Kārļa Kazāka koncerta recenzija. Cik maz gan upei ir jāmainās

Galvenais ir noskaņa, kas izriet no paša Kazāka sarunas ar sevi un klausītāju dziesmās. Tāpēc arī pirms uzstāšanās Latvijas Nacionālajā teātrī 11. janvārī, kur pirmoreiz tika spēlētas jaunā albuma Gultnes dziesmas, tās netika popularizētas ne radiostacijās, ne taustāmā albuma formātā – to klausītāji saņēma tikai koncertā, un tirdzniecībā veikalos disks tā arī nenonāks. Izrādījās, šis gājiens nav bijis nepareizs – koncerts ar nezināmo programmu tika izpārdots, un teātra Lielajā zālē brīvu vietu nebija. Kārlis, kurš reizēm mēdz uzstāties arī vienatnē ar akustisko ģitāru, uz skatuves ir kopā ar četriem pavadītājmūziķiem. Par pamatīgu aizmuguri rūpējas divi pieredzējuši vīri: bundzinieks Juris Kroičs un ģitārists Gints Sola, kuri pazīstami kā Ainara Mielava līdzgaitnieki grupās _Jauns mēness un Pārcēlāji_. Skatuves priekšplānā ir Kārļa ilggadējais partneris kopš grupas Oceanfall laikiem Māris Bīmanis, kura pārziņā ir soloģitāras partijas, Anete Kozlovska ir skatuves kreisajā pusē pie klavierēm un piedzied, bet basu spēlē Nacionālā teātra aktieris Gundars Grasbergs. Mūziķu izvietojums nav nejaušs – dziedātājas Aijas Vītoliņas parādīšanās vienā skatuves pusē daļai apmeklētāju nav redzama, un līdz pašām beigām, kad dziedātāja iznāk paklanīties, tas ir noslēpums, vai viņa tur bijusi vai skanējusi balss fonogramma. Līdzīgas sajūtas ir, kad ieskanas pūšamie instrumenti, kurus arī uz skatuves neredz, un tie atklājas zāles aizmugurē tiem, kuri iedrošinās paskatīties atpakaļ, pēdējo rindu klausītājos izraisot neizpratni, kāpēc gan tas priekšā sēdošais griežas apkārt un uz viņiem blenž. Tas viss ir režisora Kaspara Zvīguļa pirksts, turklāt notiekošais tiek dokumentēts ar gandrīz desmit kamerām, tātad, iespējams, pēc laika kaut kur būs pieejams arī ieraksts. Mūziķu tuvplāni spokaini projicējas uz sienas un aizkara virs skatuves, bet, izrādās, tas noticis nejauši, jo tieši zem griestiem augšējā balkonā sēdošo labākai redzamībai piekārts ekrāns, kuram kustīgā bilde spīd cauri un sasniedz arī skatuvi. Skan lielākoties nedzirdētās dziesmas no jaunā albuma Gultnes, bet tik un tā tās tiek pavadītas ar vētrainiem aplausiem (tāpat kā Kārļa kautrīgie joki ar pieklājīgiem smiekliem pauzēs), nebūt ne mazākiem kā četras no iepriekšējā albuma 16 stundas, trīs no _Uz manām plaukstām _un viena vēl iz grupas Oceanfall krājumiem. Koncertam jau izskanot, publika plaukšķina, stāvot kājās, un Kārlis apsēžas skatuves priekšā, lai nodziedātu savu dziesmiņu Es tevi pamīlētu tā no Imanta Ziedoņa fonda Viegli albuma. To viņš dara bez mikrofona, it kā lai atgādinātu, ka laikos, kad mikrofonu vēl nebija, teātris ir ticis būvēts tā, lai pat čukstus varētu sadzirdēt pašā pēdējā rindā. Kārlis ir apveltīts ar maģisku spēju ievilkt klausītāju savā dziesmu pasaulē, kur valda okeāni, upes, sniegi un citas ūdens stihijas. Ne velti viņam savulaik bija grupa ar nosaukumu Oceanfall. Jau ūdenskritumi ir vareni, bet mēs daudzmaz zinām, kur tie nokrīt. Kad kritīs okeāns, mēs nezinām, kas būs. Iespējams, tieši par to mums cenšas pastāstīt Kārlis. Un viņš priecātos, ja izrādītos, ka pats to nemaz nenojauš. Bet tā nav, jo cunami viņa izpildījumā jau ir mūs piemeklējis. Albumā Uz manām plaukstām. Pirms dažiem gadiem