Ostas pilsēta Baltijas jūras krastā. Tūristu pievilināšanai sapucētajā vecpilsētā kā viens no magnētiem – Kultūras komunikāciju centrs. Vēl padomju gados celtajā ēkā, kas no ārpuses mazliet atgādina kinoteātri, divos stāvos izvietotas vairākas izstāžu zāles – pietiekami plašas vērienīgu projektu realizācijai, ar augstiem griestiem, garderobi un mazliet pompozām kāpnēm. Laiks maz ko spējis tām kaitēt – telpu daudzveidība un vienlaidus baltās, interjeristu fantāzijas nesaraibinātās sienas ir pateicīgs fons mākslai gan toreiz, gan tagad. Diemžēl pilsēta nav ne Ventspils, ne Liepāja, ne arī kāda cita Latvijā. Mūsu kultūras dzīves organizētāji un laikam arī arhitekti joprojām uzskata, ka laikmetīgās mākslas vieta ir iekš foajē vai kafē. Klaipēda gan ir lielāka par Liepāju, taču vēl lielākas ir tās ambīcijas. Prātā nāk televīzijā redzēts kadrs – Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite ar svītu sagaida Klaipēdā uzbūvētajā sašķidrinātās gāzes terminālī ienākošu kuģi. Cik gan patīkami varētu justies tāds kuģis!
Desmit gadu pēc Klaipēdas Kultūras komunikāciju centra (KKKC) izveidošanas pašreizējā veidolā, kas ietver gan izstādes, gan rezidences un radošās darbnīcas, tas sarīkojis iespaidīgu ārzemju zvaigznes – latviešu mākslinieka Ginta Gabrāna – personālizstādi Mutantu selekcija. Zinot viņa darbu tehnisko komplicētību, var pieļaut, ka ekspozīcija droši vien prasījusi ievērojamus tehniskos un finansiālos ieguldījumus. Centra direktora, izstādes kuratora Igna Kazakeviča, un Ginta Gabrāna sadarbībai ir priekšvēsture – 2011. gadā, kad mākslinieks piedalījās Maskavas biennālē, viņš bija pārstāvēts arī satelītprogrammā izstādē Estētika vs informācija, kuras kurators bija Igns Kazakevičs.
Konceptuālisma aura
Lai gan izstāde ir liela, to nevar saukt par retrospektīvu – pārstāvēti pēdējo gadu darbi, kas iezīmē posmu pēc eksperimentiem ar gaismu un tās radoša izmantojuma potenciālu lielizmēra attēlos. Ekspozīcijā dominē telpiskas formas, tāpēc to varētu uztvert arī kā laikmetīgajai tēlniecībai piederīgu, ja vien saturs nebūtu cieši saistīts ar tām pašām tēmām, kas Gintu Gabrānu interesē nemainīgi visu pēdējo desmitgadi, – neredzamo pasauli, kas ieraugāma tikai ar gaismas staru analīzi, piemēram, datortomogrāfijā, un arī parādīta projekcijās, kas iegūst telpiskumu, ja lietojam 3D brilles.
Otra tēma ir pašorganizējošās struktūras – formas, kas rodas "ne no kurienes". Darbi ar šādu nosaukumu (Ne no kurienes) bija redzami izstādē Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam 2014. gadā Nacionālajā bibliotēkā un tika izvirzīti Purvīša balvai, tālāk tie ceļoja uz mākslas centru Bozar Briselē. 2015. gadā personālizstāde Ne no kurienes bija sarīkota Nacionālās rūpniecības veicināšanas biedrības telpās Parīzē. Autoram raksturīgi, ka tēmas tiek attīstītas arvien jaunās variācijās, tāpēc nav tik viegli noteikt, kad mākslas darbs kā konkrēta vienība ir pabeigts un nododams vēsturei – galīgam vērtējumam, apbalvojumiem un muzejiskošanai. Tajā pašā laikā izstādes eksponātu skaits liecina par intensitāti, ar kādu turpinās it kā jau apgūtu tehnisko un māksliniecisko paņēmienu izpēte.
Ne velti izstādes nosaukumā uzsvērta selekcija jeb atlases nozīme – autors pats saskaitījis, ka tajā piedalās viņa radīto mutantu (aukstā ūdenī strauji lietu izkausētas plastmasas kunkuļu) jau sestā paaudze. Skaistākie no viņiem izdzīvo, proti, tiek saglabāti un izstādīti atkārtoti; mazāk izdevušies eksemplāri pievienojas pārkausējamai plastmasai, no kuras tiek radītas citas, bieži komplicētākas un vēl pārsteidzošākas formas. Šādā veidā tiek simulēta evolūcija – vēl viena atstatus tēma, kas Gintu Gabrānu interesē saistībā ar iespējamo cilvēces pielāgošanos celulozes patērēšanai pārtikā; tā būtu vitāli nepieciešama, palielinoties cilvēku skaitam un pārtikas trūkumam uz planētas. Iepriekš apspēlēta citos veidos, Klaipēdā tā iemiesojusies ironiskā infografikā, kas atveidots māla un šamota (dabisko materiālu!) taisnstūru stabiņos. Šī darbu grupa piešķir izstādei nepieciešamo formu daudzveidību un konceptuālisma auru.
3D projekciju apskāvieni
Izstādes nagla neapšaubāmi ir mutantu izlase, kas Rīgā eksponēšanas komplicētības un nepieciešamo resursu dēļ bija skatāma īslaicīgi – pagājušajā rudenī Baltajā naktī. Mutantus ieskauj 3D projekcijas, kurās eksponāti slāni pa slānim noārdās un izaug. Šie attēli, kas iegūti ar datortomogrāfu, piešķir izstādes centram papildu dimensiju ne tikai burtiskā, bet arī pārnestā, poētiskā nozīmē.
Tomēr izstādei Mutantu selekcija ir vēl viena šķautne, kas izpausmi radusi attālākajā telpā, lai arī izmēros tikpat lielā kā pārējās: tās centrā ir plastmasas lējumi un prožektori, kuru horizontālie stari zīmē uz sienām spocīgas ēnas. Sienas ir noklātas ar baltu plastmasas materiālu, uz kura izstādes apmeklētāji aicināti zīmēt ar flomāsteriem, ko sirds kāro. Ierosmei pieaicināts Ginta Gabrāna draugs un ekscentriskais mākslinieks Raids Kalniņš, kurš izpaudies vairākos liela izmēra un drūma satura zīmējumos. Jāatzīst, ka visa pārējā sienu platība tika blīvi apzīmēta jau izstādes atklāšanā, uz kuru bija ieradies vesels autobuss bohēmiski noskaņotas Liepājas radošās jaunatnes, pie kuras, starp citu, savulaik bijuši piederīgi gan Gabrāns, gan Kalniņš.
Tālākā telpas attīstība notiek tā: izstādes kurators laiku pa laikam sūta Gintam Gabrānam fotoattēlus ar apmeklētāju jaunradi, un viņš izvēlas, kuri zīmējumi ir atstājami un kuri – dzēšami. Izstādes galīgais izskats būs redzams tikai slēgšanas dienā. Selekcija turpinās!
Gints Gabrāns
Izstāde Mutantu selekcija Klaipēdas Kultūras komunikāciju centrā līdz 14.II