Gaidītās tikšanās ar Latvijas māksliniekiem un viesiem un pirmā iepazīšanās ar daudzsološiem Latvijas talantiem piedāvāja fascinējošas muzikālās atklāsmes astoņos koncertos blīvā, notikumiem piesātinātā nedēļā no 13. līdz 20. jūlijam, iespaidīgi svinot Jūrmalas festivāla desmitgadi. Tas pierādīja, ka dažādi ambiciozi, kārdinoši un dāsni finansēti projekti "no malas" nāk un iet, bet īsti dzīvotspējīgs ir izrādījies pašu – Dzintaru koncertzāles komandas – radītais un attīstītais.
Klasisks modelis
No klasikas līdz džezam, no majestātiskām un dzīvespriecīgām ērģelēm līdz simfoniskajiem orķestriem un no plašā reģionu kultūras daudzveidībā lepni un sirsnīgi atklātas gruzīnu vokālās daudzbalsības (Tbilisi Operas un baleta teātra ansambļa Suļiko vieskoncertā) līdz spāņu flamenko dejas un mūzikas tradīcijai, kuru Barselonas flamenko balets gluži lieki atšķaidīja ar Žorža Bizē operas Karmena ierakstu fragmentiem. Džeza pianists Džūlians Džozefs no Lielbritānijas, ērģeļu valdniece Iveta Apkalna, temperamentīgā vijolniece Kristīne Balanas, soprāns Inga Kalna un tenors Aleksandrs Antoņenko. Starptautiskajā Hansa Gābora Belvederes jauno operdziedātāju konkursā iepazītie jaunie mākslinieki – pašmāju soprāns Etīna Saulīte, vācu mecosoprāns Doroteja Bīnerte un itāļu bass Vitorio De Kampo. Trīs orķestri (Liepājas simfoniskais orķestris, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Jūrmalas festivāla orķestris), diriģenti Guntis Kuzma un Ainārs Rubiķis, Olli Mustonens (Somija) un Andrijs Jurkevičs (Ukraina). Žanru un personību amplitūda ir tik plaša un dāsna, ka tajā katrs var atrast kaut ko tieši sev.
Jūrmalas festivāls ir klasisks tajā ziņā, ka piedāvā koncertus katru dienu. Īstenībā tas jau kļuvis par retumu, jo festivālu notikumi arvien biežāk mēdz izretināties laikā un iestiepties teju vai gadalaika garumā. Tas ir saprotams, jo kurš gan ikdienā pēc darba spēj apmeklēt koncertus astoņus vakarus pēc kārtas?! Šķiet, ka iespēju piepildīt Dzintaru koncertzāli ik vakaru devusi Jūrmalas kā kūrorta atdzīvošanās, tomēr grūtības atrast vietu automašīnai un ļaužu straume dzelzceļa stacijas virzienā liecināja, ka liela daļa publikas braukā no Rīgas un citurienes.
Rekordlielu klausītāju daudzumu pulcēja ērģelnieces Ivetas Apkalnas tradicionālais saullēkta koncerts Dzintaru pludmalē, kurš, tāpat kā Aināra Rubiķa diriģētais koncerts Dzimuši Latvijā, ir Jūrmalas festivāla īpašā tradīcija, kas veido tā seju.
Brīvības tvērums
Četri simfoniskie koncerti ar trim dažādiem orķestriem vienā festivālā – tas vien jau ir ievērības cienīgs mērogs. Tas arī pašā saknē atbilst Dzintaru koncertzāles būtībai un ir tās vēsturiskā simfoniskā spožuma atgriešanās jaunā laikā un līmenī. Tāpēc koncentrēšos uz tiem.
Festivāla atklāšanas vakarā 15. jūlijā muzicēja Liepājas simfoniskais orķestris sava galvenā diriģenta Gunta Kuzmas vadībā. Koncerta pirmās daļas soliste vijoļmūzikas zvaigzne Kristīne Balanas aizrāva ar divu virtuozu un kolorītu opusu – Morisa Ravela rapsodijas Čigāniete un Pablo Sarasates Fantāzijas par Karmenas tēmām – dziļi izjusto interpretāciju. Klausītājus uzrunāja spilgti raksturi un emocijas vētraini kaprīzā mainībā, piesātināts vijoles tonis, niansēta intonācija un pāri visam – alkains brīvības tvērums. Mērķtiecīgi pieskaņots un lieliski sagatavots bija arī orķestra repertuārs – Heronimo Himenesa intermēdija no sarsuelas Luisa Alonso kāzas un Džordžes Enesku Pirmā rumāņu rapsodija, kas atklāja orķestra un diriģenta meistarību un saskaņu.
Koncerta otrajā daļā valdīja pilnīgi cita, publikas iemīļota amerikāņu mūzikas pasaule ar latino un džeza ritmiem orķestra spoži nospēlētajās Leonarda Bernsteina simfoniskajās dejās no mūzikla Vestsaidas stāsts un Džordža Gēršvina Rapsodijā blūza stilā klavierēm un simfoniskajam orķestrim. Gēršvina darbā solists – britu džeza pianists Džūlians Džozefs – ne tikai savaldzināja ar apžilbinošu virtuozitāti un īsta svinga sajūtu, bet arī pārsteidza ar tik radošām improvizācijām, kādas līdz šim šeit piedzīvotajos populārā opusa lasījumos nebija dzirdētas. Bija arī bauda vērot, ar kādu precizitāti un spēles prieku Bernsteina un Gēršvina sarežģītajos, sinkopētajos ritmos iejutās Guntis Kuzma un viņa vadītais orķestris.
Vēl pārsteidzošāku džeza improvizāciju piedzīvojumu izbaudīja tie, kuri unikālo britu mākslinieku klausījās 13. jūlijā Dzintaru Mazajā koncertzālē, kurā Džūlians Džozefs muzicēja ar savu trio – kontrabasistu Marku Hodžsonu un bundzinieku Marku Mondezī. Tajā skanēja gan Džūliana Džozefa oriģinālkompozīcijas, gan džeza standarti, taču izpildītāji nepiedāvāja vis vienkāršas variācijas par zināmām tēmām, bet ļāva tās tikai attāli nojaust un uzbūvēja uz šī pamata, piemēram, Djūka Elingtona un Huana Tisola 30. gadu hita Caravan, polifoniskas, atonālas džeza mūzikas konstrukcijas.
Brīnuma radīšana
Īpašs festivāla notikums bija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) un ērģelnieces Ivetas Apkalnas koncerts 17. jūlijā. To diriģēja Olli Mustonens, kurš ir viens no spilgtākajiem Somijas diriģēšanas talantiem. LNSO pašreizējais mākslinieciskais vadītājs Tarmo Peltokoski mūs jau ir pieradinājis pie tā, ka šīs ziemeļvalsts diriģentiem piemīt karsts temperaments, savukārt talants dīda izpausties ne tikai pie diriģenta pults, bet arī pie klavierēm. Olli Mustonens, pašreizējais Turku filharmonijas mākslinieciskais vadītājs, ir no šīs pašas sugas, viņš ir pazīstams arī kā pianists un komponists. Taču pats galvenais – viņš ir personība, kas spēj iedvesmot orķestri un kopā radīt brīnumu, kura varā visiem aizraujas elpa.
Jau sākumā Olli Mustonens uzdeva toni ar dzirkstošu Džoakīno Rosīni operas Semiramīda uvertīras atskaņojumu. Diriģents un orķestris kļuva par lieliskiem saspēles partneriem Ivetai Apkalnai, kura Fransisa Pulenka Koncertā ērģelēm, stīgām un timpāniem gan atklāja īstu drāmas dziļumu un vērienu, gan mirdzēja rotaļīgajās, virtuozajās pasāžās. Savukārt emocionāli piepildīts simfoniskās dimensijas brīnums bija grodais Žana Sibēliusa Septītās simfonijas – komponista mūža vainagojuma – lasījums, kas, pateicoties Olli Mustonena pašatdevei, gudrībai un spējai savākt visai izkliedēto skaņdarba formu, neļāva atslābt ne mirkli. Vēstījums bija tik dabisks, kāda ir ziemeļu skarbi skaistā daba, un tik patiess, kāda ir cilvēka dvēsele savās šaubās un meklējumos. Pārliecinoši uzrunāja arī Sibēliusa ikoniski patriotiskais opuss – simfoniskā poēma Somija.
Latviešu spēks
Jau nākamajā vakarā, 18. jūlijā, tradicionālajā mūsu mūzikas meistaru un mācekļu satikšanās koncertā Dzimuši Latvijā, kurā pie festivāla orķestra diriģenta pults stājās Ainārs Rubiķis, kopā ar jaunajiem talantiem muzicēja festivāla galvenais mākslinieks Aleksandrs Antoņenko un vijolniece Kristīne Balanas. Šī programma, ko efektīgi ieskandināja Riharda Vāgnera operas Klīstošais holandietis uvertīra, bija pārdomāta un ritēja raiti. Kristīne Balanas pēc eleganti un ar viegla lidojuma šarmu nospēlētās Kamila Sensānsa Introdukcijas un rondo capriccioso sirsnīgi iepazīstināja publiku ar marimbas virtuozu Emīlu Lisovu no Jūrmalas vidusskolas. Emīla muzikalitāte un spēles veiklība ne velti nesusi viņam jau gana daudz konkursu veiksmes. Šīs īpašības viņš apliecināja gan Ferenca Lista Mīlas sapnī Nr. 3 (Līgas Ozolas klavierpavadījumā), gan sarežģītajās Sensānsa Nāves deju faktūrās duetā ar Kristīni Balanas.
Pēc pārliecinoši nodziedātās Dika Džonsona ārijas no Džakomo Pučīni operas Meitene no rietumiem Aleksandrs Antoņenko iepazīstināja skatītājus ar šā gada Belvederes konkursa finālisti un speciālbalvu ieguvēju soprānu Etīnu Saulīti, kura Šarla Guno Džuljetas valša interpretācijā savaldzināja gan ar balss dzidrumu un siltumu, gan ar meitenīgā tēla dabiskumu. Mikaēlas un Hosē duetā no Žorža Bizē Karmenas tomēr traucēja dziedoņu stipri atšķirīgās vokālā spēka kategorijas. To varētu viegli sabalansēt ar apskaņojuma palīdzību, taču tas diemžēl nenotika.
Mulsumu izraisīja Shipsea (Jāņa Šipkēvica) un viņa pieteiktā "nākotnes spēka" Unas Danielas priekšnesumi, kas, lai gan atbilst koncerta koncepcijai, neiederējās programmas estētikā, jo bija "no pavisam citas operas". Labi, ka pēdējais vārds koncertā bija vitālajam un asprātīgajam Tālivalža Ķeniņa orķestra opusam Tautas deja un fūga (par ačkupa tēmu). Slavējama izvēle bija koncerta otrās daļas programmā iekļaut ne tikai orķestrāli un žanriski izteiksmīgo Bendžamina Britena svītu pēc Džoakīno Rosīni tēmām Muzikālie vakari, kas loģiski sagatavoja Aleksandra Antoņenko un Etīnas Saulītes dziedājumam, bet arī Jēkaba Jančevska Turbidus, tādējādi apliecinot, ka ir vērts ieklausīties arī latviešu orķestra mūzikā, kas top šodien.
Operas balsis
Festivālu 20. jūlijā vainagoja īsti vasarīgs operas un operetes galā koncerts, kura zvaigznes bija soprāns Inga Kalna un Aleksandrs Antoņenko. Vakara mākslinieciskā virsotne bija Ingas Kalnas vokāli un emocionāli niansētais Frančesko Čileas Adriānas Lekuvrēras titulvarones portretējums pirmā cēliena ārijā – izkoptā balss viņai ir nevis pašmērķis, bet interpretācijas mākslas līdzeklis. Savukārt Aleksandrs Antoņenko izpelnījās publikas ovācijas par jaudīgi nodziedāto Pučīni Turandotas varoņa Kalafa āriju Nessun dorma. Tas, ka slavenās ārijas sākumā dziedātājs izcēla maigas, klusinātas nianses, deva telpu izaugsmei, pakāpeniski sasniedzot iespaidīgo kulmināciju ar spožu augsto do. Ingas Kalnas un Aleksandra Antoņenko sniegumā lieliski izskanēja Toskas un Kavaradosi mīlas duets no Toskas pirmā cēliena, kurā Inga Kalna arī izteiksmīgi izspēlēja Pučīni operas dīvas greizsirdības uzplūdus.
Publikas simpātijas ieguva arī vareni skanīgais itāļu bass Vitorio De Kampo un vācu mecosoprāna Dorotejas Bīnertes siltā skatuves personība. Jūrmalas festivāla orķestris ar operas žanrā pieredzējušo Andriju Jurkeviču pie diriģenta pults un mūziķiem, kuri pārsvarā bija no Latvijas Nacionālās operas orķestra, bija dziedātājiem labi sabiedrotie, jo šis repertuārs un specifika ir viņu ikdienas profesionālā maize.