Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +7 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Izrādes Kur prāts, tur nelaime recenzija. Propagandas devas staros

Daugavpils teātra izrāde Kur prāts, tur nelaime, kuras pamatā ir Aleksandra Gribojedova luga, ir drosmīga un izaicinoši politnekorekta.

Kaut arī nav šaubu, ka vēsture atkārtojas, tikai iesaistītās personas un to savstarpējās attiecības ir citas, tomēr nāk par labu to vēlreiz atgādināt. Ne velti saka - tas, kurš informēts, ir bruņots. Katra mazā cilvēka dzīvīte, tāpat kā lielās pasaules gaita, nevienam atļauju neprasot un nebrīdinot, prot mūs ieraut negaidītos notikumos, kas sākotnēji šķiet nevainīgi, taču pēc tam jau atjēdzamies esam aktīvi līdzdalībnieki. Izzināt lietas apstākļus un pieņemt daudzmaz adekvātu lēmumu par savu vietu sistēmā vai kolektīvā, par kura daļu esi kļuvis, var tikai, vismaz ar vienu soli izkāpjot no līdzskrējēju pūļa un ar šaubu rievu pierē uzlūkojot to. Izcils piemērs tam, ka arī citos laikos nav bijis viegli palikt uzticīgam sev, ir krievu dramaturga Aleksandra Gribojedova komēdija dzejā, kuras nosaukums Daugavpils teātra izrādei jaunās paaudzes Krievijas režisora Jurija Kvjatkovska versijā latviski šoreiz pārtulkots – Kur prāts, tur nelaime (plašāk pazīstams nosaukuma tulkojums – Gudra cilvēka nelaime).

 

Jābūt lietas kursā

XIX gadsimta sākuma cariskās Krievijas morāli izkurtējušajās augstākajās aprindās ceļš uz panākumiem bija mērojams puspietupienā, saliektu muguru un stīvā smaidā savilktām lūpām, bet nesamierināmā dumpinieka sabiedrībai mestais izaicinājums galu galā tā arī palika mētājamies kaut kur izsmalcināta salona tumšākā kaktā. Par to, ka gandrīz 50 gados šai zemē nekas nebija mainījies, rakstīja arī Aleksandrs Ostrovskis, kura lugas latviskotais nosaukums Arī gudrinieks pārskatās ir saturiski tikpat ietilpīga, bet elegantāka un atsperīgāka vārdu virkne, kas tik labi sasauktos ar aforismiem izraibināto Gribojedova tekstu.

XXI gadsimtā runa vairs nav par liekulīgu morāli, kas jāpieņem gļēvā iztapībā, lai sagaidītu liktenīgo prožektoru pagriežamies uz savu skatuves putekļaino stūri un pavērtu ceļu priekšzīmīgai karjerai un apskaužamai laulībai. Taču nekur nav palikusi prasība dzīvot katram pašam savu dzīvi un, galvenais, tā, kā tikai pats to prot. Šodien gribas domāt par mediju vieglprātīgi tiražētajiem priekšstatiem par pareizu dzīvošanu, neskaitāmām informācijas platformām slīcinot sabiedrību viedokļos un komentāros. Mūsdienu cilvēks tiek uzmācīgi mudināts skatīties, klausīties, piedalīties, paust attieksmi un vispār – būt lietas kursā. Taču būtiskākais, ka izrāde spēkojas ne tik daudz ar morāli diskreditējušos, cik no patstāvīgiem spriedumiem atbrīvotu sabiedrību, kuras kritiskās domāšanas spējas mērķtiecīgi nomērdētas politiskā propagandā.

 

Zemu tikumu kičs

Pēc dramaturgu Andreja Rodionova un Jekaterinas Trojepoļskas korekcijas ir saglabāta konflikta – viens pret visiem – būtība, bet laiktelpa pārcelta uz mūsdienām, vēl nesamierināmākas rādot pretējo interešu puses. Cara ierēdņa aušīgās meitas Ļizas (Natālija Kotona) bijušais mīļotais Aleksandrs Čackis izrādē kļuvis par viņas māsiņu Aleksandru (Zanda Mankopa). Šī Saša dzimtajā Krievijas Federācijā, Krišnas miera apgarota, ir atgriezusies no Indijas un Rietumeiropas tūres, lai, labākās ārzemju pieredzes spārnota, veltītu sevi rūpēm par bērniem ar attīstības traucējumiem. Taču mājās viņu sagaida aiz baltām maskām cilvēcību noslēpis pūlis, kas ļaujas apšaubāmas kvalitātes popam un žilbinošu fliteru, īsu kleitu, slaidu kāju, augstu papēžu, bet zemu tikumu kičam, jo trāpīgi iezīmējot laikmeta ainu, kas precīzā aktieru izpildījumā ir koša, sulīga un… trula.

Režisors mērķtiecīgi izmanto episkā teātra paņēmienus, kas ir ļoti pateicīgi, lai lugas vienkāršā morāle neizskanētu banāli. Izrāde sākas ar teatrālu ekspozīciju: ar varoņiem iepazīstamies, viņu vārdus izlasot uz kartona plāksnēm. Aktieri vēlāk arī negaidīti iesteigsies te parterā, te ložās, pārtraucot jau tā teatrālo skatuvisko norisi. Scenogrāfes Nanas Abdrašitovas nosacīto skatuves iekārtojumu veido noslēgtas darbības telpas šaurās ampīra kolonnās, kas apdarinātas ar gaļas šķēlēm stipri līdzīgas faktūras marmoru. Taču galējs atsvešinājums pārsteidzoši tiek miksēts ar neviltotām detaļām, kas neizbēgami iedarbojas tieši. Tā pēc tam, kad ir iznēsāti kartona garaiņu mākonīši, uz skatuves ierodas pirtnieces ar kaklā uzkārtām krūšu kontūrām, bet starp šiem kailuma apzīmētājiem redzam arī Sašas patiesi kailo augumu. Savukārt citā ainā šaurā istabiņā starp kartona mantām tikai pēdējā brīdī pamanāms, ka mīklainais gaismas avots ir turpat piekārtā spuldze, kuru nomaskē tai priekšā pielīmēts makets. Turklāt par sevi nemitīgi atgādina kāds TV korespondents (Aleksandrs Komarovs), kurš federālā televīzijas kanāla skaņu celiņa dārdoņā dedzīgi komentē notiekošo un sagaidāmo, – skatītājs jūtas kā dienišķās propagandas devas apstarots.

Irinas Saveļjevas horeogrāfija tikai sākumā atgādina nekaitīgu amizieri, aktieriem veikli izpildot deju numurus. Izrādes gaitā top skaidrs, ka varoņu savstarpējā fiziskā interakcijā ir daudz nekontrolētas enerģijas. Uz vietas palikušie nav spējīgi asimilēt patiesi jaunu pieredzi, bet viņi aprobežotā priekā var jūsmot par dižciltīgo Franciju – no kulisēm uznākušā Džo Dasēna līdzinieka amizantā iekaustīšana noslēdzas apbrīnojami viegli izpildītā sadisma aktā. Savukārt Sofijas mazohistiskās rotaļas, kad viņa, puskailu virvēs sasietu, šņorbēniņos parauj savu jauno mīļoto Molčaļinu (Vadims Bogdanovs), beidzas ar viņa brīvo kritienu skatuves tumsā. Hipertrofētā varmācība kļūst absurda, bet iespaids, tajā noskatoties, no komiska izvēršas traģisks un liek pavērtēt, cik ērti jūtamies, atslīguši skatītāju krēslos. devas staros

 

Spēles azarta pārliecība

Ansamblis ir saliedēts, aizrautīgs un brīvi jūtas groteskas situācijā, prasmīgi izmantojot piedāvātos spēles teātra apstākļus un necenšoties zīmēt savu varoņu iekšējās kolīzijas, kuru šajā skatuves versijā viņiem, visticamāk, nemaz nav. Vienīgais apzināti individualizētais tēls izrādē ir Saša, kura ārzemēs ir ne tikai daudz iemācījusies, bet patiesi mainījusies, – latviešu aktrises lauzītās krievu valodas dēļ viņa tik tiešām ir svešiniece, ar kuru apkārtējie nevar saprasties tāpat kā līdz viņas aizbraukšanai. Saša skandē Gribojedova rindas, kurās netrūkst didaktiskas atmaskošanas, par spīti dramaturgu saliktajiem laikmetīgajiem akcentiem, taču aktrises dabiskais naivums un spēles azarts vārdiem liek izskanēt kā pārliecībai, kas nāk no sirds un tāpēc nevar būt falša. Viņas sīkais augumiņš atkal un atkal triecas pašapmierinātajā pūlī, sabrūkot kā zibens ķertam. Tas liek tēlaini samērot apkārtējo intelekta neapgrūtināto dzīvesziņu ar meitenes nepiesātināmajām alkām pēc lielu domu cienīgiem darbiem.

Finālā režisors gan pārlieku uzskatāmi demonstrē izrādes veidotāju domas par bravūrīga indivīda visai niecīgajām iespējām mainīt pasauli. Aina, kurā vietējie kā paklausīgi kucēni tiek baroti ar gaļas šķēlītēm no upurētā ideālista miesas, ir efektīga, bet Sašas pakāršana blakus desām zem diskobumbas ir pilnīgi lieka un līdzās mātes rēnajai aizkapa balsij finālam diemžēl liek izskanēt neveikli sentimentālā intonācijā. Redzētais atgādina Viestura Meikšāna Septiņu Faustu noslēgumu Nacionālajā teātrī, kurā ideālu fiasko simbolizēja deju paviljonā pakārtā Elvisa lelle. Tajā pašā laikā ir būtiski, ka noslēguma saviesīgajā vakarā Saša, vientuļi sēžot proscēnijā, uztin kāsi un gatavojas aizsmēķēt, proti, režisors nav drošs, vai šādi taisnības cīnītāji būs tikpat uzstājīgi arī pēc tam, kad psihotropās piešprices iedarbība beigsies.

Izrāde ir izaicinoši politnekorekta, bet drosmīga tā ir tāpēc, ka tēma par politikas nozombētiem, pūlī pārvērstiem ļaudīm tiek risināta nevis galvaspilsētā, kuras snobiskā publika saprotoši mātu ar galvu, bet gan pilsētā, kurā latviešu nav pat divdesmit procentu. Politiskās alūzijas ir nepārprotamas: ko nu vēl piebilst, ka bez atbildes nepaliek Gribojedova slavenais jautājums: "Bet kuri ir tiesneši?" – jau lugā ir pateikts, ka atbildes tie meklē vecās avīzēs un par Krimas iekarošanu nav aizmirsuši… Netrūkst arī pašironijas, kad Irinas Kešiševas atveidotā vecmāmiņa Ļiza Krievijas izlases sporta tērpā kopā ar pavadošo svītu ieņem izteiksmīgu puspietupienu un iešūpojas ceļgalos. Lieki teikt, ka viņiem aiz muguras piekārts košiem ornamentiem rotāts paklājs. Atšķirībā no izrādes varoņiem radošajai grupai nepavisam nešķiet, ka viss būtu baigi forši.

Izrādes ambiciozo ieceri adekvāti uztvert kavē tikai estētiskas vienotības trūkums un neskaitāmie muzikālie iestarpinājumi, kuros meklēta vieta gan Credo dziesmai par izdomāto raganu, gan Zemfiras melanholiskajām atvadām no mīlestības. Šis raibums brīžam atgādina džilindžeriski postmodernās dekonstrukcijas, kuras pēdējo gadu Latvijas teātra prakses kontekstā jau ir mazliet apvītušas.

 

Kur prāts, tur nelaime

Daugavpils teātrī 24.XI, 19.I plkst. 18.30

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 4,50–9,50

Top komentāri

ezis
e
Nu gan iztulkojuši nosaukumu :(
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja