Divdesmitā gadsimta trīsdesmito gadu notikumi Austrijā, kādus tos rāda Edens fon Horvāts lugā Vīnes meža stāsti (1931), ir acīmredzami kļuvuši aktuāli gan Latvijā, kur nule Nacionālajā teātrī tapis poļu režisora Andžeja Bubeņa iestudējums, gan citviet. Piemēram, šā gada martā Vīnes teātrī Theater an der Wien notiek 2014. gadā sarakstītās austriešu komponista Heinca Karla Grūbera (jeb, kā viņš parakstās, HK Grūbera) operas Vīnes meža stāsti izrādes ar autoru pie diriģenta pults. Šī fon Horvāta luga pašlaik ir arī tādu pazīstamu teātra kompāniju kā Minhenes Kammerspiele un Berlīnes Vācu teātris repertuārā. Latvijā līdz šim pēdējais Vīnes meža stāstu iestudējums bijis 1990. gadā Liepājas teātrī.
Neomulīgs laikmeta portrets
Nezinu, vai tā tas ir visos minētajos iestudējumos, bet Bubeņa interpretācijā noteikti gaisā jūtama laikmeta nervozitāte, neskaidra nojausma par iespējamu katastrofu, pat ja tobrīd tā vēl šķiet tālu. Mūsdienu politiskās situācijas trauslajā līdzsvarā, kad arī mūsdienu Latvijas sabiedrībā varbūt pat pārāk bieži tiek minēts vārds "karš", šī vārda pieminēšana uz skatuves liek nepatikā satrūkties. Nepatīkams, tomēr mazāk biedējošs ir vārds "krīze". Izrādē gan ekonomiskā krīze ir fons personisko drāmu melnajai strīpai, kas skar fon Horvāta varoņus.
Godīgi atzīšos, ka Andžeja Bubeņa iestudējumus līdz šim nav gadījies redzēt un grūti spriest, cik tipiski režisora rokrakstam ir tie paņēmieni, kurus viņš lieto Vīnes meža stāstos. Tas, ko redzam uz Nacionālā teātra skatuves, liecina, ka darīšana ir ar inscenētāju, kurš ļoti skrupulozi un precīzi būvē izrādes ainas, kā arī mērķtiecīgi organizē kontrastu starp neomulīgo, sterilo vidi – stikla būri (scenogrāfe un kostīmu māksliniece Anita Magda Bojarska) – un Johana Štrausa pazīstamajiem meldiņiem, kas saldi plūst darbības fonā un brīžiem tiek arī izdziedāti ansambļa Undertango pavadījumā. Dzīve šai pasaulē ir nemājīga. No mīlas četrstūra režisors izvirpina neomulīgu laikmeta portretu, kas gan izkāpinājuma dēļ dažbrīd šķiet didaktisks.
Satrakotas liānas un nūģi
Skatītājam mūsdienu Latvijas teātrī arvien biežāk jārēķinās, ka aktieru spēles maniere var būt nevis reālistiska, bet izkāpināta, akcentējot vienu raksturīgāko īpašību. Nacionālā teātra repertuāra kontekstā varam pieminēt gan Elmāra Seņkova Ezeriņu, gan Indras Rogas Miglu. Arī Andžejs Bubeņs fon Horvāta lugu slēdz caur grotesku, pārspīlējumu runas manierē, kustībā, brīžiem arī kostīmos (galvenās varones Mariannes līgavaiņa Oskara salātzaļais saderināšanās uzvalciņš, pašas Mariannes kabarē dejotājas tērps). Ārkārtīgi svarīga ir kustību partitūra un varoņu plastika, par ko teātra mājaslapā varam izlasīt horeogrāfes Ingas Raudingas teikto, ka "šajā izrādē nav deju, bet visa izrāde ir veidota uz kustību Pīnas Baušas estētikā, izmantojot žestu valodu un ļoti, ļoti precīzas mizanscēnas, tās pastiprina tekstu, bet nav ilustratīvas". Daudzas izrādes ainas veidotas kā izkāpināta vīrieša un sievietes attiecību izspēle, kurā sievietes bieži vien kā tādas satrakotas liānas vijas ap vīriešiem, ieķeras drēbēs, izpilda gluži akrobātiskus numurus, reizē pievelkoties un atgrūžoties. Tā ir agresīvu, tomēr vienlaikus seksuālas vilkmes piesātinātu norišu virkne. Vīrišķā un sievišķā pasaule ir samērā nodalītas, īpaši no vīriešu puses. Vīrieši ir augstprātīgi, uzskata sievietes par stulbenēm, nicīgi izsakās par tām, kam pirmais jaunības svaigums jau aiz muguras (piemēram, visnotaļ seksīgā un arī seksuāli nemitīgi izsalkusī Valērija (Inga Misāne-Grasberga) izpelnās gluži brutālu apzīmējumu "vecā gaļa", kas vismaz šajā iestudējumā šķiet galēji netaisns).
Vienlaikus tieši vīriešu galerija ir samērā nožēlojama – te ir gan nūģīgais Oskars (Raimonds Celms), gan pagļēvais, brīžiem histēriskais Rotmistrs (Normunds Laizāns), gan no sievas tupeles pēc viņas nāves atsvabinājies Mariannes tēvs Cauberkēnigs (Voldemārs Šoriņš), kā arī vēl tikai uzlecošā nacisma pārņemtais Ērihs (Jānis Āmanis). Vājā vīrieša tips, kas acīmredzami tāds izaudzis vampīriskās vecmāmiņas paspārnē, ir arī centrālais tēls vīriešu plejādē – Alfrēds (Uldis Anže), kurš ļauj sevi uzturēt Valērijai, bet absolūti vieglprātīgi ļaujas arī jauniņās, mīlestības entuziasma pārņemtās Mariannes kaislībai. Aktieris virtuozi pārvalda no viņa prasīto spēles tehniku, saglabādams zināmu distanci starp sevi un varoni un atkal jau izkāpinājumā rādīdams, par kādu ņerkstošu, histērisku, bezpalīdzīgu radījumu šāds kundziņš var pārvērsties, nonākot situācijā, kas prasa patstāvību un izlēmību.
Dumpošanos soda
Iepretī vīriešu rindai sievietes parādās kā stiprais dzimums, pat ja viņām gadās ciest zaudējumus (nomirušais bērns, starp citu, arī ir puika). Lai cik jauna un naiva var šķist Marianne (Agnese Cīrule), tieši viņa ir tā, kas pieņem lēmumu pamest līgavaini un mesties faktiski sveša vīrieša skavās, turklāt apņēmīgi deklarējot, ka vēlas no viņa bērnu. Nervozi un alkatīgi vīriešus kolekcionē Valērija. Pazemīgās sievietes tipu demonstrē Lāsma Kugrēna Mātes lomā. Taču pasaules kā konservatīva matriarhāta spēcīgākais iemiesojums ir pelēkā kostīmā tērptā Vecāmāte (Līga Liepiņa), kas vismaz savā teritorijā ir neapstrīdama valdniece, kas soda tos, kuri saceļas pret viņas gribu, un ir gatava iet pāri līķiem vārda tiešā nozīmē.
Fon Horvāts rāda, ka dumpošanās pret ierasto kārtību tiek sodīta. Marianne noslīd zemu, tomēr ne tik zemu, lai kļūtu par prostitūtu. Viņa izkārpās un cenšas saglabāt pašcieņu, pat ja sabiedrība un pašas tēvs demonstrē noraidījumu. Zaņķa līnija gan ir ilustratīvākā, didaktiskākā un estētiski apšaubāmākā visā izrādē – otrā cēliena sākumā režisora pamācošais pirksts skatītāja acī jau iebakstās līdz elkonim, rādot deģenerējušos cilvēciņus alkohola reibumā. Vēlme moralizēt izspīd šad un tad visā izrādes garumā.
Nosaukums Vīnes meža stāsti var vilt tos, kas alkst pēc sentimentāla mīlas stāsta. Andžeja Bubeņa interpretācija rāda nervozu, kaislību saraustītu sabiedrību, kas konvulsīvi alkst pēc mīlestības, taču mīlēt nespēj. Režisora rokai dažs aktieris ļāvies organiskāk, dažs mehāniskāk, taču nav noliedzams, ka kopumā tapis profesionāli nostrādāts darbs.
Vīnes meža stāsti
Nacionālā teātra Lielajā zālē
Tuvākās izrādes 31.III, 07. IV