Lietuvas režijas zvaigzne Dailes teātrī iestudējis Marus Ivaškeviča lugas Izraidītie/Išvarymas rimeiku, kas kļuvis par nacionālas nozīmes kases hitu, uz izrādēm cilvēki stāv rindās naktīs. Šīs popularitātes cēloņi meklējami aktuālās lietuviešu emigrēšanas faktā (sākot ar deviņdesmitajiem, pēc lēta darba ārzemēs, lugā konkrēti – uz Angliju, aizplūduši vēl vairāk cilvēku nekā no Latvijas), taču bez tēmas aktualitātes fascinējoša ir lugas struktūra – valodas vaļības (rupja krievu lamu valoda) un kriminālais slengs sadzīvo ar poētisko, veidojot sava veida jauno lietuviešu valodu un izaugot līdz bibliskam vispārinājumam, no kura jaudīgākais ir doma par Kristu un Čingishanu "mūsos", t. i., lietuvjos.
Tas ir stāsts par policistu Benu (dubultlomā Juris Žagars un Dainis Grūbe), kurš tiek nosūtīts uz Angliju, lai iefiltrētos auto zagļu mafijā, un kas ar Benu un tā apkārtnes (galvenokārt lietuviešiem) tipāžiem notiek – te komiskas ainiņas mijas ar patiesas traģēdijas līmeņa stāstiem. Nevarētu teikt, ka latviešu drāmas lauciņā būtu analogas kapacitātes dramaturģija. Toties inscenējumam viegli padotos latvietes Laimas Muktupāvelas Šampinjonu derība (2009; joprojām brīnos, kāpēc šis emocionāli precīzais romāns "par izraidītajiem" nav uzņemts filmā).
Un tagad galvenais jautājums – vai Oskara Koršunova uz Dailes teātri "eksportētais" lielinscenējums Izraidītie ir kvalitatīva izrāde? Manuprāt, nē.
Bliezt ar klišejām
Pirmkārt, režijas mākslas formas (atšķirībā no "bliešanas ar maigumu" te agresīvi tiek bliezts ar sen atstrādātām kultūrklišejām). Analoģijas nav tālu jāmeklē – līdzīga inscenēšanas maniere raksturīga slavenā Maskavas teātra Ļenkom vadītājam Markam Zaharovam. Tā ir primitīva teātra valoda, kurā dominē dažādas intensitātes bezapelatīva agresija un publikai uzbrūkoši muzikālie efekti un tas viss papildināts ar efektīgu ārējo formu – tāds krievu metaforu teātris, kurā velti meklēt, piemēram, Eimunta Nekrošus līmeņa metaforisko smalkumu. Marks Zaharovs producē efektīgus šovus bagātiem Maskavas iebraucējiem, jo Ļenkom cenu līmenis nebūt nav paredzēts "tautai". Lai cik tas būtu jautri, Dailes Dž. Dž. Džilindžers ar lielo formu strādā daudz smalkāk.
Turklāt Izraidītajos, kā mēdz teikt, ir pārāk daudz trokšņa, lai nolasītu izrādes vēsti. Piemēram, Dailes teātrī – smags poproks, kas grupas Ryga izpildījumā skan jau pirms izrādes, kā ansamblis tas profesionālā ziņā "izpildās" gana spēcīgi, taču izrādes jēgas kontekstā elementāri grauj labticīgā skatītāja psihi. Turklāt nevaru saprast, kādēļ man izrāde brūk virsū, ko es kā skatītājs esmu nodarījis, lai ar mani sarunātos tik primitīvā teātra valodā, kas – būsim atklāti – aizgūta no astoņdesmitajiem gadiem? Nav arī noslēpums, ka O. Koršunovs iesitis roku šādu agresīvu šovu veidošanā un jau krietnu laika sprīdi tā ir viņa darba metode.
Lokalizācijas efekts
Otrkārt, Izraidīto "pārcelšanā" uz Rīgu būtiski transformējušies izrādes kultūrkodi. Runa ir par divām jēgnozīmēm – latviešu publikai grūti saprast, kādēļ varonis Vandals (Lauris Dzelzītis) kliedz "uz ceļiem" (atšķirībā no katoliskās Lietuvas, kur "uz ceļiem", proti, Kristus priekšā meties ceļos, konkrētās izrādes sakarā iegūst pazemojošu izteiksmi – meties manā priekšā uz ceļiem). Vandala – Dzelzīša gadījumā Dailē tie ir tukši vārdi.
Un kas ir cīņa starp "Kristu un Čingishanu" varoņu dvēselēs? Lietuvā tas ir konkrēts reliģisks disputs par senās Lietuvas impēriju (starp kristietības un Čingishana iekarojumiem). Protams, var sameklēt līdzību par Kristu (visu labāko) sirdī un "slāvisko" jeb padomju – verdzisko – pasaules uzskatu. Bet vai šī filozofiskā analoģija izrādē ir skaidri nolasāma? Tas ir liels jautājums. Katrā ziņā Izraidītajos šim jautājumam nav piešķirta centrālās dramaturģiskās tēmas vieta un spilgts tās teatrālās formas atveids.
Sausajā atlikumā paliek veikla manipulācija ar emigrācijas tēmu, kurā atrodami vairāki patiesi lieliski aktierdarbi (tiesa, nepieciešama liela pašsuģestija, lai aktieri "uzpumpētos" lomām, kuras kā tēli "slimo" ar fragmentārismu – kā smejies, esi meistars, radi no nekā).
Un, raugi, še ir gluži profesionālas dabas problēma. Izrādē, kas ilgst piecas stundas un desmit minūtes, manuprāt, par maz ir ar dramaturģiju, kurā sižetu veido sīkepizožu virkne, lai cik tās būtu intriģējošas, dramatiskas vai atraktīvas. Ja atceramies Marus Ivaškeviča pirmo starptautisko hitu – lugu Madagaskara –, tās hronometrāža poētiskas brīvās apziņas plūsmā iekļāvās cilvēcīgos rāmjos. Taču drīz vien Ivaškevičs pielāgojās britu teātra Royal Court propagandētajai (un dāsni atalgotajai) britu new writing metodei, kurā tika ārdīta luga kā tradicionālā teksta struktūra un izspīlēts sociālais konteksts (piemēram, zīmīgākie new writing autori – Marks Reiveinhils un Sāra Keina, kuru darbus jau pēc desmit gadiem dēvēja par "lugām bez skatītājiem" un lugām "cilvēkiem, kas uz teātri neiet", proti, šie dramaturgi apelēja pie proletāriskā slāņa un atklāja sabiedrības sāpju punktus, bet biļetes uz viņu izrādēm pirka sabiedrības naudīgais slānis. Ja uztver šādā kontekstā, arī Marus Ivaškeviča luga Izraidītie ar visu savu sāpīgo emigrācijas tēmu kļuva par "blata" izrādi, uz kuru dabūt biļeti bija prestiži. Pieplusojot modes režisoru un modes autoru – un tu vari rakstīt da jebko, cik vien nestrukturētu drāmu vēlies, – panākumi garantēti. Tāpēc šķiet, ka Koršunova/ Ivaškeviča panākumi ir stipri pārspīlēti. Dailē vienkārši pietrūkst sava hita par emigrāciju – Dž. Dž. Džilindžers tādu šovu "uzblieztu", ka par maz neliktos! Piedāvāju tēmu – Viļa Lācīša sociāli aso anekdoti Stroika ar skatu uz Londonu (2010). Nu, paklau: "Stroikā ar skatu uz Londonu stāstītājs ir jauns vīrietis, kurš strādā celtniecībā. Lasītāju gaida pārsteigumi, krimināla intriga un nopietnās pārdomās balstīti ironiski un apbrīnojami sirsnīgi spriedumi par Latviju un Angliju, par latviešiem un imigrantiem." Kādēļ gan ne Izraidītie II?
Karalis ir kails
Vēl kāds paradokss, manuprāt, ir kritikas neticami augstais novērtējums Izraidītajiem. Ir taču acīmredzami, ka daudzas mūsu pašu izrādes ir mākslinieciskā un formas ziņā ievērojami spēcīgākas un dziļākas. Vai tiešām būtu uzpirkusi aktuālā tēma – latviešu masveida aizbraukšana darbā uz ārzemēm? Kas ir tas jaunais, ko daži kritiķi saskata O. Koršunova izrādē? Tas, ka tevi "emocionāli masē" piecas stundas? Vai dīvainais psiholoģiskais fenomens, kad kritiķis sāk saskatīt visādus "smalkumus", filozofiskas atklāsmes tā vietā, lai atzītu – eksportētais karalis ir kails. Atbildi neatrodu.
Var jau postulēt, ka Izraidītie ir gudri radīta daudzfigūru kompozīcija ar ticības jautājumiem centrā. Tikai – ko darīt kritiķim, ja šāda primitīva līmeņa manipulācija ar viņu nenostrādā? Kaut gan netrūkst desmitiem britu filmu, kuru stāsti par emigrantu dzīvi burtiski plosa sirdi.
No citas puses, jāatzīst, ka Izraidītajos ir lieliski aktierdarbi. Piemēram, izrādes Benam – Jurim Žagaram, kuram "jākurbulē" sevi pilnīgā vientulībā, sēžot invalīdu ratiņkrēslā (kaut gan profesionālā ziņā tā ir sevis "graušana no iekšām" un diemžēl tas nav izaicinājums profesijā, bet tā ir režisora attieksme, turklāt ne J. Žagara vaina). Kolorīts līdz tipāža detaļām ir Laura Dzelzīša Vandals (grūti tomēr saprast, kāpēc Vandals, nevis Vandalis? Lai piešķirtu lietuvisku akcentu – bet tad taču nāktos teikt "Vandalas"…) un viņa "Maskačkas" sīkā kriminālista izdarības. Savukārt Daiņa Grūbes Benā, kurš ir fiziski nesakropļots, daudz pašpuikas ārējās bravūras un plosīšanās, taču trūkst dziļākas tēla motivācijas – raksturs vienkārši vārgi uzrakstīts, ja par dramatismu neuzskata attiecības ar diviem galvenajiem tēliem – Elīnas Dzelmes Danu un L. Dzelzīša Vandalu, kad viņš ir noslīcis un kļuvis par suni (starp citu, emocionāli efektīgākās ir Vandala testamenta mantinieku lomas, ko tradicionālā teātra manierē spēlē Artis Robežnieks un Lilita Ozoliņa). Kā tipāžs apburošs ir Raivja Vidža caurviju tēls. Elīna Dzelme ir seksīgi histēriska, kā pienākas personai ar pavisam neskaidru identitāti. Melodeklamācijas stilā precīza ir Vitas Vārpiņas Bena sieva, kura gaida bērnu. Tomēr vienu gan profesionālā ziņā nevar nepamanīt – O. Koršunovs no talantīgajiem Dailes aktieriem izveidojis tādu aktierspēles stilu kokteili, ka jābrīnās.
Beidzot, vēl divas satura nobīdes – pat ja lugas/izrādes darbība noteikta anonīmā "notiek Londonā" un pat ja pieņemam, ka nosacītajā Lietuvā policisti neko nav dzirdējuši par britu grupu Queen un Fredija Mekurija seksuālo orientāciju, tas nu ir "pārākais mākslinieciskais pārspīlējums". Visdrīzāk – zvaigžņotajam režisoram ir vienalga, kur notiek viņa izrādes darbība – Londonā vai Maskačkā. Un patiešām – kādēļ gan ne no Maskačkas Izraidītie?
Izraidītie ***
Dailes teātris
Tuvākās izrādes 28.II, 1., 2., 22.III