Pieņemu, ka šo piezīmi publika uztvēra ar dalītām jūtām. Noteikti bija tādi, kuriem šāda izrunāšanās likās neiederīga un muļķīga, kas vēlējās baudīt mūziku un to īpašo gaisotni, kas vēdī Latvijas smalkajās aprindās, nevis iedziļināties kāda cita «prozaiskajās problēmās». Bet noteikti bija arī tādi, kam likās pašsaprotami, ka operas dīva vienlaicīgi var būt arī barojoša māte, kura, ja vēlas, par to var runāt «pat no Operas skatuves». Es piederu pie pēdējiem. Man pat ir grūti iedomāties, ka no mūzikas baudīšanas kaut kas sanāktu, ja šīs «prozaiskās problēmas» piepeši tiktu pasludinātas par nevajadzīgām vai tiktu atceltas. Ievas Jurjānes izstādē Rotaļlietas stāsts es radu turpinājumu Opolais vārdiem. Tā ir uzdrīkstēšanās runāt par savu dzīvi tās ļoti specifiskajā, salīdzinoši īsajā un vērotājam no malas grūti saprotamajā fāzē, kad tev ir mazs bērns. Atsevišķi izstāžu zāles «priekškambarī» eksponētais darbs, kas ievada izstādi, to atklāj visspēcīgāk, tāpēc tam šajā rakstā atvēlēšu lielāku uzmanību.Klasisks sižets ar ceļamkrānuZīmējumā attēlota gandrīz kaila sieviete ar kārtīgi saģērbtu zīdaini. No vienas krūts viņai laužas ārā piena strūkla, pie otras viņa pielikusi mazu biķeri, acīmredzot tā paša iemesla dēļ. Jaunās sievietes kailums pretstatā mazulim šajā darbā simbolizē atklātību un apliecina to, ka izlikšanās nav iespējama. Nav arī drēbju kārtas, «ko vilkt mugurā», lai piešķirtu sev nepieciešamo noformējumu un parādītos sabiedrībā, kuru interesē ja ne katrā ziņā tehnika, progress un nauda, tad piedienīga uzvešanās un izskats gan. Zīmīgi, ka pa logu, kas atrodas aiz sievietes, paveras nepievilcīga pilsētas ainava, ko veido nepabeigta augstceltne un ceļamkrāns, kā klajš pretmets visam tam, kas norisinās istabā. Lai arī darba nosaukums ir Madonna ar bērnu, tā tēlojums atrodas diezgan tālu no klasiskā sižeta, kur mātes un mazuļa attiecības visbiežāk tiek traktētas kā dievišķīgas harmonijas, piepildījuma un laimes pilnas. Šajā gadījumā «madonnu» acīmredzot vairāk nodarbina zīdīšanas praktiskā puse, ar ko viņai šobrīd jātiek galā. Viņas pleci ir sasprindzināti, poza, kādā viņa atrodas, nešķiet pārāk ērta, un situācija kopumā ir diezgan dinamiska. Ir labi jaušama arī spriedze, kas rodas (kā pasaka priekšā feministiskā teorija), saduroties priekšstatam par mātes lomas nevainīgo apgarotību un atkailinātā ķermeņa uzkrītošo seksualitāti. Tādējādi mākslinieces sniegtā sižeta interpretācija man šķiet daudz reālistiskāka un patiesāka - tā godīgi pasaka, ka būt par māti nav nekāds vieglais darbs un ka ir nepieciešams laiks, lai to apgūtu. Ievas Jurjānes Madonna ar bērnu risina pārdomas arī vēl vienā citā virzienā, liekot atcerēties Brūsu Naumanu. 60. gadu beigās amerikāņu mākslinieks radījis vairākus darbus par strūklakas tēmu, kuros ironiski atsaucies uz Dišāna labi zināmo redīmeidu, vienlaikus komentējot arī mītu par mākslinieku kā neizsīkstošu radošās enerģijas avotu. To vidū ir gan slavenās fotogrāfijas Pašportrets kā strūklaka un Mākslinieks kā strūklaka, gan 1968. gadā pirmajā personālizstādē ietvertais darbs, ko veido uzraksts «Īsts mākslinieks ir apbrīnojama gaismas strūklaka». Atgriežoties par Ievas Jurjānes darba, liekas paradoksāli, ka barojošai mātei burtiskā nozīmē ir šādas strūklakas pieredze, un tā ir gan apbrīnojama, gan īsta, taču jautājums paliek atklāts: vai sabiedrība ir gatava pieņemt šo gluži normālo parādību, vai arī vēlas norakstīt to kā nepatīkamu privātās dzīves epizodi, tai atvēlot vien guļamistabas noslēgtību?
Rotaļlietu aizsegā
Kad skatītājs ir izgājis cauri šai improvizētajai šķīstītavai, viņš nokļūst nākamajā etapā. Bērni ir paaugušies, un tavā mājā valda tieši tāds pats haoss kā zāles vidū novietotajā redeļu gultiņā, kurā juku jukām samestas bērnu mantiņas, drēbes un citi priekšmeti. Zīmējumu nepretenciozais noformējums atbalso vienkāršību un atklātību, kas piemīt mākslinieces balss intonācijai, kad viņa saka, piemēram, «Es jebkurā pieaugušā cilvēkā spēju ieraudzīt bērnu» vai uzzīmē ar lāci aizmigušu meiteni. Attēlotie priekšmeti - galvenokārt tās ir dažādu laiku, tipu un vecuma kategorijām paredzētas rotaļlietas - ir sagrupēti tā, ka viņu starpā sāk notikt greizsirdība, vientulība, paļāvība, draudzība, paslēpes, sapņi un pārsteigums. Tas, ka dažādiem priekšmetiem spējam deleģēt cilvēkiem raksturīgu stāvokļu un pārdzīvojumu izteikšanu, nav nekas pārsteidzošs, un rotaļlietas šim mērķim kalpo itin labi. Taču izstādes nosaukums patiesībā ir maldinošs. Tās nav rotaļlietas, kas stāsta, piemēram, par to, kas notiek mantu kastē, kad cilvēki ir aizgājuši gulēt. Jocīgā paskata korķviļķis nepaskaidro, kāpēc viņš skatās uz lelli Baibu, bet, noteiktā veidā saliekot abus kopā, māksliniece skatītāja iztēlē ļauj risināties kādai nebūt ne bērnišķīgai iespējamībai. Un vērtīgākais, ko bērnistabas nekārtībā izspēlētie stāsti spēj sniegt, ir iespēja vēlreiz piedzīvot bērnību un mēģināt to saprast. To var izdarīt tagad, kad mēs kā pieaugušie jau zinām, pēc kāda principa darbojas uzgriežamais vilciņš un kas kustina marionetes rokas un kājas, bet arvien vēl šaubāmies, kāpēc «korķviļķis» tik ilgi skatās uz Baibu, bet viņa ir pievērusi acis un izliekas, ka to nemana.