Mazajā pilsētiņā bija ieradies cirks. Visi bērni traucās pie savām māmiņām un tētukiem un lūdzās, lai viņiem atļauj iet uz cirku. Šādi sākas nodaļa par to, kā Pepija Garzeķe pirmo reizi iet uz cirku Astrīdas Lindgrēnas pazīstamajā stāstā Elijas Klienes šarmantajā tulkojumā. Visa pilsētiņa drūzmējas pie cirka teltīm un veido garas rindas pēc biļetēm, jo, kaut arī skatīšanās maksā naudu, tur būs "zirgi, klauni un skaistas dāmas, kas staigā pa virvēm". Cirks ir ieradies no ārzemēm, "jocīgi" tur runā gan biļešu kasiere, gan direktors. Pepija ir vienīgā, kura nezina, kas ir "sirks", jautā, vai "tur sāpēs", un brīnās, ka par skatīšanos ir jāmaksā.
Dubultojies!
Vidējā latvieša attiecības ar cirku ir apmēram tādas pašas kā Pepijai – no pilnīgas nezināšanas līdz traumējošos bērnības iespaidos balstītai skepsei. Joprojām ir dzīva arī vesela kaudze stereotipu, kas cēlušies gan no dažādu laikmetu grāmatām un filmām, gan no stipri bēdīgā Rīgas Cirka piedāvājuma faktiski visā Latvijas neatkarības periodā līdz fundamentālajām šīs iestādes vadības pārmaiņām 2016./2017. gadā. "Cirks bez dzīvniekiem nav cirks", "labu cirku var redzēt tikai ārzemēs" un
"laikmetīgais cirks noteikti ir kaut kas nesaprotams" – ir tikai daži no priekšstatiem, kurus kopš 2013. gada mērķtiecīgi cenšas mainīt ikgadējais starptautiskais laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāls Re Rīga!
Šogad festivāls notika no 17. līdz 21. augustam divās Rīgas teritorijās abpus Daugavai – izrādes tika spēlētas kvartāla Sporta 2 zālē Secret Spot un pagalmā, kā arī Āgenskalnā pašreizējās Rīgas Cirka telpās Zeļļu ielā. Savukārt Āgenskalna tirgus teritorijā nedēļas garumā notika ārzemju cirka mākslinieku meistarklases vietējiem nozares interesentiem. Meistarklašu rezultātā tapušās, konkrētai pilsētvidei veidotās darbizrādes festivāla noslēgumā turpat arī tika parādītas. Prieks bija redzēt tajās darbojamies arī pa kādam jaunam latviešu teātra režisoram un laikmetīgās dejas horeogrāfam.
Vislielāko publikas interesi pamatoti raisīja piecu cirka mākslinieku apvienība no Beļģijas Be Flat. Viņi paši savu estētiku definē kā cirka akrobātikas un ielas sporta veidu apvienojumu, īpaši uzsverot katras izrādes unikalitāti, pielāgojot to konkrētai urbānās vides specifikai. Rīgas festivāla atklāšanas izrādes ar dažādi tulkojamo nosaukumu Double You (pēc jēgas derētu gan Dubultais tu, gan Dubultojies!, gan angļu alfabēta dubultā v/w burta apzīmējums) pašreklāmas materiālos īpaši tika akcentēts tās šķietami neparastais skatīšanās formāts – spēles laukums ar nosacītu priekškaru tiek sadalīts divās daļās, un katra skatītāju puse redz kaut ko citu. Izlasot Double You anotācijā, ka tā apspēlēs viedierīču laikmeta izraisīto FOMO (fear of missing out jeb bailes kaut ko palaist garām) sindromu, ienāca prātā šī gada Valmieras Vasaras teātra festivāla projekts Vēsā, kas arī tieši šo "visi visu neredzēs" aspektu konceptuāli padarīja ļoti būtisku. Tomēr Be Flat izrādes gadījumā tas drīzāk ir reklāmas gājiens.
Pieci trupas mākslinieki – Tomass Dekāstekers, Mehdi Delanuije, Vards Mortjē, Dario Tabakovs un Tarss van der Vārents – apbur ar to, ko un kā viņi dara, un sadalītais spēles laukums tajā ir mazsvarīgs. Iespējami neitrāli lietišķos vārdos nosaucot to, ko šie pieci no pirmā acu uzmetiena pat ne pārāk atlētiskie vīrieši, ģērbti ikdienišķos krekliņos, džinsos un kedās, stundu garajā priekšnesumā rāda, – tā ir augsta līmeņa akrobātikas un klaunādes simbioze. Taču tas neizsaka ne pusi no tā, kā viņi to dara – asprātīgi, pašironiski, dzelžainā meistarībā un tehniskā precizitātē un vienlaikus ar neizbēgamu improvizācijas procentu. Absolūta partnerība – gan citam ar citu, gan ar publiku – viņi cits citu lidina pa gaisu, staigā pa virvi, kāpj pāri šķēršļiem, spēlē mūzikas instrumentus, sacenšas, joko, pārvērš visu zāli spilvenu kaujas laukā, panāk, ka nopietni onkuļi publikā atkal kļūst par dauzonīgiem puikām.
Divi Be Flat artisti (tieši šo novecojušo cirka mākslinieka apzīmējumu te gribas lietot) Rīgā lokalizēja arī vienu no saviem senākajiem projektiem – izrādi Seko man/Follow Me, kas tiešām katrā vietā ir unikāla. Festivāla pirmajās dienās, tikai izejot cauri Sporta ielas kvartālam, varēja redzēt, kā Tomass Dekāstekers un Vards Mortjē testē vidi – pieliek un noņem trepītes, ielien dažādos caurumos, uzkāpj viens otram uz pleciem, lai pārbaudītu kādas jumta dzegas izturību… Daudzi viņus noteikti noturēja par vietējiem remontstrādniekiem.
Beigās lidos visi
Klasisku viduslaiku laukuma teātra paraugu vairākus vakarus bez maksas demonstrēja arī spāņu un šveiciešu akrobātu apvienība no Beļģijas Tripotes la Compagnie izrādē Vēl vienu reizi/Encore une fois. Uz plika asfalta spožā saulē, skatītājiem sēžot, stāvot, tupot visapkārt, vispirms divi ikdienišķi, saules un ielas putekļu nogurdināti puiši ar auduma tašiņām plecos – Hulio Kalero Ferre un Daniels Torralbo Peress – iznirst no publikas, sāk runāties ar skatītājiem, piedāvā ūdeni, banānu un sauļošanās krēmu, kādai meitenītei publikā uzzīmē uz vaiga taurenīti, paši drusku pavelk viens otru uz zoba un mētā oranžas pingponga bumbiņas. Pēc brīža viņiem pievienojas arī meitene – Džanna Saterleta, tāda priecīga Pepija šortos, ar zirgasti, kura savukārt vēl pēc brīža nez no kurienes izvilks milzīgu atsperdēli. Un beigās lidos visi – meitene, puiši, bumbiņas. Man pretī sēdošais apmēram divpadsmit gadu vecais puika publikā smējās tā, ka gandrīz nokrita no krēsla. Tāpēc, ka viss gaiss bija pilns prieka. Visās trijās minētajās izrādēs atdzīvojās īstā senā teātra daba, kad priekšnesums rodas tukšā telpā, pilsētas laukumā, uz ielas, bez scenogrāfijas un kostīmiem, aktieriem iznākot no publikas, sadarbojoties ar to un saplūstot ar to. Spēles izdošanās pilnībā ir atkarīga no fiziskās ķermeņa meistarības, precizitātes, partnerības, koncentrēšanās, viegluma.
Eksistenciālā lokanība
Abās pārējās festivāla izrādēs elitārisma bija vairāk. Starptautiskās mākslinieces Marinas Čerijas soloprojekts Tikai kauliņi/Only Bones v.1.6 lika nezinātājiem noskaidrot, ko nozīmē vārds "kontorsionisms". Fascinējoša lokanība, kas ļauj sievietes ķermenim šķietami pazaudēt savu anatomisko identitāti: pustumsā kustīgais augums ļauj pakausim kļūt par seju, rokām matos – par acīm ar milzu skropstām. Jā, tieši tik nesaprotami, kā izklausās, tas arī izskatās.
Vienīgais Baltijas projekts festivālā bija apvienības Taigi cirkas mākslinieku Alekseja Smolova (Latvija) un Konstantīna Kosoveca (Lietuva) izrāde Līdz šim brīdim/ Up to This Point. Kaut pašreklāmā pieteikta kā "aizraujoša un sirsnīga", man šīs izrādes varoņu virpuļošana Sīra ratā un cīņa ar milzu matračiem – atsvariem – šķita drīzāk eksistenciāla līdzība par Sīzifa mītu. Skaista, bet tomēr ne gluži adresēta publikai vecumā no pieciem gadiem.
Tikai fragmentāri sekojot Re Rīga! programmai iepriekšējos gados, nevaru atļauties vispārinājumus, vai un kā ir audzis vai mainījies festivāla piedāvājums un skatītājs, bet šīs vasaras vērojumi bija iepriecinoši. Galvenokārt tāpēc, ka skatītāju vidū bija daudz bērnu. Rīgas Cirka vēsturiskā ēka Merķeļa ielā ir unikāla un, cerams, pavisam drīz būs pieejama kvalitatīvi jaunā veidolā. To, cik ļoti tā ir nepieciešama, parādīja festivāla izrādes. Ar ventilāciju ekstrēmi karstajās augusta dienās bija lielas problēmas gan Zeļļu, gan Sporta ielas telpās, un diemžēl arī redzamība (tiem, kas nesēž pirmajās rindās) bija tālu no ideāla. Tiesa, arī biļešu cenas salīdzinājumā ar objektīvi augsto izrāžu māksliniecisko līmeni bija gandrīz nepieklājīgi zemas. Jācer, ka jaunajā ēkā jaunai pieredzei būs atvērts arī jaunais cirka skatītājs.