Grāmatas par Eduardu Smiļģi recenzija. Uz Marsa ābeles zied!

Katru gadu 23. novembrī, Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, kādā no Latvijas teātriem notiek nozares profesionālie svētki Spēlmaņu nakts. Reizēm ceremonijas scenārijā ir pat iekombinēta dzimšanas dienas kūka vai kāda cita ambrāža ar Smiļģa jubilejas ballītes motīvu. Žurnālisti pirms šī pasākuma cits no cita godprātīgi "pārspiež" frāzes par Smiļģa dižumu un lielumu. Fotogrāfa Gunāra Bindes leģendārais Smiļģa portrets uz ugunsmūra Lāčplēša ielā 25, gaidot remontu, drūp un nolobās arvien vairāk, bet neviens neatzīstas, ka neko daudz vairāk par šo vienu «kliedziena seju» nemaz nezina. Tik vien, cik kaut kādas asociāciju skrandas plivinās pa galvu – fotogrāfijās redzēts liela auguma efektīgs vīrietis ar garenu seju, degošām acīm un melniem matiem kā krēpēm, kaut kas par Dailes teātra dibināšanu, plašiem žestiem un mērogu; kāds varbūt būs ievērojis, ka viņu bieži min pārī ar kādu skaista vārda un uzvārda īpašnieci Felicitu Ertneri, kāds cits būs uzjautrinājies par arhīva filmiņām ar leģendāriem aktieriem triko ritmikas stundās, vēl kādam iznāk katru dienu braukt ar tramvaju gar arhitektoniski neparasto celtni Pārdaugavā, kas kādreiz bijusi Smiļģa māja utt. Pat ja man nav taisnība un visiem Spēlmaņu nakts viesiem Eduarda Smiļģa vārdam ir dziļš erudīcijas segums, arī vispārzināmo ir vērts laiku pa laikam atkārtot, it īpaši laikmetā, kam ir tendence nodzēst zināšanas.

Grāmata ES. Eduarda Smiļģa dzīves ceļš. 1886–1966, kas piedāvā daudz mazzināmu un nezināmu faktu un fotogrāfiju, bet zināmos izstāsta labi uztveramā kontekstos balstītā stāstā, ir lielisks veids kā «atkārtot» Eduardu Smiļģi. Smiļģis nereti salīdzināts ar meteora parādīšanos pie Latvijas teātra mākslas debesīm, bet pat "meteoram ir sava ģenēze", kā asprātīgi saka autores, un to ir vērts izzināt.

Jāaizrokas līdz saknēm

Ja nezināšanā pieticīgi atzīstas divas cienījamas pētnieces – Rita Rotkale un Agra Straupeniece –, par kurām diez vai ir zinošāki cilvēki, jo Eduarda Smiļģa personība un idejas ir bijušas viņu mūža tēma, rezultāts ir vairāk nekā aizraujošs, kaut arī grāmatas mazambiciozais nosaukums ES. Eduarda Smiļģa dzīves ceļš. 1886–1966 (no stila viedokļa) pirmajā mirklī var nešķist pārāk intriģējošs. Abas – tolaik vēl jaunas un nepieredzējušas muzejnieces – pirms 36 gadiem savedis kopā darbs Teātra muzejā. "(..) visu savu darba mūžu esam veltījušas mūsu Patrona Eduarda Smiļģa personības izpētei." Šīs grāmatas tapšanu vadījusi viņu pētnieciskā kaislība un mīlestība pret pētāmo personību. "Ir gribējies saprast, kas ir tas milzu spēks, tā suģestija, kas ļāvusi viņam būt dzīvam vēl šodien, vairāk nekā pusgadsimtu pēc aiziešanas mūžībā," ievadā raksta autores, retoriski vaicājot – vai viss mums zināms. "Ja mēs gribam Eduardam Smiļģim piešķirt pelnīto vietu pasaules moderno teātra veidotāju vidū, mums jāaizrokas līdz saknēm." To arī abas pētnieces aizrautīgi dara, pat ja reizēm "mīlestība pret Patronu", iespējams, ņem virsroku pār "pētniecisko kaislību". Pamatā tas attiecas uz Smiļģa ārkārtīgi dramatisko mūža nogali un atlaišanu no sava dibinātā teātra. Saprotu pētnieču izvēli. Viņas ir nedaudz upurējušas sava darba kvalitāti, smalkjūtīgi līdz galam visu neizstāstot un mēģinot it kā pasargāt Smiļģi. Cilvēcīgi tas ir tik saprotami. Jo Smiļģis reālajā situācijā nebija tikai upuris. Iesaku bibliotēkā uzmeklēt Baibas Tjarves rakstu Vai ģēniji dzīvo par ilgu? (Labrīt, 08.08.1994.), kas korekti un daudzpusīgi, tikai ar citas paaudzes cilvēkam iespējamo bezkaislīgumu restaurē Smiļģa dzīves beigu posmu, konfrontējot daudz dažādu laikabiedru liecību.

Lietuviskas saknes

Visbiežāk par Eduardu Smiļģi sāk runāt no brīža, kad 1920. gada 19. novembrī ar viņa iestudētās Raiņa lugas Indulis un Ārija izrādi Lāčplēša (toreiz Romanova) ielā 25 tiek atklāts Dailes teātris. "Aculiecinieki gan vienā balsī atzīmē teātra acīmredzamo nabadzību, netieši par to liecina arī fotoattēli – teātris var pasūtīt tikai sešus, un vienā no tiem ir redzami arī skatītāju pakauši. Klātbūtnes efekts ir, bet cik nemākulīgi – no vecās skolas skatu punkta – veidots kadrs! Uz skatuves esot bijis tumšs, tikai pašķīdušas zilizaļisarkanas ugunis. Aktieri runājuši dīvainā manierē un stipri plātījuši rokas," pirmo iestudējumu restaurē Rotkale un Straupeniece. Rainis par Induļa un Ārijas pirmizrādi dienasgrāmatā ierakstījis šādas rindiņas: "Uz izrādi aizgājām abi ar Aspaziju. (..) Starpgadījums notika pie zāles durvīm. Slimības dēļ gribēju ieiet zālē ar visu mēteli. Pie durvīm nelaida iekšā, kamēr dabūju protekciju. Pa izrādes laiku sāka salt kājas, baidījos, ka nepalieku nopietni slims, un gribēju iet uz mājām." 

Autores Smiļģa dzīves ceļu, kas ir vēl raibāks par dzeņa vēderu, ir izlēmušas sākt izgaismot secīgi no paša sākuma – no mazzināmās bērnības. Ar neatlaidīgu detektīvu enerģiju abas uzzinājušas visu, ko vien var uzzināt par viņa izcelsmi, lai ar pilnu atbildību atsauktos uz Smiļģa lietuviskajām saknēm: "(..) te ir runa par Biržu apkaimi, tā saucamo "sēļu ķīli", kur jau kopš 15. gadsimta dzīvojuši ļaudis ar savdabīgiem, spilgtiem, pat ekscentriskiem raksturiem." 

Ar puiku, kurš par tēva doto naudu pērk baložus un laiž gaisā, jau grāmatas pirmajās lapaspusēs iemitinās Eduarda Smiļģa personības kods – vēlme atrauties no zemes, kas kā Ariadnes pavediens mērķtiecīgi un skaisti ir izvērpts cauri visai viņa dzīvei. Astoņu gadu vecumā zēns sāk mācības Rīgas Marijas katoļu sākumskolā pie Sāpju Dievmātes baznīcas. Katru rītu viņš mēro ceļu pāri pļavām līdz Daugavai, tad pa veco plostu tiltu līdz vecpilsētai. Daugavmalā tolaik kūsāja dzīvība, krastā piestāja plosti un liellaivas, arī lielāki kuģi, rosījās dažādu preču tirgotāji. Pētnieces pieļauj, ka šī dzīvelīgā, skudru pūznim līdzīgā dzīves izrāde bijusi svarīgs kairinājums zēna lidojošajai iztēlei.

Smiļģa personīgais pilots

Viena no interesantākajām epizodēm grāmatā ir saistīta ar Eduarda Smiļģa aizraušanos ar aviāciju. Rita Rotkale un Agra Straupeniece dalās savā pētnieču medusmaizē. Kādu dienu muzejā ienācis kungs, kurš stādījies priekšā kā Smiļģa personīgais pilots Edgars Alberings. Vīrs bija ieradies no Kanādas, gribējis apskatīt sen neredzētas vietas un pastāstījis muzejniecēm arī fantastiskas lietas par Smiļģa saistību ar aviāciju. Tālāk jau Rotkale un Straupeniece sazinājās ar aviācijas vēsturnieku Tālivaldi Kinci. Vēl tālāk stāsts aizveda pie Teodora Kalepa, kurš pirmais visā cariskajā Krievijā bija iegādājies brāļu Raitu sistēmas lidaparātu, bet drīz vien sāka konstruēt aviomotorus un organizēt to ražošanu savā rūpnīcā Motors. Šajā darbā iesaistījās arī jaunais Smiļģis. Pētnieces lēš, ka viņam noteikti vajadzēja būt arī pazīstamam ar līdzās rūpnīcai dzīvojošo inženieri Frīdrihu Canderu, jo tajā laikā, kad Smiļģis strādāja Motorā, Canders tur izgāja Politehniskā institūta studiju praksi. Ir zināms, ka Candera devīze jau toreiz bija: "Uz priekšu, uz Marsu!" Smiļģis pārņēma šo devīzi un attīstīja līdz formulai: "Lidojiet man līdzi uz Marsu, uz Marsa zied ābeles!" Tā precīzi atspoguļo Smiļģa būtību, kuru laikabiedri raksturoja ar vārdiem – viņš vienkārši nevarēja nebūt trauksmains. Par Smiļģa vērienu un ambīcijām liecina arī viņa iecere Martas Staņas projektētajam jaunajam Dailes teātrim Brīvības ielā radīt atveramu skatuvi, kas saplūstu ar āru.

Fantastiski interesanta epizode ir arī Ritas Rotkales un Agras Straupenieces došanās uz Arhangeļsku Smiļģim pa pēdām. 1988. gadā, kad vēl nebija ne interneta, ne normālu telefonsakaru. Arhangeļskas novadpētniecības muzejā un pilsētas arhīvā pētnieces izrokas cauri slepenu dokumentu kalniem, kurus uz vienu nakti uztic atsaucīgs specfondu darbinieks, un uzzina trillera – teju Smillas jaunkundzes sniega izjūtas – cienīgus faktus, kas gluži personīgi, "uz dzīvību un nāvi" skar Eduardu Smiļģi. Vai zinājāt, ka Smiļģim kādu laiku nācies dzīvot inkognito, jo viņam bijis piespriests nāves sods? Vairāk gan neatklāšu.

Pasaules elpā

Grāmatas vērtība ir Ritas Rotkales un Agras Straupenieces uzstādījums paskatīties uz cilvēku kā veselumu, nenošķirot "tikai mākslu" no "tikai dzīves", jo skaidrs, ka tās taču neatšķetināmi pārklājas un mijiedarbojas. Nežēlīgi ironiski Smiļģa personīgā dzīve un māksla krustojas dienā, kad Romeo un Jūlijas pirmizrādes brīdī viņš ir saņēmis arī karsti mīlētās Bertas Smiļģes laulības šķiršanas pieprasījumu. Pētnieces neapiet arī Smiļģa attiecības ar liktenīgajām sievietēm, ģimenes dzīvi un periodu, kad Smiļģis principā ir vientuļais tēvs ar diviem pusaudžiem un tikpat, cik par Dailes teātra jaunās sezonas programmu, viņam ir jāraizējas par dēlu neparakstītajām dienasgrāmatām.

Smiļģa vērienu un viņa ideju sabalsošanos ar sava laika avangardu labāk palīdz saprast arī vēlreiz detalizēti izstāstītie notikumi, kas saistīti ar Parīzes 1925. gada Pasaules Dekoratīvās un industriālās mākslas izstādes panākumiem un Jāņa Munča principā par privātiem līdzekļiem (jo oficiālais valsts atbalsts tiek nokavēts un pēc tam – negribēts) talantīgi izveidoto teātra stendu. Atsauksmes ir tik lieliskas, ka Andrē Antuāns (viens no sava laika pirmajiem pasaules režisoriem un teorētiķiem) laikrakstā Le Journal, vērtējot Dailes teātra ekspozīciju, raksta: "Ja es būtu izstādes teatrālās žūrijas loceklis, es nešaubīdamies nozīmētu augstāko godalgu Latvijai." Savukārt ASV dramatiskās mākslas profesors Alberts Hatons Džilmers redzētā iespaidā savā Eiropas ceļojuma maršrutā iekļāva arī Latviju un Dailes teātri.

Īpaši gribas uzteikt mākslinieces Daigas Brinkmanes darbu. Zelta ābeles žūrijas profesionāļi to gan nav izcēluši, tomēr grāmata ir ļoti skaista. Visticamāk, mākslinieciskais risinājums krietni sadārdzina grāmatas cenu (labs iemesls draugiem samesties un ar grāmatu mainīties), bet tas ir to vērts.

Te ir gan kaut kas no katoļu baznīcu barokālā krāšņuma, gan Smiļģa darba burtnīcu imitācijas, gan kaut kas no viņa slavenā zilā zīmuļa. Parasti lietoju savu grāmatzīmi, bet šoreiz gribējās sekot pāris milimetru platākajai zilajai grāmatzīmes lentītei, kas tiešām likās kā gabaliņš no Smiļģa pasaules.