Jūakims Trīrs ir Norvēģijas kino dārgums – inteliģents, harismātisks, knapi pāri četrdesmit, viņš ir norvēģu kino spēcīgākā starptautiskā kārts. Jā, arī Norvēģija, par spīti labklājības un komforta zonas statusam, nav diža kino valsts, vismaz pēc starptautiski gūto lauru hierarhijas. Tālab arī Jūakima Trīra filmas Skaļāk par sprādzieniem iekļaušana pērnā gada Kannu kinofestivāla konkursa programmā – pēc 36 gadu pārtraukuma – bija iemesls grandioziem nacionālajiem svētkiem. Kā tas notiek ar iekļūšanu Kannu uzmanības zonā, arī līdz tam Jūakims Trīrs nebija gluži nepazīstams putns – 2011. gadā citā Kannu festivāla programmā tika pamanīta un novērtēta viņa filma Oslo, 31. augusts, kas pēcāk intensīvi ceļoja pa pasauli un ir rādīta Rīgā.
Gribam to vai ne, ietikšana Kannu festivāla konkursa programmā ir sava veida zīmols un apliecinājums filmas kvalitātēm. Filmā Skaļāk par sprādzieniem tādu ir pietiekami daudz. Šis ir starptautisks projekts, filma uzņemta angļu valodā ar pasaulslaveniem aktieriem. Eiropas režisori – tie, kuri var un spēj, – arvien biežāk izvēlas veidot filmas starptautiskai auditorijai, nodrošinoties ar slaveniem aktieriem un angļu valodu. Jūakims Trīrs to nedara pašmērķīgi – viņa filmas darbība risinās Ņujorkā, tās centrā ir ģimene, precīzāk, tēvs un divi dēli, kuru māte, slavena fotožurnāliste, karsto punktu fotogrāfe (Izabella Ipēra), ir mirusi pirms vairākiem gadiem. Ģimenes vīrieši – gan tēvs (Gabriels Bērns), gan pieaugušais dēls (Džesijs Eizenbergs), gan tīnis – katrs par sevi un visi kopā joprojām mēģina apjēgt un samierināties ar šo faktu.
Kadra juteklisms
Atšķirībā no vidusmēra filmas un vispirms vidusmēra amerikāņu filmas, par kādu Skaļāk par sprādzieniem kāds nejauši var noturēt, spriežot vienīgi pēc filmas darbības vietas, aktieriem un angļu valodas, tā ir sarežģīta. Skaļāk par sprādzieniem piedāvā komplicētu naratīva struktūru, kurā tagadne mijas ar pagātni – filmas varoņu bērnības pieredzi, ainām no mātes dzīves un viņas nāves ainas autokatastrofā.
Jūakims Trīrs eleganti un smalki spēlējas ar laika ritējumu, atmiņu ainām un filmas ritumu, izmantojot palēninātus kadrus. Režisors akcentē savu interesi par kino kā īpašu mediju, kurš eksistē vien nieka 110 gadu un kura potenciāls, pēc Jūakima Trīra domām, joprojām nav nedz apjēgts, nedz izsmelts. "Man patīk stāstīt stāstus, man patīk vērot cilvēkus, bet es neesmu puisis, kura mērķis ir tikai skaidri un saprotami izstāstīt stāstu, es gribu pētīt kino valodas iespējas. Var bezgalīgi diskutēt, kā izteikt laiku un atmiņas kino. (..) Es pats ļoti daudz atceros no savas bērnības, un šīs atmiņas manī rada arī dziļu melanholiju," stāsta Jūakims Trīrs.
Intervijās viņam patīk pieminēt Andreju Tarkovski – krievu kino vizionāru, ģēniju, kurš radīja īpašu kadra juteklismu un atmiņas uz ekrāna spēja pārvērst satricinošā katarsē. "Esmu ieinteresēts kino juteklismā," piebilst norvēģu režisors.
Izrēķināšanās ar laika dabu
Jūakims Trīrs apdzīvo autorkino teritoriju. Šī ir viņa trešā filma (divas iepriekšējās – Reprise, 2006; Oslo, August 31st, 2011), viņa darbos ir identificējamas noteiktas režisora rokraksta iezīmes, kas rezonē filmas stilā un filmu tematikā. Tas ir gan niansētais vizuālais stils, gan spēles ar naratīvu, gan interese par pašnāvības tēmu. Filmas Skaļāk par sprādzieniem varone fotogrāfe ir šķīrusies no dzīves labprātīgi. Pēc ilgas karjeras ietekmīgā Amerikas laikrakstā viņa izlēmusi aiziet. Pašam Jūakimam Trīram pašnāvības tēma, kuru viņš apspēlējis arī filmā Oslo, 31. augusts, esot sava veida izrēķināšanās ar laika dabu un neizbēgamo novecošanu.
Režisors filmā Skaļāk par sprādzieniem neniekojas, viņš piedāvā nopietnu vēstījumu par nopietnām tēmām: laiks, ģimene, zaudējums, pašnāvība un tās sekas un atskaņas tuvinieku dzīvē. Jūakims Trīrs filmā pieskaras arī žurnālistikas pasaulei un tiem izaicinājumiem, kuriem žurnālistiku, arī fotožurnālistiku, un mediju biznesu kopumā ir pakļāvušas jaunās tehnoloģijas. "Mēs dzīvojam klikšķa kapitālismā, kurā ziņu pasniegšanas ātrums un dinamisms tiek vērtēts augstāk par dziļumu un jēgu," uzskata Jūakims Trīrs, kuram atliek tikai piekrist.
Viņa filma nav piederīga klikšķa kapitālismam un brutālas izklaides kapitālismam, kādā savus produktus dragā komerciālā Holivuda. Jūakima Trīra filmas valoda ir pietiekami sarežģīta, tās varoņu emocionālā pasaule – trausla un komplicēta, lai to pilntiesīgi uzskatītu par ekoproduktu klikšķa kapitālisma ērā – pat par spīti tam, ka filma Kannās dižas balvas nesaņēma.
"Es vēlos, lai skatītājam būtu iespējas un vieta pašam radīt attiecības ar attēlu un stāstu," savu mērķi motivē Jūakims Trīrs. Šīs iespējas filma Skaļāk par sprādzieniem piedāvā pilnā mērā, pateicoties gan režisoram, gan aktieriem. Izabella Ipēra ir ģenialitātes monstrs – viņa filmējas nemitīgi un dara to ļoti labi, par spīti tam, ka režisori pēdējā laikā viņai piedāvā arī gana līdzīgas lomas. Gabriels Bērns atraitņa lomā arīdzan ir nevainojams.
Paradoksāli, ka Skaļāk par sprādzieniem uz ekrāna Latvijā nonāk paralēli jau ar nākamo Džesija Eizenberga darbu superdupergrāvējā Betmens pret Supermenu. Lai nezaudētu ticību kino jēgai, līdzās Holivudas blokbasteram der noskatīties arī šo filmu – ar pavisam citādu Džesiju Eizenbergu.
Skaļāk par sprādzieniem/Louder Than Bombs ****
Drāma. Norvēģija, Francija, Dānija. 2015.
Režisors Jūakims Trīrs
Lomās Izabella Ipēra, Džesijs Eizenbergs, Gabriels Bērns u. c.