Zalcburgas festivāls, kas šovasar notiek no 20. jūlija līdz 31. augustam, ir unikāls ar to, ka ikkatrs apmeklētājs var izveidot programmu atbilstoši savām interesēm, laika un finanšu resursiem – šeit ir ne tikai dārgas operas izrādes sava sociālā statusa uzturēšanai un spodrināšanai, bet arī augstākās klases koncerti, uz kuriem var iegādāties biļetes, kas nemaksā dārgāk kā Rīgā. Turklāt vienā dienā var ieplānot pat trīs pasākumus, to es arī izdarīju savas Zalcburgas vizītes noslēgumā sestdien, 19. augustā.
Neviena ļaundara
Plkst. 11 fonda Mozarteum Lielajā zālē festivāla tradicionālajā un klausītāju iecienītajā Volfganga Amadeja Mocarta mūzikas pusdienlaika koncertsērijā Mozart-Matinee skanēja Mocarta agrīnā opera Karalis gans Zalcburgas Mozarteum orķestra un diriģenta Ādama Fišera izpildījumā. Šis ir ideāls darbs, ko klausīties karstas augusta sestdienas pirmajā pusē. Pastorālo drāmu Karalis gans Mocarts sacerējis 19 gadu vecumā. Tā komponēta par godu imperatores Marijas Terēzes jaunākā dēla Maksimiliāna Franča vizītei Zalcburgā, kur erchercogs piestāja ceļā no Vīnes uz Itāliju. Pirmizrāde Zalcburgas arhibīskapa pilī notika 1775. gada 23. aprīlī, trīs mēnešus pēc Mocarta komiskās operas Viltus dārzniece pirmizrādes Minhenē.
Karalī ganā nav neviena ļaundara, neviena izteikti nesimpātiska, atbaidoša tēla, tikai ir jāsamierinās ar galvenā varoņa – Aleksandra Lielā (šo lomu dzied tenors Daniels Bēle) – pašapmierinātību. Četri mīlētāji ir viņa valstsgribas upuri. Operas toni nosaka jūtu drāma, kurā savijas laime, aizvainojums, greizsirdība un beidzot atvieglojums. Kā pieņemts XVIII gadsimta galma operā, arī Karalis gans cildina valdnieka gudrību un stāsta iznākums ir laimīgs. Savā interpretācijā diriģents Ādams Fišers uzsver operas līksmo un svinīgo raksturu. Diriģējot maestro aizrautīgi dzied līdzi visiem solistiem – tenoriem Danielam Bēlem un Dāvidam Fišeram, soprāniem Emēkei Barātai, Nikolai Hillebrandei un Žilī Rozē.
Savā interpretācijā diriģents Ādams Fišers, stājoties pie Mozarteum orķestra pults, uzsver Mocarta operas Karalis gans līksmo un svinīgo raksturu. Foto – Marko Borrelli
Lai izvairītos no statiskuma, koncertatskaņojumam tika piesaistīta režisore Birgita Kajtna, kura palīdzēja dziedātājiem izveidot amizantas, apburoši naivas mizanscēnas. Pēc operas publika varēja doties nogaršot Sacher torti netālu esošajā luksusa viesnīcā Sacher, lai sagatavotos nākamajam piedzīvojumam, – Zalcburgā visi dzīvo intensīvā kultūras baudījuma režīmā.
Tuvāk zemei, tuvāk samtam
Plkst. 16 Mocarta zālē/Haus für Mozart solokoncertu sniedza viens no patlaban populārākajiem liriskajiem tenoriem pasaulē Benžamēns Bernheims kopā ar pianisti Sāru Taismenu. Franču dziedātājs ir guvis atzinību romantiskajā repertuārā – Benžamēns Bernheims ir lielisks franču un itāļu operā, viņš fascinē ar žilbinošu balss svaigumu un nesamāksloti emocionālu piepildījumu. Savā Zalcburgas programmā Benžamēns Bernheims un Sāra Taismena ir apvienojuši vācu un franču kamermūziku, ļaujot izjust tajā atšķirības un līdzības.
"Vācu dziesma ir tik tuva zemei un tik vienkārša savā būtībā, jo iedvesma galvenokārt tika meklēta vientuļās meža pastaigās, savukārt franču melodija iedvesmu atradusi siltumnīcā un mūzikas salona zīda un samta krokās," raksta dramaturgs un kamermūzikas eksperts Kristofs Gristī. Šis citāts ir nodrukāts programmiņā, un to var uztvert kā Benžamēna Bernheima un Sāras Taismenas koncerta epigrāfu. Pirmajā daļā – Roberta Šūmaņa cikls Dzejnieka mīla ar Heinriha Heines vārdiem, otrajā daļā – trīs Anrī Diparka dziesmas ar Šarla Bodlēra un Šarla Marijas Renē Lekonta de Lila vārdiem un Ernesta Šosona Poēma par mīlestību un jūru ar Morisa Bušora vārdiem.
Benžamēna Bernheima sniegumā aizrauj ne tikai balss plūdums un izlīdzinātais skanējums visā diapazonā, bet arī stila izjūta. Vācu romantisma dziesmās viņš izsmalcināti atgādina, ka tieši ironija var palīdzēt pārvarēt sāpes, savukārt franču dziesmās, jutekliskā veselumā saplūdinot mūziku un literatūru, dziedātājs organiski ļaujas melanholijai. Pēcpusdienā Benžamēns Bernheims un Sāra Taismena stāstīja ļoti intīmus stāstus un uzbūra filigrānus tēlus. Piedevās – Riharda Štrausa Morgen, ārija Dein ist mein ganzes Herz no Franča Lehāra operetes Smaidu zeme un titulvaroņa sirdi plosošā ārija Pourquoi me réveiller, ô souffle du printemps? no Žila Masnē Vertera. Skanot šim numuram, Benžamēns Bernheims kamermūzikas salonu jaudīgi pārvērš par operteātri. Tenoram viss ir atļauts.
Trīskārtēja debija
Operu koncertversijas Zalcburgas festivālā savā kvalitātē neatpaliek no lielbudžeta iestudējumiem. To pierādīja tās pašas dienas noslēgumā plkst. 19.30 dzirdētais Vinčenco Bellīni bel canto meistardarbs Kapuleti un Monteki, kas tika izpildīts klintī izcirstajā Jātnieku skolā/Felsenreitschule. Zalcburgas Mozarteum orķestra un Vīnes kora Philharmonia priekšā stājās enerģiskais diriģents Marko Armiljato.
Par spilgtāko atklājumu kļuva Romeo lomas tēlotāja mecosoprāns Aigula Ahmetšina. Šī viņai bija trīskārtēja debija – pirmā uzstāšanās Zalcburgas festivālā, debija Romeo partijā un debija bikšu lomā. Aigulas Ahmetšinas karjera attīstās ļoti strauji – savu meistarību māksliniece no Baškortostānas noslīpējusi, būdama Londonas Karaliskās operas Jauno dziedātāju programmas dalībniece. Pavisam nesen Londonas Karaliskajā operā viņa spoži atveidoja Šarloti Verterā maestro Antonio Papāno vadībā, viņas partneris bija Jonass Kaufmanis. 2023./2024. gada sezonā viņa dziedās Karmenu Ņujorkas Metropoles operas jauniestudējumā. Žorža Bizē operas titullomā Aigula Ahmetšina nākamajā sezonā būs dzirdama arī Londonas Karaliskajā operā, Berlīnes Vācu operā, Bavārijas Valsts operā Minhenē un Glaindbornas festivālā.
Ovācijas Zalcburgā! Mecosoprāns Aigula Ahmetšina (Romeo) apbur klausītājus Bellīni operā Kapuleti un Monteki. Foto – Marko Borrelli
Ar savu balsi Aigula Ahmetšina piepildīja visu milzīgo Jātnieku skolas telpu – viņas mecosoprāns ir dabiski skaists, dziedājums ir emociju, krāsu un nianšu pilns un ļoti pārliecinošs. Aigulas partnere Džuljetas lomā bija soprāns Elza Dreisī, kuras sniegums allaž valdzina ar patiesumu. Arī viņai šī bija debija Bellīni operā. Pirms dažiem mēnešiem Elza dziedāja Džuljetu Šarla Guno operā Parīzē, un pirms uzstāšanās Zalcburgā viņai bija "jāaizmirst par franču Džuljetu sevī". Aigulas un Elzas balsis perfekti skanēja kopā. Koncertizpildījumā piedalījās tenors Džovanni Sala, basi Mikēle Pertuzi un Roberto Taljavīni.
Savulaik par Romeo un Džuljetas dziedājumu pirmā cēliena beigās jūsmoja komponists Hektors Berliozs, kurš nemaz nebija Bellīni cienītājs: "Divas balsis, kas skan kā viena, simbolizējot pilnīgu savienību, piešķir melodijai neparastu spēku un drosmīgu impulsu. Gandrīz vai pret savu gribu jutos aizrauts un sajūsmināti aplaudēju." Zalcburgas festivāla programmā ir pārstāvēts arī Berliozs: sestdien, 26. augustā, Lielajā festivāla namā/Großes Festspielhaus koncertversijā skanēs viņa monumentālā opera Trojieši. Maestro Džons Eliots Gārdiners diriģēs paša izveidoto Orchestre Révolutionnaire et Romantique un Monteverdi kori (24. augusta vakarā kļuva zināms, ka Trojiešu atskaņojumā Gārdineru pie pults aizstās Dinišs Soza). Eneju dziedās izcilais tenors Maikls Spairss.
Zalcburgas festivāls turpināsies līdz 31. augustam.
Informācija: salzburgerfestspiele.at