Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Grāmatas Caharijs Kacs recenzija. Stāsts par īstu cilvēku

Jau kopš Noasa šķirsta laikiem kuģis ir ietilpīgs tēls, kas vienlaikus ļauj rādīt sabiedrību ļoti mazā mērogā

Vācu autora Burkharda Špinnera 2014. gadā izdotais romāns Caharijs Kacs ir teksts, kas visai efektīvi ved lasītāju ap stūri. Un pēc tam vēl vienu. Līdz kļūst par bezgalīgi stūrainu labirintu.

Teksts aizsākas kā klasisks atmiņu stāstījums, ievainotam Otrā pasaules kara dalībniekam 1945. gada pirmajos mēnešos lazaretē diktējot savu biogrāfiju nejaušiem palīgiem. Taču jau pirmajā lappusē lasītājs mazliet sastomās: uz vāka lasāms "Caharijs Kacs", bet tekstā ir "Zakarijs Kacs", pēc tam jau "Zaks Kacs" un vēl nedaudz tālāk – "Caharijs Kacvinkels Smits". Sava vārda metamorfozes vēstītājs gan aši izskaidro, tomēr kaut kur apziņas dzīlēs nosēžas mazmazītiņa šaubu drupača, kas čukst, ka šis stāstītājs, kurš jau pirmajās lappusēs vismaz trīs reizes maina savu vārdu, varētu nebūt visai uzticams. Taču pagaidām ļausimies stāstījumam, kādu to atklāj Caharijs jeb Zaks.

Glābšanās uz kuģa

Rit divdesmitā gadsimta otrā desmitgade. Jauns vācu izcelsmes amerikānis izmisīgi vēlas izvairīties no savu vecāku monotonā likteņa un glābjas no izredzēm visu mūžu pavadīt, iznomājot lauksaimniecības tehniku; viņš meklē sevi rakstītā vārdā, uz kuru, kā šķiet, viņam ir nelielas dotības. Devies prom no mājām un kļuvis par ne visai talantīgu žurnālistu un ciešami apdāvinātu mūziklu libretu pārveidotāju, Zaks atļaujas sev uzsaukt atpūtas ceļojumu uz Kubu, kur pūlas iejusties tāda cilvēka ādā, kāds viņš patiesībā nav, – tādā, kurš pastaigājas baltā lina uzvalkā, kūpina cigārus un vakaros nesteidzīgi malko dārgus dzērienus. Taču visu sašūpo no Ņujorkas saņemtā telegramma, kurā izteikti nāves draudi: bailes liek jauneklim paniski bēgt un glābiņa meklējumos uzkāpt uz neliela pasažieru kuģīša Prezidents klāja; turpmākos mēnešus viņš kļūst par šī ūdenstransporta vienīgo ilglaicīgo pasažieri. Pārējais kuģa pasažieru sastāvs ritmiski nomainās, jo kuģītis kursē starp lielajām jūras ostām, nogādādams cilvēkus tuvāk okeānu laineriem. Tikai Zaks paliek uz klāja, jo pats apzinās, ka viņam nav kurp doties. Prezidents viņam kļūst par neitrālo teritoriju ārpus pasaules telpas un laika, kurā – tā viņš cer – varētu valdīt drošība un patstāvība. Taču – un to jau drīz apzinās arī lasītājs – veltīgi ir meklēt mieru, ja nemieru pats nes sev līdzi. Turklāt – ir 1914. gada vasara, kas sev līdzi atnesīs notikumus, kuros neitralitāte vairs nebūs iespējama.

Izlobās spokaina personība

Kuģa pasažieri kļūst par jaunā žurnālista aizraušanās objektu. Pareizāk sakot, par tādu kļūst viņu stāsti, kurus viņš uzzina, izvilina, noskaidro ar dažādiem paņēmieniem un cītīgi pieraksta savā piezīmju grāmatiņā.

Šie ir dīvaini, dēkaini, mazliet šaušalīgi stāsti, kurus izklāsta vai nu nakts tumsā, vai reibuma aizsegā, vai šķietamas neizbēgamības priekšā. Katrs ir vesela romāna vērts – tos stāsta daudzkārtējs slepkava, narkobarona atraitne, trauksmes un depresijas nomocīta šķietami laimīgas ģimenes māte, apkaunots kuģa kapteinis, rūpnieks hipohondriķis un citi.

Taču visos stāstos vīd kāds atspīdums, ko negribas banāli nodēvēt par caurviju motīvu: tas drīzāk ir kā vienā toņkārtā skanošs tālīns brīdinājuma signāls – visi šie cilvēki ārēji dzīvo vienu dzīvi, bet viņu patiesie stāsti ir gluži citādi. Pamazām kļūst skaidrs, ka arī Zaks pārsteigtās publikas acu priekšā vij meistarīgu, ļoti ticamu stāstu – ne tikai par visiem savas "kolekcijas" eksemplāriem, bet arī par sevi pašu. Jo Zaks (vai viņš vispār ir Zaks?) ir cilvēks, par kuru mēs jelko zinām tikai no viņa paša stāstījuma. Uzkrītoši daudz reižu viņš jau pašā stāstījuma sākumā uzsver, ka savā žurnālistikas praksē varbūt nav īpaši talantīgs, toties nevainojami uzticams un precīzs visās detaļās, taču ar šo niansi savukārt kontrastē Zaka "rīmēšanas" talants, kas būtībā ir teksta pārveidošana un uzlabošana labskanības nolūkos...

Pamazām lasītāja prātā no neapdāvinātā, gļēvā žurnālista tēla izlobās teju spokaina personība, kuru gandrīz nav iespējams iztēloties, jo, sīki raksturodams apkārtējos, viņš gandrīz pilnībā noklusē jebkādas fiziskas detaļas, kas ļautu citiem atpazīt viņu. Ne dokumenti, ne paziņas neapliecina viņa personību. Romāna beigās Zaks pazūd, tāpat kā uzradies, – gandrīz spokaini un bez pēdām. Vai Zaks Kacs vispār jebkad ir eksistējis? Un vai viņa stāstījums ir tikai "labskanības nolūkos uzlabots" teksts vai varbūt pat – izcili talantīga autora mistifikācija?

Apcērt visus pavedienus

Vēl mazliet par pašu stāstu. 1914. gada augustā aizsācies Pirmais pasaules karš ir lakmusa papīrs, kas visiem kuģa pasažieriem liek pārvērtēt savu vērtību sistēmu. Jau kopš Noasa šķirsta laikiem kuģis ir ietilpīgs tēls, kurš vienlaikus ļauj rādīt sabiedrību ļoti mazā mērogā un autoram simboliski apzīmēt pāreju no viena stāvokļa otrā – mitoloģiskos terminos ūdens vienmēr ir transformācija, kristība, pārdzimšana. Kā tāda maza, čīkstoša dvēseles metafora Prezidents (un, protams, viņš arī pats Zaks) šūpojas kara satricinātās pasaules neitrālajos ūdeņos, labi apzinādamies, ka drīz zudīs jebkura neitralitāte, tomēr vilcinādamies pieņemt jebkādu lēmumu par to, kurā pusē nostāties. Taču lēmuma nepieņemšana arī ir lēmums – un to saprot gan Zaks, gan kapteinis, gan pārējie īslaicīgie kuģa iemītnieki, mazajam transportlīdzeklim pamazām no piemīlīga pasažieru kuģīša pārtopot par pirātu braucamrīku, kurš apšauda un gremdē citus sastaptos kuģus. Tāpēc, ja romānu varētu nosaukt par kara stāstu, šis ir pilnīgi atšķirīgs kara stāsts – bez varonības, bet ar lielu devu gļēvuma (ai, kā Zakam un kapteinim nepatīk šis vārds!), izdzīvošanas par katru cenu un viltus.

Romāna noslēgumā autors lieto efektīvu (lai gan kaitinošu) paņēmienu, spēji apraujot Zaka stāstījumu visai intriģējošā momentā un tūlīt pēc tam apcērtot visus pavedienus, kas varētu lasītāju aizvedināt līdz mīklas atrisinājumam. Zaks ir pazudis, pazuduši vai miruši ir arī visi, kuri varētu apliecināt viņa stāsta autentiskumu. Paliek samulsis pierakstītājs ar nepabeigtu mašīnraksta rulli, un paliek tikpat samulsis lasītājs ar aizšķirtu grāmatu, pamazām apjauzdams, ka ir izlasījis ļoti neparastu stāstu un, iespējams, ticis filigrāni izvadāts pa labirintu bez centra. Un varbūt tieši tā arī vajag. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja