Otrā stāva pirmajā telpā sagaida vietējā vizuālās un skaņu mākslas amfībija Kaspars Groševs ar savu trešo personālizstādi 00:10:00:00. Tās vadmotīvs un radošais rāmis ir laika vienība desmit minūtes, kuras izstādē visu laiku atkārtojas un veido izstādes telpu. Šīs desmit minūtes nekad nav vienādas, jo vairāki no darbiem ir nepārtraukti mainīgi. Galvenie mainīgie ir divi skaņas izstrādājumi – bungmašīna, kas ik pa brīdim nospēlē kādu techno elementu, un ieraksts ar Džimija Hendriksa vokāla izrāvumiem.
Kaspars Groševs. Attēla pārbaude
Abi darbi lielākoties sastāv no klusuma (jeb skaļruņa sīcoņas) un vismaz reizi minūtē ietver kādu skaņu. Darbi ir saprogrammēti, taču skaņu telpiskās kombinācijas ir nejaušas. Turklāt nereti abu darbu skaņas saduras vienlaikus.
Izstādes centrālais darbs novietojuma ziņā, kas arī savā veidā satur visu kopā, ir video testa un montāžas televizors ar ģenerētu screensaver tipa un stilistikas nepārtraukti mainīgu plūdlīniju attēlu, kas ik pa desmit minūtēm tiek restartēts no jauna. Šāda veida televizorus lietoja analogajos gados, lai tiešā veidā pārbaudītu attēla atbilstību TV parametriem, pašlaik tādus vairs nelieto.
Būtiska izstādes sastāvdaļa ir publikācija (ko par diviem latiem iespējams iegūt savā īpašumā) – paštaisīta brošūra un desmitminūšu kasete, kurā vairāki cilvēki, pašu autoru ieskaitot, veltījuši kādus ierakstus desmit minūšu tematikai. Pārsvarā tās ir rotaļas ar magnētiskajām saitēm un neizdevušies vai nejauši ieraksti. Glītajā publikācijas konvertā atrodama arī kartiņa ar eBay sludinājuma attēlu, kurā tiek tirgots agrīns reverb skaņas efekta aparāts, kādu savulaik arī izmantojis Džimijs Hendrikss. Reverberācijas efekta funkcija ir radīt skaņā telpu vai telpiskumu, kura nav – tas arī lieliski sasaucas ar izstādes pamatdomu.
Līdzīgi kā iepriekšējā izstādē, arī šajā Kaspars saglabā savu klātbūtni katrā no izstādes norises dienām. Šoreiz katru dienu viena no divām gleznām tiek uzzīmēta, bet otra nomazgāta, radot notecējumus uz sienas. Zīmējumu pamatā ir dažādi skičveida aizmetņi, kas iestiepjas no pērnās izstādes. Gleznās arī tiek ignorēti kompozīcijas nosacījumi un spekulēts par retinālās jeb tīklenes mākslas pazīmēm kā, piemēram, izteiktiem, aci kairinošiem krāsu pavērsieniem, kas šajā gadījumā rodas kā blakusefekts.
Kaspars Groševs sev raksturīgā manierē ir asprātīgs, atjautīgs, apskaužami erudīts un lietderīgi didaktisks. Kā ierasts, izstādē ir kāds nedaudz lieks, neiederīgs elements, taču Groševs savā darbībā kļūst arvien koncentrētāks, apliecinot starptautiskai mākslas domai piederošas intereses un spējas.
Evita Vasiļjeva. Izstāde uz grīdas
Groševa izstāde organiski sadzīvo ar gala telpā esošo Evitas Vasiļjevas izstādi Paralēle vertikālei, kas ir telpiska izstāde vārda tiešā nozīmē, jo visa izstādes telpa ir vienots darbs, kas sastāv no vairākiem komponentiem – ģipsī atlietiem taisnstūra paralēlskaldņiem, grīdas seguma un apgaismojuma. Izstāde izaugusi no viena kim? telpas attēla, kas bijis par pamatu izstādes sagatavošanai. Šajā telpā Evita ievākusies uz nedēļu un strādājusi tur uz vietas, pārvēršot telpu darbnīcā. Darbnīcas efekts saglabājies arī ekspozīcijā.
Un amatnieciskuma, manuālas darbošanās motīvs ir izstādes pamats – ģipša figūru dobumos redzamas roku darbību pēdas un grīda, kas noklāta ar holandiešu avīžatvērumu kopijām (avīzes teksts pilda tīri vizuālu funkciju), atgādina par avīzēm, kas parasti tiek izmantotas grīdas pārklāšanai, lai to nenosmērētu. Grīda ir būtisks šīs izstādes akcents, jo nekas neatrodas pie sienām. Ģipša objekti paši kļūst it kā par sienām un saspēlējas ar tām. Visa telpa šķiet kā nošķiesta ar klīsteri, un simetriskais lampu izvietojums pie griestiem un to veidotais apgaismojums kopā ar mazliet dimmēto dabisko gaismu rada viegli duļķainu un klīnisku sajūtu.
Telpā viss savstarpēji lieliski sasaucas, taču tajā pašā laikā šādām formas rotaļām reti kad ir lemta neizdošanās. Turklāt pazīmes par tādām it kā estētiski analītiskām metodēm kā glezniecības pamatlīdzekļu (krāsas, līnijas, formas utt.) dekonstrukcija mākslas darbos mēdz būt novērojamas arī neatkarīgi no autora ieceres – tās var piemist darbam automātiski vai neizbēgami. Tamdēļ uz dažādu vizuālo kodu un atslēgas frāžu kā darba konceptuālo aspektu iedarbīgumu nevajadzētu brīvi paļauties.
Paralēlē vertikālei viss neapšaubāmi savstarpēji komunicē – lielie objekti ar mazajiem vai plāksne, kas apmesta ar muti uz grīdas. Nemaz nerunājot par komunikācijas jēdziena mākslinieciskā (pie)lietojuma banalitāti, jāvaicā vai komunikācija šajā gadījumā patiešām notiek? Un ja jā – tad kā tieši, un kāds ir šīs komunikācijas (jeb latviskojot – saziņas) rezultāts? Toties uzteicama ir darba spēcīgā, teju taktilā materialitātes klātbūtne.
Mūsdienu mākslas situācijas meklējumi pēc pašnoteiksmes ir nonākuši tieši pie amatnieciskuma kā īpašības, kas vienmēr ir bijusi mākslu vienojoša. Amatnieciskuma, sērijveida ražojumu un tamlīdzīgu reāliju apspēlēšana neapšaubāmi ir mūsdienu mākslas tendence, kas vēl pagaidām gan nav īpaši aktuāla lokālās mākslas vidē.
Edgars Lielzeltiņš. Nepārtraukts tukšums
Savukārt pirmā stāva telpā aplūkojama jaunā mākslinieka Edgara Lielzeltiņa izstāde Nepārtraukts, kas pilnā mērā pauž vizkomiešu (Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas audzēkņu) stilu, proti, atsvešinātību, atturīgumu, dizainiskumu, tīrību, nostrādātību utt.
Izstādē strādāts ar vienkāršiem izteiksmes līdzekļiem un darbi izpildīti filigrāni, eleganti un labā nozīmē skolnieciski pareizi. Darbos pielietota animācijas tehnika, jūtams grafiķa piegājiens un pastāv arī procesuāla ievirze. Izstādes telpa ir vēsa, intimizēta un kurla ar projekcijām, tumšām sienām, kurās iebūvēti video ekrāni, un vadošo darbu – gaisā karājošos baltu balonu un melna drēbju pakaramā instalāciju Laika smagums.
Šis darbs sastāv no divām daļām – reālās instalācijas vienā telpas pusē un instalācijas video atsauces pretējā telpas pusē. Baloni un pakaramais, katrs it kā tiecas pretējā virzienā. Darba video puse arī dokumentē šo šūpošanos – tā ir instalācijas pacelšanās un nolaišanās kustību cilpa. Un tieši cilpa (jeb atkārtošanās kustība) ir visu darbu vienojošais un centrālais motīvs.
Piemēram, darbs Ziema ir projekcija uz A3 formāta balta papīra lapu krāvuma sāna, un projekcijā redzams slēpotājs, kurš atkārtoti izslēpo melnas sliedes sniegā. Sliežu vertikālās līnijas saspēlējas ar papīra lapu horizontālajām līnijām, un projekcija padara fizisku laika nogriezni, kas nepārtraukti tiek noiets.
Izstādē ir arī pavisam gaisīgs un trausls darbs – Papīra lapa – disciplīna, kas ir pie sienas piestiprināta, ielocīta papīra lapa, kas izliekusies atvērtas grāmatas silueta formā, uz kuras tiek projicēta nebeidzama lappušu šķirstīšanās, līdzinoties optiskai izlūzijai. Šis darbs simbolizē vēlmes nenotikšanu.
Izstāde veidota bez īpašas iedomības vai pretenzijām, un tajā nav pamata meklēt to, kā tur nav. Taču šādām klajas estētikas ģenerācijām mīnuss ir tāds, ka, ja šāda tipa autoru darbiem noņem viņu vārdus, tad šiem darbiem uzrodas individualitātes problēmas. Šāda vizuālo triku pasaule ir strupceļveida darbošanās tādā ziņā, ka tā pastāv kā sastindzis hepenings, proti, efekts tiek panākts, un tas arī viss – darbs turpina nekustīgi ilgt, lai gan ir jau beidzies.
Par spīti tam, ka izstāde Nepārtraukts atstāj tukšuma sajūtu, jo ir pārlieku atrauta no dzīves un iemieso mūsdienu mākslas narcisistiskumu, patīkama ir Lielzeltiņa rūpība, koncentrēšanās un izturētība. Katram no darbiem veltīts ārkārtīgi daudz laika un darba – piemēram, Vienas un tās pašas partijas pārspēlēšana sastāv no aptuveni 1000 kadriem, kas tiek veidoti tā, ka video tiek sadalīts atsevišķos kadros, kas tiek izdrukāti. No tiem savukārt tiek izgriezti zīmējumi, kas tiek fotografēti un tad salikti kopā video. Nepārtraukts savā melnbaltumā atsauc atmiņā Ērika Apaļā izstādi Vārdi tajā pašā kim? telpā gada sākumā.
Izstādēm to pavadošajos materiālos piešķirti pārlieku poētiski, ar darbu tēliem nedaudz disonējoši apraksti, kas neveido kādu īpašu metalīmeni, bet gan rada papildus neskaidrības jau tā pārkonceptuālajā, aizplīvurotajā kim? tēlā. Taču visas trīs izstādes ir svaigas, un katra no tām savā veidā akcentē mūsdienīgumu, kopā veidojot ļoti patīkamu un harmonisku notikumu.