Var diezgan droši prognozēt, ka Dailes teātra jauniestudējumam Harolds un Moda skatītāju netrūks, to noteikti vedīs viesizrādēs un publika kaut vai asprātīgās lugas un Lilitas Ozoliņas dēļ iestudējumu uztvers ar prieku. Tāpat kā skatās dažas citas pagājušajā sezonā tapušas izrādes, kas režijas kvalitātes ziņā ir zem elementāra profesionalitātes standarta un Dailes teātra produkciju bīstami pietuvina amatieru līmenim (teiksim, Liec Dievam pasmieties).
Režisora Paula Timrota līdzšinējos darbus skatītāji apmeklējuši labprāt, pat ja kritika jau agrāk ir norādījusi uz profesionalitātes noslīdējumiem. Pie viņa spēlē labi aktieri, kuru sniegums bieži vien notušē režijas paviršību. Taču Haroldā un Modā tomēr ir sasniegta kritiskā masa, vismaz pirmizrāde raisīja intensīvu neērtības sajūtu.
Ķerto kompānija
Kolina Higinsa "komēdija ar pašnāvībām" latviešu teātrī jau iestudēta gan Valmieras, gan Liepājas teātrī, tiesa gan, versijā, kurai ir divi autori – arī Žans Klods Karjērs. Tagad luga tulkota no jauna, un to paveicis pats režisors. Jāteic, materiālam piemīt gan komercpotenciāls, gan tā pati simpātiskā intonācija, kas skatītājus atbruņo šķietami nepretenciozajās Džona Patrika komēdijās Dārgā Pamela un Dīvainā misis Sevidža – tie ir stāsti par sievietēm gados, kuras neiekļaujas sabiedrības priekšstatos par to, kas ir labs un slikts, tomēr palīdz pasaulei kļūt labākai. Gadījumā ar Modu galvenā varone ir iekšēji brīva kundzīte, kura jau izplānojusi savu dzīves gaitu beigu scenāriju, bet pirms tam vēl palīdz atraisīties jaunam cilvēkam, kurš nesekmīgi mēģina pievērst mātes uzmanību ar ekstrēmiem izlēcieniem, proti, pašnāvību inscenējumiem, un galīgi nemaz negrib precēties – vismaz seksuālā puse, šķiet, viņam nav primāra.
Luga šķiet vienkārša kā bērna asara, tomēr Paula Timrota versijā tā aizvirzās uz dīvainību demonstrēšanu, nevis vecās kundzes un jaunā cilvēka attiecību cilvēcisko pusi. Palaižot pašplūsmā otro plānu, tiek radīts haoss, kurā katrs spēlē, kā grib un prot, bet centrālais pāris iemieso nevis iekšēju brīvību, bet ekscentrisku izdarību kaskādi. Respektīvi, jauns "frīks" satiek ķertu "pusbomzeni" un pavada ar viņu laiku, nonākot pie acīmredzami neiedomājamas idejas apprecēties un melodramatiski asaraina fināla.
Ilze Vītoliņa ir profesionāli apdzīvojusi skatuves telpu, radot universālu vidi, kas der dažādu telpu atveidošanai, ļaujot metāla dekoram "pārvērsties" par koku parkā. Ne līdz galam pārliecinoši atrisināta roņa eksistence uz skatuves.
Ko varam pārmest
Pirmizrādes vakarā bija sajūta, ka lielākoties savu lomu Lilita Ozoliņa ir uzbūvējusi pati un darījusi to pamatīgi – lietojot Triju sivēntiņu analoģiju, nevis salmu vai zaru mājiņu, bet kārtīgu celtni no ķieģeļiem un javas. Taču būvēts nav brīvi radīts, un Modai pietrūka iekšējās brīvības, kas aizstāta ar drudžainu enerģisku rosīšanos, it kā mērķis būtu vēl daudz ko paspēt, nevis nosvinēt dzīves izskaņu. Un tā ir konceptuāla atšķirība. Spēlēt Modu bez viegluma nozīmē izvirzīt priekšplānā ekscentrisko raksturu, kas saduras ar vietējās varas pārstāvjiem – policistu un mācītāju. Un tad tas primāri ir stāsts par neiekļaušanos sabiedrībā tieši dīvainības, nevis personības plašuma dēļ, bet šāds traktējums sašaurina stāsta amplitūdu un liek apšaubīt iemeslus, kāpēc Haroldam Moda tik ļoti iepatīkas. Tēlaini izsakoties, tur, kur jāspēlē stabule, Moda dārdina ar bungām.
Jācer, ka, atslābstot aktieru sasprindzinājumam, Lilita Ozoliņa un Mārtiņš Upenieks atradīs atslēgu arī savstarpējai partnerībai, kuras pirmizrādes vakarā trūka. Bija uz savu lomu koncentrējusies pieredzējusi māksliniece un absolūti apjucis jauns aktieris. Ja nebūtu redzējis Mārtiņu Upenieku Jāņa Mūrnieka diplomdarba izrādē Divi brāļi un Valmieras teātra iestudējumā Debesis ir mums, kur viņš ar lomām tika galā ja ne nevainojami, tad vismaz cienījami, liktos, ka aktierim pilnīgi trūkst jebkādas skatuves pieredzes. Režisors nav spējis jaunajam māksliniekam palīdzēt pilnīgi nekā. Tiesa, Mārtiņš Upenieks pie Harolda lomas ticis samērā īsu brīdi pirms pirmizrādes, jo sākotnēji lomu saraksta augšdaļā bija redzams Edija Zalaka un Niklāva Kurpnieka vārds, taču acīmredzot bijuši savi iemesli, kāpēc notika šāda rokāde.
Kā jau minēju, pilnīga pašplūsma valda otrajā plānā. Indra Briķe ir profesionāla māksliniece un spēj radīt pārliecinošu neiejūtīgās mātes tēlu ar gaumīgu pašironiju. Pēteris Liepiņš mācītāja lomā atraisīti izklaidējas, bet aktierim piemītošais šarms ļauj kārtīgi izamizēties arī skatītājiem. Juris Bartkevičs kā psihiatrs Metjūss, atvainojiet, vienkārši dežurē. Ārkārtīgi aptuvenus priekšstatus par policista būtību inspektora Bernāra lomā demonstrē Edijs Zalaks, kurš, šķiet, pat saprot, kāds ir viņa varonis, tikai nespēj to nospēlēt, un arī te prasītos pēc režisora rokas, kuras acīmredzami nav. Savukārt Ērikas Eglijas darbošanās triju līgavu lomās, kas varētu kļūt par aktrises zvaigžņu stundu, balansē starp bezgaumīgu karikatūru pirmajā parādīšanās reizē kā Silvijai Geizelai, pilnīgi bezkrāsainu būtni kā Nensija Mārša un interesantu, jo negaidīti krāsainu tēlu trešajā, aktrises Saulainās Doras lomā. Tikai ar trešo piegājienu aktrisei izdodas atraisīties no pašmērķīgas ērmošanās, kas diemžēl nav smieklīga. Turklāt Saulainā Dora izspļauj frāzi, kas lieliski testē zālē sēdošo intelektuālo kapacitāti, proti, ka viņa spēlējusi Ibsena Kaijā.
Nudien Harolds un Moda ir materiāls, no kura iespējams izdabūt daudz patiesu emociju. Taču jāprot apiet zemūdens akmeņus, piemēram, Modas tekstu didaktisko aforistiskumu, kas liekas pasmelts no Ričarda Baha, ja pat ne Paulu Koelju krājumiem. Moda taču nav sludinātāja, bet palīdz mainīt vismaz viena cilvēka iekšējo pasauli, ļaujot viņam iepazīt sajūtu, ka robežas, pat ja tās ir, var pārkāpt un izlauzties brīvībā. Ir svarīgi šo atziņu nediskreditēt un nepadarīt par marginālu ļautiņu iedomām, kas tā arī paliek ārpus "normālās" pasaules, kā tas noticis Dailes teātra iestudējumā.
Harolds un Moda
Dailes teātra Mazajā zālē
14.I plkst. 15, 20.I plkst. 18, 8.II plkst. 19, 18.II plkst. 15
Marginālis
Zontāgs