Par Veru Singajevsku ir neiespējami kaut ko pateikt, neķeroties pie savām bērnības atmiņām. Tāpēc atvainojiet mazu atkāpi.
Bērnībā man ļoti patika slimot! Jo varēja tikt gulēt lielajā vecāku gultā un klausīties Sniegbaltītes skolu! Par visu gaidītāks bija Vilcēns ar savu "ķepiņu upītē", kas nāca pēc tiem visiem pareizajiem āpšiem, zaķiem un rituālā skrapšķa "eeeee, gas…" (ē, kas tad tur?), kad bija jāceļas augšā un jāpārliek adata.
Tad vēl trakais Alfons Trīcvaidziņš – topošais kosmonauts, olu un zobupastas rijējs –, kurš savukārt dzīvoja radio un kuram visu laiku tik briesmīgi neveicās. Puika ar neiespējamo sapni galvā – sombrero cepuri – arī viņam bija Singajevskas balss. Kur nu vēl visas mazās Arvīda Žilinska un Elgas Īgenbergas dziesmiņas, kuras Singajevska spēja padarīt par apdzīvojamām pasaulēm. Mana bērnība beidzās, visticamāk, tad, kad izdzirdēju pirmo interviju ar Jaunatnes teātra aktrisi Veru Singajevsku un sapratu, ka viņa nedzīvo ne radio un ne platē un ka Vilcēna īstenībā nemaz nav. Un tad jau var gadīties – arī Karlsona nemaz nav…
Nešaubos, ka vairākas paaudzes līdz ar mani, 70. gadu bērnu, apgalvos, ka viņu bērnībai ir Veras Singajevskas balss.
28. aprīlī aktrisei pasaulē labākajai Verai Singajevskai 90. dzimšanas diena. KDi atdod parādu, iesakot aktrises talanta cienītājiem uzmeklēt grāmatnīcās (vēl atrodama) jau pagājušajā gadā izdoto Veras Āboliņas Singajevskas atmiņu grāmatu Mans mūžs. Par šīm atmiņām paldies pienākas izdevniecības Upei tuviem un tāliem vadītājai Ivetai Mielavai.
Strādājot pie albuma Ciku ciku caku ar pašas Veras Singajevskas izvēlētajām savulaik tik populārajām bērnu dziesmiņām (Lelles jaka, Dziesma par slinko Jānīti, Uzminiet, ko es daru! u. c.), Mielava sapratusi, ka būtu apgrēcība, ja aktrises stāstītais paliktu tikai abu sarunās. Grāmatai īpašu vērtību piešķir pievienotais kompaktdisks ar aktrises balss ierakstiem no lomām.
Atstāt kaut ko sev
"Ik vakaru, kad satumst un ielās norimst skaļie trokšņi, es sēžu uz gultas malas, šūpoju kājas un ļaujos atmiņām. Man liekas, ka atmiņas ir mans privātīpašums. Kad gribu, paveru atmiņu vārtiņus, ieaicinu jūs savā dzīves dārziņā, bet, kad vairs negribu, vārtiņus aizveru, kaut ko atstājot tikai sev," grāmatas ievadā raksta Vera Singajevska.
Aktrises atmiņas valdzina ar aizgājušā laikmeta eleganci un ieturētību. Taktu, ja atceramies šādu vārdu. Tās rakstījis cilvēks, kurš nāk no laika, kurā vēl cilvēkiem bija noslēpumi un kurā nebija pašsaprotami izpurināt dvēseli līdz pēdējai vīlei kā uz āru izgrieztu miltu maisu. Karaliene. Dīva. Tie nav tie vārdi, kas piestāv Verai Singajevskai. Domājot par Singajevsku, prātā nāk kāds neierastāks vārdu savienojums: krietna aktrise un talantīgs cilvēks. Viņai nepiemīt "smalkās kaites", un viņa raksta bez eksaltācijas vai pārspīlējumiem.
Jaunāko laiku memuāru tradīcijā augušajiem Singajevskas atmiņas varbūt šķitīs garlaicīgas, jo nekādas senas aizkulišu intrigas netiek šķetinātas. Singajevska skaidrā, labā latviešu valodā virknē atmiņu ainiņas visās iespējamās "sava mūža" intonācijās. Taisnība izdevējai Ivetai Mielavai, grāmata "atgādina pasaku par to, ko vienkārša meitene savā ceļā spēj piedzīvot".
Grāfs Cepelīns un Smiļģis
Nepārvērtējamas ir laikmeta liecības, ko "nofotografējušas" Veras Singajevskas atmiņas. Būdama pamatskolniece, mazā Vera Grīziņkalnā skatās Grāfu Cepelīnu, dejodama pie Vīgneres kundzes, kopā ar Benjamiņa kundzi mācās lambetvoku.
No Veras skolas laika atmiņām uzzinām, ka skolēniem obligāti bija jāmāk visu triju Baltijas valstu himnas. Netrūkst arī saviesīgāku atmiņu ainu: "Ciemos tika aicinātas bulvārlauvas. Viņu vidū Oļģerts Kroders. Tā kā mūsu skola atradās pie kanāla, tad viņi mūs nicīgi dēvēja par sūdgrāvja nārām. Bet uz mūsu ballēm tik un tā nāca itin nadzīgi." Verai Singajevskai ar humora izjūtu un pašvērtējumu viss ir kārtībā. Lūk, kā viņa atceras mēģinājumu iekļūt Smiļģa aktieros: "Kā pa vienām [durvīm] iegāju, tā pa otrām viņš mani izlaida ārā. Ar cedelīti, ka skatuvei nepiemērota. Viņam patika Artmane, Klētniece un Bērziņa, ne tādas "kļirpas" kā es." (79. lpp.) Netrūkst arī jestrāku atmiņu ainu, šodien teiktu – kuriozu. "Ar Mīlu un viltu izbraucām vai visu Latviju. Braucieni bija grūti un nogurdinoši, bet spēlējām no sirds. Elza [Radziņa] bija ļoti tīrīga un akurāta. Kad viņa ieraudzīja netīru skatuvi, tūlīt ņēma spaini ar lupatu un izmazgāja to (skatuves karaliene! – U. A.). Tā gadījās arī Slampē kārtīga ziemas spelgoņa laikā." Radziņa paslīdējusi, Singajevska – piesalusi pie skatuves. Kāda tur vairs traģēdija.
Tiem, kas netur zem sava goda uzklau sīt vecāku cilvēku padomus, var paņemt arī dažu labu dzīves recepti. Aktrise nemaz neliedzas, ka mamma iemācījusi "dzīvot un sadzīvot" ar vīru – aktieri Tālivaldi Āboliņu. "(..) mamma ar papu nekad nepacēla balsi. Pirms saules rieta visiem konfliktiem vajadzēja būt likvidētiem. Tad vienam otru vajadzēja paraustīt aiz auss kreisās ļipiņas un nobučot. Tikai pēc tam varēja iet gulēt. Par to viņai domās saku lielu lielo paldies"(143. lpp.).
Detalizētākus stāstus par savām lomām un kopsakarības Vera Singajevska atstājusi teātra zinātnieku ziņā. Tiem, kuriem ir padziļināta interese par teātri, īpaši kādreizējo Jaunatnes teātri, šobrīd ir laba iespēja izlasīt gan Manu mūžu, gan kontekstam – teātra zinātnieces Silvijas Geikinas nesen kā Jāņa Rozes apgādā iznākušo pētījumu par Jaunatnes teātri.
Savs prieciņš tiks arī hokeja un krustvārdu mīklu cienītājiem, jo Vera Singajevska, kaislīga hokeja līdzjutēja, atklāj, kā 'bullīšus" sauca agrāk.