Valda Atāla – viņš līdz šim vairāk pazīstams kā no čekas daudz cietis dziesminieks, erotisku dzejolīšu un aforismu autors – dokumentālais dzīvesstāsts ir negaidīti aizraujošs stāstniecības paraugs. Pēdējās pāris desmitgadēs atbrīvotās stigmatizētās balsis beidzot spējušas izdziedāt savus solo, kas sasējušies vienotā kora dziedājumā – turklāt nevis tādā, kas skan Dziesmu svētkos, vairākiem desmitiem tūkstošu dziedātāju vienojoties sinhronā rečitatīvā, bet gan drīzāk antīkās traģēdijas korī, pasvītrojot situāciju, kādā protagonists nonācis konfliktā, šajā gadījumā – ar ideoloģiju.
Citiem vārdiem – Valda Atāla dokumentālais atskats uz paša dzīvi lielā mērā ir atskats uz padomju ideoloģiskā aparāta īstenoto viktimizāciju – 1978. gadā Valdi Atālu par pretvalstisku nostāju jeb – oficiāli – par bandītismu apcietina. Viņš tiek nogādāts vienā no Padomju Latvijas šaušalīgākajām vietām – čekas pagrabos, kur pēc ilgas pratināšanas, fiziska un morāla terora viņam tiek pasludināts tiesas spriedums par piecu gadu ieslodzījumu. Pēc nesekmīga pašnāvības mēģinājuma sākas Valda Atāla, īstajā vārdā – Vladimira Šatrovska, ceļojums uz Labitnangiem – uz stingrā režīma labošanas darbu koloniju Baltais lācis, kas atrodas nekurienē uz robežas ar mūžīgo sasalumu un elli. Pēc pirmās ziemas ne viens vien zeks nonāk pie secinājuma, ka elle visdrīzāk ir nevis liesmās, bet gan mūžīgajā sasalumā.
Kas palīdz izdzīvot
Valdis Atāls iemācās izdzīvot 43 grādu salā. Taču lielāki izdzīvošanas draudi nāk nevis no skarbajiem dabas apstākļiem, bet no ideoloģiskajiem un sociālajiem apstākļiem. Lai gan nometnes administratīvais aparāts mēdz uzturēt kārtību nometnē ar vardarbības teroru – sist ieslodzītos, līdz daži vairs nekad nepakustas, turēt tos pusplikus ekstrēmajā salā, ieslodzīt īpaši nežēlīgos karcera apstākļos, bakstīt ar durkļiem vai uzrīdīt baru izsalkušu suņu, kas ieslodzītos plosa, – tomēr ikdienas kārtību nometnē uztur paši ieslodzītie un to slēgtās kopienas stingri noteiktā hierarhija.
Valda Atāla aprakstītie zeku portreti veido ļoti savdabīgu sociuma ainu. Labticīgajam, taču raksturā atskabargainajam Valdim palīdz izdzīvot laimīgs gadījums, Dieva roka, kas to sargā, pat Valda pārdabiskās spējas – tie ir ne tikai karatē paņēmieni, bet dažādas mistiskas prakses un paļāvība uz lielākiem spēkiem, procesiem, sakarībām un saiknēm, par kurām izdodas pārliecināt apkārtējos. Varbūt izdosies pārliecināt arī lasītāju!
Taču piezemētākā un taustāmākā līmenī ieslodzītajam Valdim palīdz izdzīvot viņa radošās dotības. Grāmatas beigu daļas epizode, kurā Valdim jāparaksta sava izstādāmā glezna, citādi tā varot kļūdaini tikt uzskatīta par "pretenciozu mākslu", savā ziņā iezīmē arī Valda kā mākslinieka vietu Latvijas mākslas ainavā – tajā viņš tomēr vairāk pazīstams kā dziesminieks. Ilustratīva šai Valda daudzpusīgās personības daļai ir arī grāmatas sākumā ievietotā vienīgā fotogrāfija, kurā Valdis, pēc ieslodzījuma ataudzējis matus, sēd blakus savai ilgi gaidītajai atvasei, turēdams rokās ģitāru.
Negaidīti pavērsieni
Kāda ir Valda Atāla loma mūzikā – uz to lieliski savā grāmatā atbild pats Valdis epizodē par nometnes galveno blatno zeku, kurš pirms izsūtījuma, izrādās, bijis akadēmisks ģitārists. Vienreiz zeks parādījis, ko viņš prot uz ģitāras, un kopš tā brīža Valda mūziķa tēls, kuram pats ticējis, ir nobālējis un sabrucis. Tādu draugu zeku vidū Valdim ir bijis pietiekami daudz, ja vien izdevies jau sākumā pārvarēt dabisko barjeru – cilvēks cilvēkam vilks. Valdis Atāls grāmatā, reflektēdams par draugiem un paziņām, portretē arī tādas pazīstamas personības kā Haralds Sīmanis, Arvīds Ulme un citus.
Ja Valdis nav ne īsti mākslinieks, ne mūziķis, kā viņš pats to apraksta savās pagātnes liecībās, kas tad viņš ir? Domājams, ar šo dokumentālo grāmatu Valdis Atāls nemēģina sev atrast šauru identitātes lomu. Autors diezgan detalizēti un naturālistiski apraksta savu cietušā no PSRS varas pieredzi, tomēr veids, kādā viņš par to stāsta, ir negaidīts – brīžiem tie izklausās pēc mednieku stāstiem: nolaišanās ar izpletni gandrīz pie svētku galda, neiespējamu misiju paveikšana stingras uzraudzības apstākļos, neiedomājami pavērsieni, sakritības un izglābšanās, pārāk uzkrītoši un bieži dzērāju stāsti. Tie ir dedzīgi izstāstīti stāsti.
Valda Atāla dokumentālajā grāmatā Elles debesis izstāstītie ideoloģijas sagandētas dzīves stāsti nepadara Valdi Atālu par "varoni" tāpēc vien, ka viņš izturējis padomju režīma represijas. Toreizējam padomju valsts konstruktam viņš bija tikai viens no daudziem nepaklausīgajiem, nepakļāvīgajiem, pat ne "antivaroņiem", kuru izgājieni neko nespēja ietekmēt un mainīt. Tomēr tie atgādina par mūsdienās tik pašsaprotamās brīvības nepašsaprotamību noteiktos varas apstākļos. Valda Atāla stāsts savienojas ar citu režīma upuru stāstiem, veidojot mūsu tautas kopīgo atmiņu.
Viņš ir cilvēks
Šī grāmata, kuras vēstītājs aizgūtnēm klāsta savus neticamos stāstus, ir vēl viens pienesums nācijas vēsturiskās atmiņas diskursā – to, kā tas ieguļ starp citām personiskajām, subjektīvajām vēsturēm, lai vētī pētnieki, jo dokumentālo stāstu par šo nācijas vēsturisko periodu un pieredzi top aizvien vairāk. Daži no tiem ir vēsturiski precīzāki, citi – aizraujošāk uzrakstīti. Šī noteikti ir viena no interesantāk lasāmajām šāda veida atmiņu liecībām, un tā daudz nopietnāk nekā līdz šim iznākušie bieži vien banālu aforismu krājumiņi ļauj Valdim Atālam tikt pieskaitītam rakstnieku ciltij – tieši ņemot vērā viņa stāstnieka dotības.
Tomēr šķiet, ka vislabprātāk Valdis Atāls gribētu likt mums noticēt, ka viņš ir cilvēks. Tieši cilvēcību un cilvēcīgumu ideoloģijas zvērīgums nav varējis apslāpēt un nobeigt, lai gan spējis ietekmēt cilvēku tik ļoti, ka visa turpmākā dzīve iekrāsojas atkopšanās zīmē. Tāpēc arī grāmatas pēdējā epizode, kas vienīgā noris mūsdienās – 2017. gadā – un apraksta šamanisku ceļojumu, ir nozīmīga, simboliski vēlreiz izejot cauri savam dzīves gājumam un apliecinot savu ticību universālas visvienotības aksiomai, kas Valdi Atālu turējusi pie dzīvības pat tumšākajos ieslodzījuma brīžos, daudzi no kuriem aprakstīti darbā Elles debesis.