Latviešu klasiskā modernisma aizsācēja Jāzepa Grosvalda (1891–1920) vārds varētu būt gluži svešs tikai retajam, taču iespēju plašāk iepazīt oriģinālus nemaz nav bijis tik daudz. Lai arī notikusi Grosvalda 100 gadu jubilejas izstāde (1991) un viņa darbi iekļauti dažādās grupu skatēs un pastāvīgajās ekspozīcijās, vairāk nekā 450 darbu no Latvijas un Zviedrijas muzejiem, kā arī privātkolekcijām vēriena ziņā var mēroties gandrīz tikai ar mākslinieka piemiņas izstādi teju pirms simt gadiem (1924).
Jau pirmās brīvvalsts beigu posmā zināmu gleznotāja kanonizāciju piedāvāja mākslas vēsturnieks Boriss Vipers, savā monogrāfijā (1938) aprakstot Grosvaldu kā dziļi nacionālu jauna stila un pasaules uzskata radītāju. Kā zināms, padomju okupācijas konjunktūra marginalizēja Rietumu, un īpaši modernās, mākslas ietekmes, taču pēc neatkarības atgūšanas sākās pamatīgs modernisma izpētes pacēlums. Tā ietvaros skatāma arī mākslas vēsturnieka Eduarda Kļaviņa izsmeļošā monogrāfija Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla (Rīga: Neputns, 2006), kurā reljefi iezīmējas kontrastu un pretstatu piesātinātās jaunrades veidošanās dažādu kultūras impulsu sintēzē. Izstādes un grāmatas pieredzes salīdzinājums nešaubīgi rāda, ka eksponēt iespējams vairāk nekā nodrukāt. Tas gan neizslēdz arī mērķtiecīgas atlases priekšrocības.
Notikumu kaleidoskops
Atšķirībā no latviešu mākslinieku vairākuma turīga Rīgas advokāta dēls Grosvalds, protams, bērnībā negāja ganos un negremdējās lauku dabas noskaņās, bet iepazina grāmatu, žurnālu, teātra un ceļojumu pasauli. Cita atšķirība, kas varēja sekmēt viņa tapšanu par modernistu, bija strikti akadēmiskas izglītības trūkums. Grosvalds mācījās nevis Pēterburgas Mākslas akadēmijā vai Štiglica Tehniskās zīmēšanas skolā, bet Minhenes un Parīzes mākslinieku darbnīcās un privātās mākslas skolās, apgūstot arī muzeju, galeriju un bezrūpīgas dendija dzīves iespaidus. Pēc tam – atgriešanās Latvijā līdz ar Pirmo pasaules karu, līdera loma modernistu pulciņā Zaļā puķe (šī mītiskā zieda iespiedforma arī ir eksponātu vidū), strēlnieka gaitas un ekspedīcija britu armijas sastāvā uz Persiju (1918), kā arī atgriešanās Eiropā un negaidītā nāve Parīzē no spāņu gripas.
Šo notikumu kaleidoskopu iemieso Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā aplūkojamā izstāde "kā hronoloģiski tematisks gājiens cauri Jāzepa Grosvalda vienmēr aktīvajai un piedzīvojumu pilnajai dzīvei, kas atspoguļota viņa mākslā, ieskatoties dienasgrāmatas lapās un izceļot katra brīža būtiskākās emocijas, pārdomas un notikumus" (no izstādes Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai. Jāzeps Grosvalds. 1891–1920 anotācijas). Struktūra kopumā ir tradicionāli hronoloģiska un ērti nolasāma, eksponāti grupēti biogrāfiski un stilistiski pamatotos segmentos (Pašportreti, Venēcija, Džērsija, Parīze, Tautiskie motīvi, Bēgļi, Strēlnieki, Revolūcija Petrogradā u. c.), kam seko abas mazākās izstāžu telpas ar Austrumu ekspedīcijas iedvesmotajiem darbiem.
Netrūkst arī hrestomātisko eļļas gleznu piemēru, kuru nemaz nav pārāk daudz (Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets, 1915; Bēgļi (Vecais bēglis), Trīs krusti (Baltie krusti), abi 1917; Trīs Austrumu sievietes, 1919–1920 u. c.). Eksponātu pamatmasu savukārt veido neskaitāmi akvareļi, zīmējumi, skices, kuru tematiski emocionālais spektrs sniedzas no amizantiem modes tipāžiem Belle Époque Eiropas ielās un kafejnīcās līdz latviešu strēlnieku smagajai ikdienai ierakumos un kara bēgļu portretiem uz degošu māju fona.
Interesanti atzīmēt, ka Parīzē Grosvaldu acīmredzot parīzietes saistījušas daudz vairāk nekā pilsētas ainas; tādu gandrīz nav, izņemot pilsētvides elementus kaut kur fonā. Savukārt Venēcijā visa uzmanība tikusi gleznieciskajai pilsētai, un venēcietes redzam vien sīku stafāžu izskatā.
Sarunas ar sevi
Citāti no dienasgrāmatām (1908–1919) tik tiešām veido izstādes galveno "lasāmvielu", ieskaitot aforistiskas sentences, piemēram, par sevi kā vienīgo cilvēku pasaulē, kuru vajadzētu iepazīt, bet tas vēl neesot izdevies. Dienasgrāmatas atklājas arī kā noteikta pašterapijas forma – jebkurā laikmetā, un šodien varbūt pat īpaši, aktuālas, maksimāli godīgas sarunas pašam ar sevi. Tās, iespējams, arī ļāva māksliniekam ar apskaužamu izveicību gūt pozitīvu pieredzi pat no radikāliem likteņa pavērsieniem.
Fragments ar pārdomām par noņemšanos dzīvot mākslai (šis citāts izmantots izstādes nosaukumā), kurā mākslinieks reflektē par savu (šķietamo?) nepiemērotību "dzīvei" kādu ārienes vai rakstura īpašību trūkuma dēļ, piedāvāts arī audio formātā. Arī sentence par sākšanu "īsti gleznot" tikai pēc nekad nesasniegtā 30 gadu vecuma līdzās sēru telegrammas projekcijai visdrīzāk liek domāt par neadekvāti skarbu paškritiku. Taču tās vērtību reālu izvēļu un pārdomu situācijās nemazina iespēja, ka šodienas lasītāji to varētu atzīt par pārmērīgu.
Tendence maksimāli daudz "dot vārdu" izstāžu galvenajiem varoņiem izskatās pēc augoši populāras izstāžu veidošanas pieejas. Var atcerēties, piemēram, citas modernistes – Aleksandras Beļcovas – retrospekciju (2019/2020), kurā līdzīgi dominēja dienasgrāmatu un vēstuļu citāti. Radniecīgas ir arī personīgo lietu ekspozīcijas: Grosvalda gadījumā prevalē neskaitāmas pierakstu kladītes, žurnālu faksimili, krāsu kastītes u. tml., kā arī šo piezīmju šķirstīšanas videofiksācijas, pie kurām skatītāji var pavadīt gana ilgu laiku.
Visur kustas baroki
Taču mazāk vērības nekā Beļcovas gadījumā šoreiz veltīts tīri mākslinieciskās savdabības kartēšanai, pilnībā uzticoties Grosvalda pašanalītiskajiem tekstiem. Var saprast arī vēlmi distancēties no gana tradicionāliem stilistiskiem dalījumiem. Gleznotāja rokraksta evolūcija no gadsimtu mijas postimpresionisma, jūgendstila un žurnāla Simplicissimus piemēru adaptācijām līdz Minhenes posma pastozajam, vitālajam protofovismam, turpmāk elastīgi balansējot starp estētisku izsmalcinātību un ekspresionistisku deformāciju, tomēr šķiet lielākas uzmanības vērta. Pašlaik izskatās, ka Grosvalda citāti tomēr visvairāk pastāstīs mākslā zinošākiem skatītājiem, lai gan mēģināt var ikviens.
Piemēram, censties izprast, ko nozīmētu XX gadsimta sākumam raksturīgais, akcentēti estētiskais pasaules vērojums: "Skats brīnišķīgs: melna baznīca, melnais Zwingers kā no melnas mīklas izcepta kūka un visā tai melnumā trakie, ģiftīgi zaļie jumti – apakšā uz tīrīgiem pelēkiem laukumiem laistās citrondzelteni tramvaji; pa starpu gadās kāds sarkans jumts, dzelteni ziedošs krūms un kā līnija visur kustas baroki – barokās galma baznīcas un citas ziluetes" (ceturtdien [29.05.1914] Drēzdene). Tāpat var atrast spriedumus par aktuālajiem mākslas virzieniem, piemēram, "nē – nav vērts mest šo ilgiem gadiem sakrāto formu un garšas materiālu pār malu un gleznot Mattisse garā: mēģināšu drusciņ sevi pašu atrast" (sestdien [26.11.1912] Parīze) un "Man tagad galīgi pārgājuse interese priekš kubisma, kuru manī bij modinājušas dažas grāmatas un izstādes" (trešdien [05.03.1913] Parīze).
"Interese priekš kubisma" gan nepārta pa atpazīstami kubistiskos darbos, toties fovistisku elementu ir gana daudz, kaut vai koši oranži violetais Alkazara dārzs Seviljā (1913), lai gan svarīgāki par minēto slavenāko fovistu Anrī Matisu tiešām bija citi, mērenāki virziena pārstāvji.
Skaistums un posts
Izstādi pavada bagātīgi ilustrēta publikācija Persijas ainas (Rīga: Neputns, 2023) ar Grosvalda Austrumu ekspedīcijas pierakstiem, kas iepriekš vienīgo reizi publicēti Zviedrijā (1978). Grāmata papildina pie eksponētajiem darbiem lasāmos izvilkumus, un redzams, ka Grosvalds, kaut saglabājis vērojoša estēta aizrautīgo skatījumu uz dabu, arhitektūru un neparastiem tipāžiem, nav bijis lielā sajūsmā par sadzīvi un tikumiem. Austrumi viņam noteikti nekļuva par kādu idealizētu Rietumos zaudēta vieduma vai autentiskuma iemiesojumu, viņš ir paturējis brīžiem ironisku, brīžiem visai kritisku viedokli. Piemēram, posta un nabadzības ainas likušas secināt, ka "cilvēku enerģija iesnaužas un noslāpst mistiskās meditācijās", "atkal jādomā par nedziedināmu slinkumu, aklu fatālismu, epidēmiju un nāves visvarenību", "sērgas, bads un visas citas sodības ir Allāha griba, un nav vērts pret tām cīnīties" (Persijas ainas, 141. lpp.). To visu gan jau var interpretēt arī kā privileģēta eiropieša augstprātīgo skatpunktu, tomēr der atcerēties, ka runa ir par pašreizējās Irānas teritoriju, kurā ie kārtojies reliģisku fundamentālistu režīms – ieslīdzis iekšējo un ārējo ienaidnieku meklēšanas paranojā, tas ne tikai nogalina sievietes par matu šķipsnas atsegšanu publiskā vietā, bet arī palīdz citam agresoram graut paredzamas pasaules kārtību un ignorēt valstu likumīgās robežas. Taču līdzās badacietēju tēliem un drūmām analoģijām ar šodienu jānovērtē arī izgaismoto nakts ainu intriģējošā pievilcība un virtuozās saspēles starp izteiksmīgiem figūru un arhitektūras siluetiem dienvidu saules piestrāvotās ainavās (Basra. Iela naktī, Palmu mežs, Bagdāde. Ielas aina, Ūdens smēlēja, visi 1918). Grosvalda orientālista pozīciju un māksliniecisko rokrakstu noteikti būtu saistoši salīdzināt ar citzemju laikabiedru veikumu, jo latviešu mākslā viņam laikam nebūs līdzinieku tiešas pieredzes ziņā.
Izstāde
"Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai." Jāzeps Grosvalds. 1891–1920
LNMM līdz 2024. gada 30. martam