Māris Maskalāns, kura portretu izstādi atklāj Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, ir pacietīgs vērotājs. To apliecina trīs izcilas dokumentālās filmas Jumta likums (2001), Leiputrija (2004), Par dzimtenīti (2008), kuras veidojis Māris Maskalāns kopā ar režisoriem Andi Mizišu (Jumta likums) un Lailu Pakalniņu (abas pārējās). Maskalāns ir unikāls ar savu spēju novērot gan putnus, gan dzīvniekus un, izrādās, – arī cilvēkus. Savulaik ar fanātisku pacietību Maskalāns fiksēja pilsētas izgāztuves "slēpto pusi" – dzīvniekus, putnus un to mijiedarbību ar dabas kroņa – cilvēka – radīto mēslu kaudzi – dokumentālajā filmā Leiputrija.
Arī Māra Maskalāna izstāde Nagļi LV- 4631 ir sākusies ar kino. 2008. gadā kopā ar L. Pakalniņu filmējot dokumentālo filmu Par dzimtenīti, Maskalāns iepazīst Nagļu ciemata iedzīvotājus Latgalē. Filma kļuva par ierosmi, lai atgrieztos Nagļos nevienu reizi vien un triju gadu garumā veidotu melnbalto fotogrāfiju sēriju, turklāt izmantojot klasiskās fotogrāfijas tehniku – analogo kameru un fotoķīmisko (nevis digitālo) procesu.
Izstādi veido sešdesmit fotogrāfiju – portretu galerija izstādē tiek papildināta ar Nagļu ciema attēliem un arī filmu Par dzimtenīti. Šīs fotogrāfijas ir reālās Latgales "faktūras" fiksējums – kultūrvēsturisks un antropoloģisks dokuments, kas, kā raksta izstādes kuratore Inese Baranovska, akcentē "to šķietami neredzamo, bet īsto Latvijas daļu, kurai nepievērš uzmanību aktuālie masu mediji ar "fotošopā" apstrādātiem portretiem uz glancēto žurnālu vākiem".
Frontālie, centrētie portreti, kurus veidojis Māris Maskalāns, nav tapuši tukšā vietā, tie sasaucas ar noteiktu Latvijas fotogrāfijas tradīciju – gan Intas Rukas dokumentējošo un tajā pašā laikā smalkjūtīgi estetizējošo rokrakstu, gan vēl viena režisores L. Pakalniņas ilggadēja operatora, kurš veidojis arī fotoizstādes, – Ginta Bērziņa – darbiem. Vienlaikus Maskalāna veidotās fotogrāfijas sasaucas arī ar vairākām L. Pakalniņas dokumentālajām filmām, piemēram, Ozols, kuru struktūrā integrēti līdzīgi portreti – "stopkadri". Maskalāna fotogrāfiju "seklās" mizanscēnas, to princips – padarīt par katras fotogrāfijas centrālo objektu cilvēku, nevis viņa apdzīvoto vidi – izskan kā "antitēze" Viļņa Vītoliņa nesenajam fotoprojektam 100 istabas (līdz 15. maijam tas izstādīts Venēcijā), kurā cilvēks tiek fiksēts savā "organiskajā" ietvarā – savā apdzīvotajā telpā. Kā par M. Maskalāna darbiem raksta I. Baranovska: "Bezkaislīgais fons it kā ierobežo, bet reizē arī rada ļoti personisku, privātu attieksmi – šajos attēlos nav ikdienas rutīnas un lieku vizuālo uzslāņojumu. Skarbo, sirsnīgo un patieso stāstu par šiem cilvēkiem skatītājs var veidot pats savā iztēlē."
Māris Maskalāns (1971) ir profesionāls operators un režisors, kurš kopš Kultūras akadēmijas beigšanas strādā Vides filmu studijā par operatoru un režisoru, fotografēšanu saglabādams kā hobiju.
Māris Maskalāns. Nagļi LV-4631
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā
No 27. aprīļa līdz 26. maijam