Dramaturga un dzejnieka Andra Zeibota jaunākā grāmata – psiholoģiskās fantastikas stāsts Okeāniskais Es –, ko klajā laidusi izdevniecība Dienas grāmata, mulsina. Pirmkārt, mulsina tāpēc, ka mūsdienu latviešu literatūrā šim apjomīgajam darbam, kas tapis aptuveni 10 gadu garumā, nav līdzinieku: nosaukt vēl kāda psiholoģiskās fantastikas stāsta vai romāna autora vārdu būtu grūti, gandrīz neiespējami. Otrkārt, nedaudz mulsina arī Narcisa tēls, kas ir darba centrā un lasītāju ik pa laikam krietni izjoko. Katrā ziņā stāsta autors aktualizē ne vienu vien eksistenciāli svarīgu jautājumu, viņš it kā rosina mums ieskatīties sevī un meklēt atbildes.
Sevis meklējumi?
Lasot A. Zeibota jaunāko grāmatu, kas saturiski strukturēta trīs daļās – Animusa Ceļš, Animas Ceļš un Vilnis, pieļauju, ikviens lasītājs tekstā pamanīs jeb "salasīs" kaut ko pilnīgi atšķirīgu, pavisam citu. Šis fantastikas stāsts gandrīz vai izslēdz iespēju, ka būtu iespējami divi kaut nedaudz līdzīgi teksta interpretācijas viedokļi. Taču viens gan apgalvojams puslīdz droši: jo centīgāk lasītājs darba lappusēs mēģinās meklēt skaidrību un likumsakarības, jo pamatīgāk iznāks vilties – to te vienkārši nav! Kāpēc? Viena no atbildēm varētu būt aptuveni šāda – tāpēc, ka stāstā galveno uzmanību autors koncentrējis uz indivīda iekšējo pasauli, kas apzināma tikai daļēji, viņa izjūtām un pārdzīvojumiem, savukārt sižetisko līniju un darbības pavērsienus tekstā tikpat kā neatrast.
Tiekot galā ar ievadu 40 lappušu garumā un ķeroties klāt pirmajai daļai Animusa Ceļš, bija brīži, kad radās vēlme stāstā meklēt sasaisti ar autora paša biogrāfiju, jo, kaut pavisam lakoniski, tomēr sniegtas norādes par dzimšanas laiku un vietu, vecākiem, dzīvi Kundziņsalā, skolas gaitām, stāšanos augstskolā un iestājpārbaudījumos piedzīvoto, taču pēcāk tas izrādās mānīgi – stāsts nekādā ziņā nav autobiogrāfisks! Šķiet, viena no autora vēlmēm, iepinot darbā vairākus faktus no savas biogrāfijas, bijusi atklāt, cik viss šai pasaulē ir šķietams un pretrunīgs! "Kad stājos fakultātē, gribēju būt es pats, biju izvēlējies Makbeta monologu, es gribēju uzvarēt un būt traģisks, bet uzņemšanas komisija smējās asarām acīs. Tad es sapratu, ka ir kāda paradoksāla, greizam spogulim līdzīga pusatbilstība starp to, kas patiešām esmu un kas vēlos būt, un – totāla kļūda uztveres sānslīdē, tajā, kā mani ierauga no malas." (90. lpp.) Šīs stāstā paustās pārdomas iespējams uzskatīt par sevis, sava patiesā "es" meklējumiem. Citētais, kā arī tālāk šķetinātais monologs lasītājam liek uzdot sev jautājumu – kur ir tā robeža, kad drīkstu būt patiess (jeb "es pats") un kad man jābūt "citam" (līdzīgi kā aktierim).
Mūsdienās pat ļoti aktuāls ir A. Zeibota atklātais viedoklis, ka indivīdam, lai viņš kaut cik sekmīgi iekļautos sabiedrībā un tajā tiktu arī akceptēts, ir jātēlo jeb jāizliekas: "[..] esi cits, jo tāds, kāds tu esi, sabiedrībā neietilpsti, tāpēc veido sev kompleksa zonu, mākslīgās drošības buferzonu starp sevi patieso un sevi «priekš sabiedrības"." (90. lpp.) Iespēja mainīties darbā tiek pieļauta. Pat Narciss uz brīdi pārvēršas vilkatī.
Atspulgi ūdenī un citos
Kā iepriekš tika minēts, stāsta centrālais tēls ir Narciss. Vai atceraties no sengrieķu mītiem, ko Narciss dara? Pareizi, spoguļojas ūdenī, tīksminās pats par savu atspulgu. Tāpēc uzreiz jāpiebilst, ka atšķirībā no antīkās literatūras varoņa šī stāsta Narcisu nebūtu korekti saistīt ar jēdzienu "narcistisks", ko saprotam kā sevī iemīlējušos indivīdu un lielu egoistu. A. Zeibota Narciss vairāk gan spoguļojas un savu atspulgu vēro, kontaktējoties ar citiem: dzejnieku Herbertu Lauku (autors pirmo sastapšanos ar viņu tēlojis nedaudz komiskā gaismā), Inkvizitoru, Hronosu, gandrīz visur klātesošo Amēliju un citiem.
Zinošs lasītājs darbā konstatēs ne tikai grieķu mītu, bet arī psihologa Karla Gustava Junga, filozofa Laodzi uzskatu un pat Bībeles stāstu ietekmi, kas, šķiet, ir pat vēl lielāka. Autors "apspēlē" pasaules radīšanu septiņās dienās, arī stāstu par Ādamu un Ievu. Radīšana, izcelšanās, mūsu katra pirmsākums – tās ir lietas, kas nodarbina prātu grāmatas lasīšanas procesā. Vai mūsu rašanās sākums ir Okeāns? Ja tā ir, mēs katrs esam kā mazs (šķietami nenozīmīgs) piliens – līdzīgs tam, kāds attēlots uz grāmatas vāka. Mēs esam kā ūdens, bet tai pašā laikā tieši ūdens atspoguļo mūs pašus!
Recenzijas noslēgumā vēlos citēt vienu no teologa Kaspara Simanoviča atziņām, kas precīzi attiecināma uz psiholoģiskās fantastikas stāstā Okeāniskais Es tēlotajām attiecībām un sevis meklējumiem: "Slavenais krievu kinorežisors Tarkovskis savulaik uzņēma filmu Solaris, kura vēstī par kosmosa pētnieku sastapšanos ar kādas tālas planētas ļoti savādu dzīvības formu, tādu kā okeānu, kas spēj atspoguļot un pat materializēt turp aizlidojušo cilvēku dziļākos apziņas stāvokļus, atmiņas, emocijas, pārdzīvojumus. Izrādās, katram no filmas varoņiem ir sava iekšējā pasaule, kurā viņš dzīvo, cīnās, meklē atbildes, cieš zaudējumus vai gūst uzvaras. Un kādā brīdī šī iekšējo domu un pārliecību pasaule top par redzamu realitāti." (K. Simanovičs. Piedošana. www.rigasluteradraudze.lv)
Atliek secināt, ka temats par izcelšanos un esības meklējumiem patiesi nodarbina radošo cilvēku prātus un nodarbinās vēl ilgi, turklāt tā atspoguļojums – filmā un nesen iznākušajā grāmatā – šķiet samērā līdzīgs.