot vēstījuma intonāciju.

 

Krēsls
Ģertrūdes ielas teātra tālizrāde 5., 26.III plkst. 19
Biļetes biletes.git.lv EUR 15

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja