Mēģinot atrast iespējami vairāk ziņu par Valmieras Drāmas teātra jauniestudējuma Eņģeļa kreisais spārns literāro avotu, nav iespējams apiet zīmīgu epizodi. Režisors Leo Makerijs, 1937. gadā saņēmis Oskaru par filmu Šausmīgā patiesība, Amerikas Kinoakadēmijai velta frāzi: "Paldies, bet jūs to iedevāt nepareizajai filmai." Pareizā, viņaprāt, būtu otra togad uzņemtā Makerija filma Dodiet ceļu rītdienai, kura, pēc Orsona Velsa vārdiem, liktu akmeņiem raudāt.
Vēl teātra vēsture atgādina, ka pēc Vinjas Delmaras scenārija izrādi Tālāk – klusums savulaik iestudējis Anatolijs Efross, 1978. gadā tā uzņemta arī kinoversijā ar Fainu Raņevsku un Rostislavu Pļatu vecāku lomās. Pieejamie interneta resursi ir diezgan nežēlīgi: "Pēc aktieru, teātra kritiķu un skatītāju domām, lugai ar banālo sižetu panākumi bija, tikai pateicoties Pļata un Raņevskas talantīgajai spēlei." Valmieras teātra gadījumā izskatās, ka režisore Inese Mičule dramaturģisko materiālu nebūt neuzskata par banālu. Viņa skatuves variantu izveidojusi no jau minētā Vinjas Delmaras scenārija, kā arī Džozefīnas Lorensas romāna Garie gadi, kas savukārt ir scenārija pamatā. Starp romānu un filmu gan bijusi arī Helēnas un Noas Līriju luga, bet tā izrādes programmiņā nav pieminēta. Tomēr arī par Valmieras teātra izrādi var teikt, ka tās lielākā vērtība ir abu galveno lomu tēlotāju aktierspēle.
Spontāna frontes līnija
Viens no izrādes tēliem ir tumsa. No tumsas iznirst Skaidrītes Putniņas un Riharda Rudāka galva un rokas izrādes plakātā. Pustumsa valda Apaļajā zālē, kad tajā ienāk skatītāji. Iestudējuma vizuālais risinājums Ginta Sippo versijā ir galēji lakonisks – ar melnām drapērijām klātas sienas, vidū melns paaugstinājums, uz kura tiek novietotas dažas mēbeles. Aktieri uznāk un noiet abos paaugstinājuma galos. Paaugstinājums noder, lai iezīmētu savstarpējo attiecību frontes – vispirms trīs no pieciem Kūperu bērniem aiz vecāku mugurām nostājas pret vecāko brāli Džordžu (Tālivaldis Lasmanis), vēlāk, kad vecāki atklāj, ka zaudējuši māju un palikuši bez pajumtes, visi četri klātesošie bērni nostājas pret vecākiem. Piektā māsa uz skatuves tā arī neparādās.
Frontes līnija starp vecākiem un bērniem izveidojas spontāni un tik krasi, ka rodas jautājums, kāpēc bērni ir tik izteikti negatīvi noskaņoti. Tas pats jautājums nezūd visā izrādes gaitā. Kāpēc Kora (Māra Mennika) nemitīgi kliedz uz tēvu? Kas īsti ir Roberts (Oskars Morozovs), kurš pašā sākumā bezmaz histēriski tur brāļus un māsas aizdomās, ka vecākus tūlīt uzgrūdīs viņam, un kāpēc tieši viņš nevar viņus pieņemt? Puslīdz skaidrs, ka Džordža attieksmē pret māti un Nellijas (Ilze Lieckalniņa) rīcībā, vispirms apsolot abus vecākus ņemt pie sevis, bet tad atsakoties, nozīme ir gan statusam sabiedrībā, gan dzīvesbiedru viedoklim. Tomēr īsts pamatojums, kāpēc bērniem tik izteikti riebjas doma, ka vecāki varētu dzīvot pie viņiem, izrādē neizskan. Ekonomiskā situācija – lugas darbība notiek Lielās depresijas laikā ASV – ir ietekmējošs faktors, taču tas nevar būt noteicošais.
Solījumi netiek pildīti
Režisore Inese Mičule izrādes programmiņā izsakās: "Vieglākais būtu nosodīt bērnus, taču mēs uzdodam sev jautājumu – vai tur nav arī vecāku vaina?" Izrādes problēma ir, ka šis jautājums netiek uzdots pietiekami sadzirdami. Bērni ir slikti un egoistiski, un vecāki ir nevarīgi, tātad žēlojami. Izlauzties no šī didaktiskā uzstādījuma aktieriem ir ļoti grūti. Zināma režisores minētā jautājuma atblāzma jaušama beigās, kad sacerēta epizode bez vārdiem – četri nu jau lielie bērni vilcieniņā tuvojas vecākiem, taču katrs, kurš nonāk vistuvāk, nobīstas un aizbēg. Tad kas ir viņu starpā? – tā arī paliek nepateikts.
Tas, ka ģimenes galva Bārklijs Kūpers nav nekāds Skalbes kaķītis, ieskanas divās epizodēs – sākumā, kad Rihards Rudāks bargā balsī šausta nepateicīgos bērnus, un beigās, kad viņš ar sievu Lūsiju restorānā nosvin atvadas uz mūžu un telefona klausulē dzēlīgi iesaka meitai izmest cepeti tualetes podā. Tomēr kopumā par Bārkliju dramaturģiskais materiāls mums sniedz tik maz informācijas, ka jāapbrīno Riharda Rudāka meistarība radīt atmiņā paliekošu tēlu.
Vairāk vietas un laika ir Skaidrītei Putniņai, jo viņas dzīve pie dēla Džordža, viņa sievas Anitas (Anna Putniņa) un meitas Rodas (Inese Pudža) atainota detalizētāk. Skaidrīte Putniņa, kurai šī ir jubilejas loma, Lūsijas tēlā ieliek konservatīvas mājsaimnieces un mīlošas mātes īpašību komplektu, kas neiederas Džordža ģimenes modelī. Lūsijas rūpēm un gādībai nav pieprasījuma. Arī vizuāli pelēkās krāsās tērptā sieviete atšķiras no tām košajām dāmām, kas nāk pie Anitas mācīties bridža spēli. Nelielajā epizodē patiess prieks redzēt Rutu Birgeri un Svetlanu Bless.
Izrādē ir daudz mazu lomiņu, kuras aktieri godprātīgi veic. No šīs plejādes veiksmīgākais ir Janusa Johansona darbs aptiekāra Levicka lomā – Levickis ir Bārklija Kūpera emocionālais balsts situācijā, kad bez sievas viņš nīkst un visbeidzot saslimst. Faktiski Levickis un viņa sieva (Baiba Valante) ir vienīgie, kas apjēdz sadalītā pāra traģēdijas līmeni – pēc 50 kopdzīves gadiem šie cilvēki ir atrauti viens no otra bez cerībām jebkad apvienoties.
Dramaturģiskais materiāls ir izveidots tā, ka skatītājam nav nekādu ilūziju – brīdī, kad atskan bērnu solījumi, ir pilnīgi skaidrs, ka tie netiks pildīti, savukārt mātes vēstule tēvam, cik briesmīgi ir patversmē, nenovēršami signalizē, ka tieši tur māte arī nonāks. Šī nenovēršamība un jebkāda pavērsiena trūkums rada skatītājā zināmu nolemtības sajūtu un piešķir izrādei vienmuļību, ko nekliedē kārtējā divu minūšu personāža parādīšanās. Tā teikt, viss jau sen ir skaidrs, un atliek sagaidīt, kad pienāks beigas.
Mirkli pirms šķiršanās Bārklijs un Lūsija dejo klusumā, staru kūļa izgaismoti. Ievainojami, naivi (jo tic, ka pēc 50 gadiem viesnīcai varētu būt tas pats pārvaldnieks), tomēr – vismaz uz brīdi – stipri. Gribētos, lai Skaidrīti Putniņu un Rihardu Rudāku balstītu aktierspēlē vienotāks, niansētāks, saskaņotāks ansamblis. Pašlaik jāatkārto vārds – godprātīgi.
Eņģeļa kreisais spārns
Režisore Inese Mičule
Tuvākās izrādes Valmieras Drāmas teātrī 28. augustā, 5. un 6. septembrī
personāža domas
re nu
Paulas Jēger-Freiman rēgs