Izskatīga, arī temperamenta ziņā kā radīta skatuvei un ar dabas dotu spodru un lokanu soprāna balsi. Mērķtiecīgi, gudri, neatlaidīgi strādā un ir veiksmīgi atradusi savai vieglajai soprāna balsij patlaban vispiemērotāko nišu – seno, baroka un agrīnā klasicisma mūziku. Šādi fokusējot uzmanību un pūles, sasniegts vērā ņemams rezultāts – erudīcija minētajos stilos un gana izkopts vokālā snieguma līmenis, ko augstu novērtējuši skatītāji un kritiķi Polijā, Itālijā, Francijā, Igaunijā un Lietuvā. Tas ļauj dziedātājai jau karjeras sākumā izvēlēties neatkarību – brīvmākslinieces statusu.
Šādi var raksturot jauno dziedātāju Elīnu Šimku, kura bija galvenā varone Volfganga Amadeja Mocarta mūzikas programmā, kas 12. februārī Lielajā ģildē atklāja festivālu Vīnes klasika. Šajā koncertā Elīna Šimkus muzicēja kopā ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga, Rīgas Doma zēnu kori un diriģentu Mārtiņu Klišānu. Arī Latvijas Nacionālajā operā Elīna Šimkus līdz šim ik pa laikam dziedājusi tieši Mocarta mūziku – Suzannu komiskajā operā Figaro kāzas –, un tieši par izcilu sniegumu Mocarta, Haidna un baroka mūzikas programmās viņa izvirzīta Lielajai mūzikas balvai 2015. Dziedātājas ceļā gan ir ne tikai Mocarts – 19. maijā mēs viņu dzirdēsim un redzēsim galvenajā sieviešu lomā Ērika Ešenvalda un Ineses Zanderes operas Iemūrētie pirmizrādē Latvijas Nacionālajā operā.
Soprāna pērļainais mirdzums
Vīnes klasiķa Volfganga Amadeja Mocarta 260. jubileja, ko šogad savos koncertos godina daudzi mākslinieki, Elīnai Šimkui noteikti nav formāls iegansts jaunu programmu veidošanai. Mocarta mūzikas stilā (kas turklāt nebūt nav monolīts un viscaur šabloniski vienāds) viņa iedziļinājusies kopš studiju gadiem, un tikko dzirdētajā koncertā bija acīmredzams, ka Mocarta ārijas un motetes viņa joprojām dzied ar pirmatklāsmes prieku, rūpību un dedzību.
Mocarta mūzikas programma, nebūdama pārblīvēta kvantitātes ziņā, pilnasinīgi aptvēra plašu spektru, kurā bija pārstāvēta gan opermūzika, gan garīgie opusi. Elīna Šimkus tajā sevi apliecināja kā aizrautīgu, izsmalcinātu un virtuozu Mocarta laicīgās un sakrālās mūzikas interpreti. Dziedātājas vieglais, kustīgais liriskais soprāns tāds, tieši tāds, kāds tas ir šobrīd, ļoti piestāv Mocarta un baroka laikmeta mūzikai, turklāt viņa šajā stilā, vokālajās mežģīnēs un tēlu raksturos jūtas kā zivs ūdenī. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņai Mocarts nav tikai obligātā programma balss skološanai, trenēšanai, vokālajai higiēnai.
Elīna Šimkus Mocartu izdzīvo sevī un klausītājiem ļauj izbaudīt visā viņa radošajā daudzveidībā – no rotaļīga, koķeta viegluma, šķelmības un dzīvesprieka (abās Suzannas ārijās no operas Figaro kāzas, Despīnas ārijā no operas Così fan tutte) līdz majestātiskai stājai un kareivīgam patosam Tamiri ārijā no Mocarta agrīnās, izteiksmē visai barokālās operas Karalis gans; šajā ārijā dziedātāja lieliski tiek galā arī ar iespaidīgajām virtuozajām instrumentālā tipa pasāžām.
Viņas dziedājums ir intonatīvi tīrs un tehniski gandrīz perfekts, taču arī emocionāli dzīvs, jūtīgs, niansēts. Paškontrole, kuru pieprasa Mocarta vokālās tehnikas instrumentālā tipa koloratūru mežģīnes, nav iežogojusi mākslinieces brīvību izjust. Liela priekšrocība Mocarta mūzikas izpildījumā ir Elīnas Šimkus soprāna pērļainais mirdzums, spodrums un veiklība diapazona "augšās". Dziedātājas balsij ir patīkams tembrs, tā ir izlīdzināta un stabila vidus tesitūrā, un tikai pašas zemākās skaņas dziedātājai nācās forsēt. Taču jāņem vērā, ka tās jau ir soprānu diapazona ekstrēmās robežas, kuras komponists "aizņēmies" no mecosoprānu, pat altu vokālajām iespējām.
Aicinājums un bremzes
Gudri veidotās programmas otrajā daļā, kurā skanēja Mocarta motetes un citi garīgās mūzikas opusi, dziedātājai un Mārtiņa Klišāna diriģētajam kamerorķestrim Sinfonietta Rīga piepulcējās Rīgas Doma zēnu koris. Elīnas Šimkus soprāns te skanēja gan apgaroti, gan līksmi, tas spoži gavilēja vokāli supervirtuozajos Alleluia posmos. Šie balsij īpaši grūtie posmi, kas līdzvērtīgi instrumentālo koncertu virtuozajām kadencēm, lieliski, bez saspringuma izdevās gan motetes Exultate, jubilate, gan Regina Coeli izpildījumā.
Dziedātājai labs sabiedrotais bija zēnu koris, kurš koncerta sakrālajā daļā uzstājās arī solo. Savukārt Rīgas Doma zēnu kora mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Klišāns pie Sinfonietta Rīga diriģenta pults diemžēl neatraisīja to potenciālu, kas pēdējos gados iegūts un izkopts, muzicējot kopā ar izcilajiem senās, baroka un agrīnā klasicisma mūzikas interpretācijas meistariem – arfistu Endrū Lorensu- Kingu, vijolniekiem Enriko Onofri un Džuljāno Karminjolu. Izprastā un iestrādātā stila gramatika un maniere mūziķu spēlē bija jūtama un nekur nav zudusi, taču ar Mārtiņu Klišānu pie diriģenta pults trūka mākslinieciskās dzirksteļošanas. Orķestris šoreiz vienkārši garlaikoja, tā īsti neatdzīvojoties un neuzmirdzot pat Mocarta operu uvertīrās.
Sestdien, 20. februārī, Elīna Šimkus kopā ar šiem pašiem skatuves partneriem atkārtos Mocarta mūzikas programmu Liepājas koncertzālē Lielais dzintars.
Skaisle