Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +6 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Grāmatas Sadursme recenzija. Šūpulīšu avārija

Rakstnieces Gunas Rozes trešajā prozas grāmatā Sadursme īpaši fascinējošu, teju paralizējošu iespaidu atstāj teksta sadzīviskais lietišķums un smalkā detalizētības pakāpe

Nezinu, vai jau var runāt par sava veida fenomenu vai tas būtu pāragri, tomēr fakts – neilgā laikaposmā manās rokās nonācis jau trešais latviešu rakstnieka prozas darbs, ko veido savstarpēji saistītu stāstu kopums. Un vienalga, vai šo darbu nodēvējam – kā to darījusi Jana Egle grāmatā Svešie jeb Miļeņkij ti moi – par stāstu krājumu vai lietojam – kā Svens Kuzmins attiecībā uz darbu Hohma – apzīmējumu "romāns", parādības būtību šāda rāmju likšana praktiski nemaina. Tomēr nav izslēgts, ka šī īpatnība latviešu jaunākās literatūras ainavu raksturo jau simptomātiski.

Rakstnieces Gunas Rozes trešā prozas grāmata Sadursme anotācijā gan nodēvēta par romānu, ko veido deviņi stāsti, – it kā lai izvairītos no viena precīza formulējuma –, taču tekstu caurvijošais pamatprincips līdzinās tam, kas raksturo arī abus pārējos nosauktos darbus. Tiesa, Janas Egles gadījumā stāstus savstarpēji vienoja galvenokārt personāžu krustu šķērsu savijušās dzīves līnijas, Svena Kuzmina teksts bija stingri iecementēts vienā vienīgā darbības vietā, iztēlotā mazpilsētiņā, savukārt Gunas Rozes Sadursme paradoksālā kārtā savijas ap vienu notikumu – autoavāriju, kurā tā vai citādi ir iesaistīti visu deviņu stāstu personāži. Interesanti – kā uzzinām no autores intervijām, sākotnējais darba nosaukums bijis Lete, jo visi personāži iepērkas vienā un tajā pašā pilsētiņas lielveikalā, taču Sadursme daudz precīzāk atklāj gan darba iekšējo dinamisko struktūru, gan zemtekstu.

 

Rūpīgi noausta metafora

Sākot lasīt grāmatu no pirmā stāsta, kurš arī visredzamāk ataino nelaimīgo ceļu satiksmes negadījumu, lasītājs vēl nenojauš neko – ne to, ar ko īsti saduras ātrās palīdzības ekipāža ceļā uz izsaukumu pie reanimējama bērna, ne arī citu personāžu darbības un bezdarbības, kuras cieši saistītas ar šo notikumu. Tikai pamazām nāk apjausma, ka apzīmējums «sadursme» norāda arī uz ko citu – principu, kuru autore piesaka jau teksta moto liktajā tautasdziesmā: «Pilna Māras istabiņa/ Sīku, mazu šūpulīšu/ Kad to vienu kustināja/ Visi līdzi līgojās.» Domu, ka itin viss šajā pasaulē ir saistīts neredzamām saitēm, nenoskāršamiem īstiem un simboliskiem DNS pavedieniem vai, ja gribat, budistu Indras tīklu un katra mūsu darbība vai tās neesamība var izraisīt bēdīgi slaveno tauriņefektu, pilnīgi neparedzamu lavīnveida notikumu virkni.

Taču šis daudz atkārtotais un apbružātais princips, ko autoram būtu bijis itin viegli padarīt banāli uzskatāmu, Gunas Rozes romānā ievijas tik neuzkrītoši un vienlaikus nepārprotami, ka rodas īpatnēja situācija – teksta uzburtā metafora ir tik rūpīgi noausta, ka atmiņā iespiežas skaidrāk nekā sižets vai tēli. Tāpēc nosaukums Sadursme ir precīzs notiekošā apzīmējums, jo savijušies cilvēku dzīves pavedieni nevis maigi sažūžo zīdainā audumā, bet gan nesaudzīgi sacērtas plīstot, plēšot un sacaurumojot.

Nevar gan Sadursmei pārmest sižeta vai tēlu trūkumu. Autore vij stāstījumu kā pacietīga rokdarbniece, sākumā atsedzot vienu maliņu, vienu vīlīti, tad otru, kam nepavisam nav jābūt tieši saistītai ar iepriekšējo, bet saistība taps, ja vien lasītājs savā prātā tikpat vērīgi tamborēs līdzi. Pamazām acu priekšā uznirst aina – divi laulāti pāri, pusmūža dāma, pusaudze, zēns ar īpašām vajadzībām, vēl cita vientuļa jauna sieviete... Pakāpeniski atsedzas arī saites un tīmekļi, kas viņus savstarpēji sien – gan fiziski, gan emocionāli. Ar katru stāstu – ja vien esam uzmanīgi un, nelecot uz priekšu sižeta puzles ātrākas atšifrēšanas kaislībā, pamanām autores tekstā neuzkrītoši izbārstītos sīkos iestarpinājumus, vārdus, pusteikumus, ar kuru palīdzību tīmeklis savijas ciešāk, pavedieni arvien neizbēgamāk savijas kopā, vezdams pie noteikta iznākuma.

Lasītājs sāk aptvert, kā savā debesu perspektīvā droši vien jūtas Dievs, – pārredzot visu kosmisko spēles laukumu un tajā tekalējošās cilvēkfigūras, arvien skaidrāk apjaušam katras kustības trajektorijas potenciālo galapunktu un, tāpat kā Dievs, esam spiesti samierināties ar visvareno brīvās gribas principu, kas ļauj pret kopainu aklajām figūriņām savā ceļā izvēlēties ikkatru virzienu, arī to – uz bezdibeni.

 

Ikdienišķības ilūzija

Īpaši fascinējošu, teju paralizējošu iespaidu atstāj teksta sadzīviskais lietišķums, smalkā detalizētības pakāpe, kas rada ikdienišķības ilūziju. Kā caur bezkaislīgu kameras aci autore fiksē vaibstu spēles, intonāciju maiņas, krāsu pārmijas, taču deklaratīvas emocijas pat pirmās personas stāstījumā visbiežāk paliek aizkadrā. Un tad aiz šī blāvi ierastā «tā jau tas dzīvē notiek» pēkšņi kā pie apvāršņa uzlecoša zvērojoša saule ataust apziņa: tad jau tieši tāpat ikdienā eksistē arī ja ne visus, tomēr tik daudzus no mums neglābjami vienojošais saikņu tīkls, bet mēs nekādi nevaram pacelties līdz demiurga tronim, lai redzētu, ko katra «šūpulīša kustība» ik mirkli nodara apkārtējiem.

Savdabīgi fantasmagoriskā gredzenā kopumā reālistisko tekstu saslēdz pirmais un pēdējais stāsts: pirmajā ar nosaukumu Laiks kāda teju orveliska TV šova Izvēles brīvība dalībnieks svārstās, pirms met arēnā kauliņu, nosakot savas rīcības turpmāko kursu un ar to pašu ierobežojot šķietami nebeidzamās izvēles brīvības iespējas, – un vai tik arī šova vadītāja vaibstos nepavīdēja kaut kas no mazliet dēmoniska demiurga? Visnotaļ iespējams, ka šī izvēles brīvība ir tikpat iluzora kā lielveikala akvārija zivīm, kuras stāstā Dzīvas zivis no sprosta cenšas atpestīt "problemātiskais" zēns Andulis.

Savukārt noslēdzošais stāsts Mango sula sākotnēji šķiet dejam kaut kur kolorītu narkomāna murgu subpasaulītē, līdz beigu rindkopas savelk visus – arī pārējā teksta – pavedienus vienotā mezglā un nošņāpj atlikumu. Viena dzīpara ritējums – vismaz tas, kam bija atvēlēts romāns, – ir noslēdzies, taču no šķietami līdzenā griezuma jau atkal uz visām pusēm spurojas nemitīgi tālāk ritoši jaunu stāstu, jaunu izvēļu pavedieni. Tā vien šķiet, ka lielākā daļa cilvēkdzīvju ir tikai fragmentāras skudru takas, kas kādā brīdī aši pārtecējušas vienu, mūsu izvēlēto, maršrutu. Tas nav iemesls grimt fatālismā, taču arī viens gājums ir bijis pārdomu vērts.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja