Slavējiet viņu ar skaņiem zvārguļiem – šis citāts no 150. psalma izraudzīts par 27. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla moto. Un patiesi – ko spēj izteikt mūzika pati par sevi? Protams, emocijas. Protams, savu noslēpumaino "augstāko matemātiku". Bet cik nolasāma ir tās doma, konkrētais vēstījums, ja vien talkā nenāk vārdiskais teksts? Par to bija jādomā, 28. augustā Rīgas Sv. Pētera baznīcā klausoties Garīgās mūzikas festivāla koncertu Pirmatskaņojumi. Perts. Šajā Valsts akadēmiskā kora Latvija programmā, kuru diriģēja tā mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais, skanēja mūzika ar tekstiem gan latviešu, gan angļu valodā, gan vispār bez vārdiem un mūžīgajā, universālajā latīņu valodā, kuru gan šodien maz kurš prot un saprot. Nav maznozīmīgs arī gluži objektīvais fakts, ka daudzbalsīga kora polifoniskajā faktūrā dziedātā dzeja (vai proza) "pazūd" akustikā, un ir labi, ja vispār ir iespējams saklausīt kādus atslēgas vārdus. It sevišķi tas raksturīgi baznīcu akustiskajā telpā. Tas vienkārši tā ir, tāpēc ir labi, ka teksti bija izlasāmi koncerta programmiņā. (Ne velti pastāv prakse kormūzikas koncertos piedāvāt publikai tekstus titru joslā līdzīgi kā operteātros, turklāt arī dzimtajā valodā.) Šoreiz uzmanības centrā bija jaunpienesumi latviešu mūzikā.
Līdzās klasiķim
Jaunu darbu pasūtīšana latviešu komponistiem un to izpildīšana īpašā pirmatskaņojumu koncertā Māra Sirmā vadībā ir viena no galvenajām kora Latvija rīkotā Garīgās mūzikas festivāla tradīcijām. 28. augustā skanēja triju ļoti atšķirīgu jaunu komponistu – Henrija Poikāna, Edgara Cīruļa un Krista Auznieka – jaundarbi un mākslinieciskā latiņa bija īpaši augsta, jo programmā bija iekļauti arī igauņu svētminimālista Arvo Perta opusi.
Godīgi atzīstos: ja es būtu šo autoru vietā, man līdzās šādam vērtību mēram trīcētu kājas. Tomēr jaundarbi ir arī "apdrošināti". Kora Latvija augstā mākslinieciskā kvalitāte un Māris Sirmais pie diriģenta pults ir garantija, ka viņa interpretācijā ikviena kompozīcija izskanēs vislabākajā iespējamā versijā. Izlolota, mīlēta un noslīpēta līdz pēdējai skaņai. Arī pats princips veidot programmu kā latviešu jaunās mūzikas un Arvo Perta piecu motešu vijumu nav no gaisa pagrābts. Pirmkārt, šīs motetes (Nunc Dimittis, Da Pacem Domine, Morning Star, Which Was the Son of un The Deer’s Cry) savulaik pirmatskaņojumu piedzīvojušas tieši kora Latvija sniegumā (2008. gadā Īrijā diriģenta Fērgusa Šīla vadībā). Otrkārt, tajās redzam patiesu personiskās apgarotības un reliģiskās kalpošanas saplūsmi, garīgo disciplīnu un skaistuma ideālu. Treškārt, šajos darbos ir dzirdams, cik dažāda savā šķietamajā atpazīstamībā ir Arvo Perta mūzikas valoda. Vispārsteidzošākā ir motete Which Was the Son of, kuras tekstu veido vienmuļš evaņģēliskais daudzum daudzo paaudžu pirms Kristus uzskaitījums, bet mūzikas izteiksme ir dzīva, un tajā negaidot pavīd pat gospeļu atblāzmas.
Radošā veiksme
Mūzika nav sacensība, tomēr šoreiz pirmatskaņojumu kontekstā vēlos izcelt īpašu radošo veiksmi – Henrija Poikāna Meditācijas par visa gaistošā dabu. Tam ir pamats, jo no pirmajām šī opusa taktīm bija jūtams, ka autors labi pazīst kora drēbi un spēj uzrunāt ar savu māksliniecisko vēstījumu. Tas neizbrīna, zinot, ka Henrijs Poikāns korus jau labu laiku iepazinis no iekšpuses, savulaik dziedot jauniešu korī Kamēr…. Pašlaik viņš ir kora Latvija mākslinieks. Tātad koros izaudzis talants un komponists no kora Latvija iekšējiem resursiem. Tomēr nudien nevarēja paredzēt, ka tik profesionālu un pārliecinoši emocionāli uzrunājošu darbu mums piedāvās tik jauns – 21 gadu vecs – mūziķis, kurš šovasar absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas bakalaura studijas.
Šī ir tīrā, absolūtā mūzika – vokalīze korim a cappella. Precīzāk, diviem astoņbalsīgiem koriem, kuros katra no četrām balsīm dalās divās vokālajās līnijās. Meditācijas mūzikas valoda ir labskanīga, bet ne saldi melodiska, turklāt faktūra ir lineāri pārplūstoša, tāpēc pirmajā acumirklī var pat nepamanīt, ka šis ir darbs bez teksta. Vokalīzes žanrs tiek savā ziņā apslēpts, arī mainot izdziedātos patskaņus darba attīstības gaitā. Harmoniskā valoda, kurā valda paplašināta modālā diatonika un kura veidojas uz polifonijas pamata, gan sakuplo, gan ir šķietami vienkārša, brīžiem kā no dzelmes skanējuma virspusē izceļot tīros, skaidros, konsonējošos intervālus vai sieviešu balsu unisonus. Lai gan skaņdarbs neved uz lielu kulmināciju, tas nav vienmuļš un forma veidojas loģiski, arvien atjauninātā krāsu tonējumā, tomēr finālā paliekot atvērta kā teikums, kas noslēdzas ar daudzpunkti. Kaut arī Henrija Poikāna komponista pieredze vēl nav liela, ir izdevies izteikti korisks darbs, kuru būtu grēks pēc pirmatskaņojuma noguldīt attālā plauktā.
Aprobēta vērtība
Krists Auznieks ir komponists, kurš, pateicoties talantam, neatlaidīgam darbam un izcilajai izglītībai, ko vainagojis Jeila Universitātē ASV iegūtais mūzikas doktora grāds, ļoti strauji uzlidojis starptautiskas atpazīstamības, atzinības un plaša pieprasījuma augstumos. Viņa jaunrade ir jau aprobēta vērtība, bet tieši tagad sākas visgrūtākais – noturēties augstumā un turpināt meklējumus. Nepadoties kārdinājumam visu mūžu rakstīt vienu skaņdarbu, ērti un droši izmantojot jau labi zināmos paņēmienus, pieeju, kompozīcijas tehniku. Krists Auznieks savus mākslinieciskos ideālus un savā izsmalcinātībā un dzīvīgumā savdabīgi skaisto, harmoniski un tembrāli krāšņo mūzikas valodu līdz šim izkopis galvenokārt orķestru un kamermūzikā. Tāpēc jaunu ceļu meklējumi varētu būt saistīti tieši ar kormūziku kā jaunu skaņu laboratoriju. Ja var ticēt publiski pieejamam Krista Auznieka darbu sarakstam, opuss M., kas lakoniskajā burta simbolā apzīmē mīlestību, pievēršoties tās plašajam skaidrojumam Pāvila 1. vēstulē korintiešiem, ir tikai otrais komponista kormūzikas darbs. Tiesa, jau pirmais viņa opuss jauktajam korim Sensus (2020, ar apustuļa Pāvila vēstules romiešiem tekstu) tika nominēts Lielajai mūzikas balvai.
Arī jaundarbs M., kurā šoreiz izceltas arī divas solobalsis, nelika vilties ne profesionālajā kora izteiksmes, ne ar tās palīdzību radītā emocionālā iespaida ziņā. Nav noslēpums, ka Krista Auznieka mūzikas pamatā ir intelektuāla prāta un jūtīgas sirds harmonija, un šī pieeja ir arī darba M. stiprā puse. Cits jautājums, cik plaši šis darbs būs pieejams koru repertuārā. Ir skaidrs, ka tas ir pa spēkam tikai visaugstākās kvalitātes profesionāļiem, jo tajā ir izmantotas galējās kora balsu, īpaši soprānu un basu, diapazona robežas.
Vēl tikai meklējot
Visbeidzot, koncerta programmas trešais jaundarbs – Edgara Cīruļa Love Itself solobalsij (Kristīne Cīrule), perkusijām (Kaspars Kurdeko) un jauktajam korim ar komponista paša vārdiem – šoreiz nepiepildīja svaiga spilgtuma gaidas, uz ko mudināja divu jomu (akadēmiskās un džeza mūzikas) pārstāvju satikšanās. Bija jūtams, ka komponistam koris ir vēl pasveša teritorija, un tas galvenokārt tika izmantots kā fons solistes, džeza un indie/folk dziedātājas Kristīnes Cīrules balsij. Džeza pianistam un oriģinālmūzikas autoram Edgaram Cīrulim tipiskā, improvizatoriskā domāšana iekapsulēja formas virzību visai vienmuļā apburtajā lokā, kura dalībnieki bija katrs no savas operas. Šāda mūzika uzziedētu nelielā, mobilā izpildītāju sastāvā un neakadēmiskā, mājīgā telpā un gaisotnē, savā dabiskajā vidē.
Taču atgriezīsimies pie 150. psalma: "Slavējiet viņu raga pūtieniem, slavējiet viņu ar arfu un cītaru. Slavējiet viņu ar dejām un sietiņu, slavējiet viņu ar stīgām un stabuli (..). Ikkatra dvaša lai slavē Kungu." Šķiet, sakrālā deja ir vienīgais, kas Garīgās mūzikas festivālā līdz šim vēl nav piedzīvots. Attīstības iespējas ir teju bezgalīgas.