Atzīšos, ka turpinātu nenojaust, kas ir Sigizmunds Kržižanovskis, ja režisors Mārcis Lācis nebūtu pievērsies šim Ukrainā dzimušajam poļu izcelsmes krievu rakstniekam (1887– 1950), kura stāsts Neiekostais elkonis Viļa Kasima tulkojumā interneta žurnālā Punctum pieejams, kā izrādās, jau kopš 2015. gada augusta.
Tulkotājs stāsta priekšvārdā raksta, ka Kržižanovskis "līdz ar saviem nosacītajiem vienaudžiem Mihailu Bulgakovu, Andreju Platonovu un Jevgeņiju Zamjatinu ir sāpīgi spilgts pierādījums par agrīnajai padomju literatūrai atņemto iespēju pacelties jaunās pasaulēs". Teātris, kurš autoru gan dēvē par Kržižaņevski, savā mājaslapā piesauc trīs citus autorus, ar kuriem viņu salīdzināt, – Francu Kafku, Horhi Luisu Borhesu un Daniilu Harmsu. Kržižanovska darbi ilgstoši nav publicēti arī pēc tam, kad viņš 1939. gadā uzņemts Rakstnieku savienībā, rakstnieka lugas nav iestudētas, divu filmu titros nav minēts viņa scenārista vārds. Interneta resursos pavisam biedējoši izskatās vēsts, ka nav zināma rakstnieka kapavieta. Viņa darbu publicēšana atsākusies 1989. gadā.
Internetā atrodamajās laikabiedru atmiņās parādās doma, ka Kržižanovskis nav bijis padomju, bet arī ne pretpadomju rakstnieks. Viņu aktīvi nevajāja, bet arī nedrukāja. Nesauca par dīkdieni, jo viņš pelnīja naudu ar tulkojumiem, tomēr piepildīt cerības neļāva.
Veiksmes atslēga
Kad lasi Kržižanovska tekstu pēc Ģertrūdes ielas teātra izrādes noskatīšanās, acīs krīt, cik "neskatuvisks" tas ir. Teksts ir asprātīgs, taču piesātināts ar atsaucēm, intelektuālām pasāžām, un tas nepavisam neievelk sevī. Taču uz skatuves viss notiek. Kāds ir Mārča Lāča noslēpums?
Kā atgādina vecais teiciens, viss ģeniālais ir vienkāršs. Režisors ir zinājis, ko darīt, un uzlicis trīs aktierus – Jāni Kroni, Klāvu Melli un Reini Boteru – uz skrituļslidām. Vienā mirklī robeža starp reālo un sirreālo ir pārkāpta, un spēles atslēga atrasta. Nezinu, cik zilumu no aktieriem tas ir prasījis, bet viņu fiziskā eksistence uz Ģertrūdes ielas teātra skatuvītes ir nevainojami organiska. Aktieri veido figūras, kas padara viņus līdzīgus teiksmainiem vairākgalvu monstriem, viņi stāsta, izspēlē un interpretē Kržižanovska sižetu, reizē saglabājot stāsta rāmi un izlaužoties no tā laukā. Tādi riskanti spēles elementi kā balsu "taisīšana" attaisnojas, izmantojot to precīzā absurda atslēgā un tekstu pasniedzot konkrēti un uztverami.
Vēstot par cilvēku, kurš vēlējās izdarīt neiespējamo – iekost savā elkonī –, režisors izmanto Kržižanovska ironiju par sabiedrības klišejām, politisko eliti, žurnālistiku, filosofiju un pārkausē to ironijā par šīm pašām parādībām mūsdienās. Izrāde sākas ar Katrīnas Albužes iestudēto koncertnumuru, kas izraisa publikas atsaucību. Kontakts ir nodibināts. Taču, izmantojot plaši aprobētus inscenējuma elementus, piemēram, video, ko šeit sauc par Kārļa Stiģa kustīgo dizainu, Mārcis Lācis reizē arī ironizē par tiem. Īpaši kolorīts ir Reiņa Botera iznāciens sieviešu drēbēs, atveidojot loterijas biļešu tirgotāju kleitā un ar trompeti. Kad abi pārējie izrādes varoņi pret tirgotāju izturas slikti, jau kleitu novilkušais aktieris kādu brīdi stīvējas un aizvainoti minstinās, līdz piekrīt turpināt dalību izrādē.
Spēles stihija valda visu izrādes laiku, tiek saglabāta arī viegli skumjā zemstrāva, jo censoņa Nr. 11111 pūles jau no sākta gala lemtas neveiksmei. Respektīvi, bez mistiska brīnuma tas notikt nevar, un brīnums nenotiek. Tomēr sabiedrība notic, loterija rit pilnā sparā, likmes aug, un vārdā nenosauktās valsts ekonomika kļūst atkarīga no tā, vai elkonī tiks iekosts vai ne. Tas, ka šķietami marginālais var kļūt izšķirošs, ir ļoti laikmetīgs secinājums, pat ja nenosaucam konkrētas politiskas alūzijas. Individuālā sacensība pašam ar sevi kļūst par sabiedrības īpašumu, šova elementu, un šovam ir jāturpinās.
Esmu dzirdējis atsauksmes, ka ir bijusi arī reize, kad starp aktieriem un zāli saikne brīžiem ir atslābusi, un vietās, kurās varētu smieties, publika spītīgi klusējusi, tomēr beigās skatītāju atsaucība bijusi neapstrīdama. Es redzēju izrādi, kurā zāles un skatuves ieelpas – izelpas ritms bija vienots, tas uzturēja savstarpēju tonusu un ļāva runāt par šo iestudējumu kā par vienu no labākajiem Mārča Lāča režijas darbiem.
Projektu aktieri
Šajā vietā varētu likt arī punktu, lai nesāktu aprakstīt izrādes ainas, kas nav vajadzīgs, – tās jāredz pašiem. Taču ir vērts atgādināt, kas ir šie trīs aktieri un kādai nosacītai grupai viņi pieder. Pabeiguši Kultūras akadēmiju un neatraduši vietu profesionāla teātra trupā, ne vien Neiekostajā elkonī nodarbinātie aktieri, bet arī viņu kursabiedri Āris Matesovičs, Kārlis Tols, Ance Strazda, Marija Linarte dažādās kombinācijās piedalījušies neatkarīgajos projektos ne vien Dirty Deal Teatro un Ģetrūdes ielas teātrī, bet arī, piemēram, Kalnciema kvartālā.
Reiņa Botera, Kārļa Tola, Marijas Linartes un Āra Matesoviča zvaigžņu stunda kopā ar Rīgas Krievu teātra aktrisi Janu Ļisovu neapšaubāmi bija Vladislava Nastavševa Melnā sperma Ģertrūdes ielas teātrī, kas pievērsa uzmanību šāda kursa un šādu aktieru esamībai un radīja viņu publicitāti. Tādējādi izveidojušies jauni, motivēti mākslinieki, kuriem ir liela pieredze paradoksālu, absurdu tekstu interpretācijā. Šajā žanrā viņi sevi ir izkopuši tik veikli, ka prasītos izveidot trupu, kuras mākslinieciskā rokraksta pamatā būtu vairāk vai mazāk absurda spēle, improvizācija, paradokss. Taču ir simpātiska arī tā brīvība un zināms negaidītības moments, kuri no aktieriem kādās kombinācijās uzradīsies atkal nākamajā projektā – piemēram, Āris Matesovičs, Jānis Kronis un Ance Strazda spēlē pie Valtera Sīļa izrādē Būt nacionālistam, savukārt Klāvs Mellis, Marija Linarte un dažādiem projektiem atvērtais Jaunā Rīgas teātra aktieris Ivars Krasts iesaistīti nākamajā Mārča Lāča izrādē Zvērīgā mīla – abas Dirty Deal Teatro.
Neiekostais elkonis
Ģertrūdes ielas teātrī 25., 26.IV, 8., 10.V plkst. 19
Biļetes biletes.git.lv EUR 7–11