Tuvojoties Ziemassvētkiem, jauniznākušo grāmatu piedāvājums tirdzniecības vietās arvien pildās pirmām kārtām ar bērniem adresētiem izdevumiem – vairāk vai mazāk vizuāli krāšņiem, izglītojošiem vai vienkārši sirdi iepriecinošiem. Lai vai kā apokaliptisko teoriju piekritēji vaimanātu, ka mūsdienu bērni grāmatas kā dāvanas vairs nespēj novērtēt, mana un daudzu citu aktīvu grāmatdāvinātāju pieredze liecina pretējo. Savu artavu Latvijas bērnu priekam arī šogad pielicis populārais un pats ražīgākais mūsdienu latviešu bērnu rakstnieks Juris Zvirgzdiņš ar nesen iznākušo grāmatu Mazās bites lielais ceļojums, kuru laidusi klajā izdevniecība Pētergailis.
Medus no deviņiem burvju ziediem
Bitīte Zuzū, pirmo reizi izlidojusi no bišu stropa plašajā, nezināmajā pasaulē, nokļūst pie mājas, kurā mīt smagi slimā meitenīte Ilzīte. Noklausījusies kāda veca, vieda vīra teikto, ka meitenei izveseļoties varētu palīdzēt medus no deviņiem burvju ziediem, Zuzū dodas ceļā. No japāņu meitenes Keiko papīra puķu vainadziņa, kurā tomēr sev vietu atradis arī īsts, dzīvs zieds, līdz Budas lotosam, no Amazones džungļu orhidejas līdz dadzim Lielbritānijas ģerbonī – Zuzū apceļo zemeslodi, visur vākdama medu no īpašiem, neparastiem ziediem, un atgādā to Latvijā, kur savāktais medus patiesi palīdz, un Ilzīte brīnumaini top atkal vesela.
Mazās bites lielais ceļojums ir ne tikai jauks un sirsnīgs stāstiņš, bet arī grāmata ar pievienoto vērtību. Lai cik lakoniski, tomēr svešo zemju – Brazīlijas, Japānas, Anglijas, Lapzemes un citu – apraksti ir ietverti tekstā, un tie noteikti dos vecākiem, kuri šo grāmatu lasīs kopā ar bērniem, iemeslu pārrunāt dažādas pasaules valstis, varbūt izcelt no plaukta enciklopēdiju, apspriest dažādas tradīcijas, aplūkot, piemēram, tautastērpus un tamlīdzīgi. Jo nevajag par zemu novērtēt bērnu ziņkāri – ne tikai par fantastiskiem monstriem, bet arī mūsu pasaulē tepat aiz horizonta atrodamajiem brīnumiem. Labi atceros, ka manā bērnībā teju visvairāk nolasītā grāmata ģimenes bibliotēkā bija zaļos vākos iesietā Pasaules zemes un tautas, kuru šķirstīju kā visaizraujošāko pasaku, – padomā, kādas tik zemes ir pasaulē, reiz es tās noteikti apciemošu, vai ne, mammu?
Otra Jura Zvirgzdiņa grāmatas pievienotā vērtība ir mākslinieces Gitas Treices ilustrācijas – fantastiski taustāmas, itin kā gleznotas uz bieza, mazliet paburzīta papīra, tās ietver gan bērniem tik tīkamos košos krāsu laukumus un lielacainos, aktīvā darbībā tēlotos kukaiņus, gan kultūrzīmes no visām tām zemēm, kuras Zuzū apceļo: akmens Budas statuju, Londonas Tauera tiltu un itin viegli atpazīstamos prinča Čārlza un karalienes Elizabetes II portretus. Redzams – izdevēji un ilustratore ir darījuši visu iespējamo, lai pie bērniem nonāktu krāšņa, jauka, interesanta grāmata.
Piedzīvojumi bez atelpas
Mazliet nepiepildītas vēlmes iespaidu tomēr atstāj teksts. Autoram ir tipiski (kā jau tas redzams no iepriekšējiem darbiem Lauvas rūciens, Ziemas pasaka, Seši stāsti par ASV vēsturi utt.) savus varoņus raut cauri piedzīvojumiem ļoti strauji, teju vai bez atelpas. Taču šai grāmatā liekas, ka aktīvais darbības temps gan ir saglabāts, taču ir zudis piedzīvojuma un līdzjušanas aspekts, kas piecus līdz septiņus gadus veciem bērniem, kādiem Mazās bites lielais ceļojums šķiet domāts, tomēr ir gana svarīgi, lai neteiktu – vissvarīgāk. Bitīte, protams, ir aizkustinošs tēls, taču nedz par viņu, nedz Ilzīti, nedz citiem varoņiem, kuri lasīšanas laikā nozib un izgaist acu priekšā, mēs neuzzinām ne nieka vairāk par nepieciešamo. Šajā aspektā nav nepamatoti Mazās bites lielo ceļojumu salīdzināt ar klasisko tautas pasaku, kurā arī varoņi parasti netiek īpaši raksturoti, nereti pat neuzzinām, kā trešajam tēva dēlam vai bārenītei vārdā.
Ir vēl otrs aspekts, kurā Mazās bites lielo ceļojumu vienlaikus var un nevar salīdzināt ar tautas pasaku. Arī tautas pasakā ik pēc noteikta intervāla atkārtojas tā pati formula pieaugošā grūtības pakāpē, piemēram, varonim jāpārvar secīgi velns trejgalvis, sešgalvis un deviņgalvis, reizumis pat uzrodas tipāžs ar divpadsmit galvām. Šajā gadījumā bitīte ceļo un ik pēc noteikta laika atrod kādu nejauši ceļā trāpījušos ātru pārvietošanās līdzekli, galamērķī uziet neparastu, interesantu ziedu, izklāsta savu bēdu, zieds atvēl Zuzū padzerties, bitīte dodas tālāk etc. da capo – ar to izņēmumu, ka tautas pasakās formulu virknes galā tomēr parasti atrodas kulminācija, sarežģījums, problēma, kas jāpārvar, bīstama situācija, kurā jūtam varonim līdzi, citādi jau uzvara nav īstena uzvara. Šajā grāmatā tā nenotiek.
Viegla pievilšanās sajūta
Savā pasaules apceļojumā bitīte ne reizi neiekļūst draudīgā situācijā, ja nu vienīgi izbīstas no frikas melno bišu aplenkuma (vai te nevarētu sākt spārnus celt politkorektuma aizstāvji?), un stāstījums, gana izceļojies pa pasaules karti, tikpat mierīgi, kā sācies, atgriežas Latvijā un steigšus steidz pie laimīgajām beigām. Nelielu stresu gan sagādā tas, ka, izrādās, Zuzū tomēr mazliet sajaukusi «grāmatvedību» un atnesusi nektāru tikai no astoņiem, ne deviņiem avotiem, taču arī šai problēmai tūlīt talkā metas ziediņš uz slimās Ilzītes palodzes. Skaitlis ir pareizs, bērns vesels, bet beigās tomēr ir viegla pievilšanās sajūta, šķiet, šo nenoliedzami interesanto stāsta ideju būtu bijis iespējams izstrādāt daudz plašāk un pilnvērtīgāk.
Taču bērnu literatūra, protams, ir tēma, kurā pieaugušais drīkst taustīties tikai ļoti, ļoti uzmanīgi un kurā simtprocentīgi vienotas gaumes visdrīzāk nebūs nekad. Nevar pārāk augstu novērtēt gaišumu un sirsnīgumu, un šai ziņā Mazās bites lielais ceļojums pārpārēm attaisno cerības. Latviskais mazās, čaklās bites tēls, kura, daudz neprātojot, kāds viņai no tā būs labums, steidz palīdzēt nelaimē nonākušajiem, neapšaubāmi ļaus vecākiem un bērniem izrunāt tādas svarīgas tēmas kā nesavtība, izpalīdzīgums un drosme. Un galu galā arī medus veselīgums, kā nekā tuvojas vīrusu sezona.