Kuratores Zanes Onckules iecere tandēmā apvienot atšķirīgu paaudžu mākslinieces ar līdzīgu pasaules izjūtu ir īstenojusies izstādē – telpas instalācijā Saulstāves. Tajā manifestēts pasauluzskats, kas vienā mūsdienu sašķeltās sabiedrības daļā – tajā, kas tic klimata krīzei, – kļūst arvien populārāks un laikmetīgajā mākslā jau ir izvirzījies teju par dominējošo. Proti, tā ir pārliecība, ka kultūra nav nošķirama no ekoloģijas, ka cilvēku savstarpējām attiecībām, tāpat kā attiecībām ar dabu, ir jābalstās abpusēji labvēlīgā mijiedarbībā jeb simbiozē.
Vides filosofs Glens Albrehts no Austrālijas jau pirms vairākiem gadiem ir izteicies, ka antropocēna laikmetu pienācis laiks mainīt ar simbiocēnu – cilvēka intelektam būtu jākopē dabas sistēmu simbiotiskās un savstarpēji balstošās dzīvības formas, nevis jāturpina sevi uzskatīt par radības kroni.
Sauļotie stabi
Helsinkos mītošo Ingu Melderi (1979) un Vīnē mītošo Luīzi Nežberti (1998) vieno ne tikai tautība un Latvijas mākslas skola, bet arī radošās darbības pamatprincips – empātija un saudzīgi pētīga pieeja lietām. Turklāt mākslinieces piekopj līdzdarbības prakses un labprāt sadarbojas ne vien ar sava laika domubiedriem, bet arī pagātnes mantojumu. Viņas pēta un izmanto artefaktu un attēlu kolekcijas no senatnes līdz tikko pagājušam mirklim. Šo attieksmi izsmeļoši pamato viens no pasvītrotajiem teikumiem izstādi pavadošajā zīnā: "(..) mākslinieku intuitīvās attiecības ar mākslas vēsturi tagad vairs neaprobežojas ar to, ko mēs saucam par "apropriācijas mākslu", kas dabiski saistās ar īpašumtiesību ideoloģiju, bet gan virzās uz formu izmantošanas kultūru, uz nepārtrauktas zīmju darbības kultūru, kuras pamatā ir kolektīva dalīšanās ideja." (Citāts no Nikolā Burjo teksta Postprodukcijas kultūra kā kinoscenārijs: kā māksla pārprogrammē pasauli, 2006.)
Formāli uzskaitot, var teikt, ka izstādi Saulstāves, kas ir aplūkojama Laikmetīgās mākslas centrā Kim?, veido gandrīz divdesmit Ingas Melderes gleznas un divu veidu Luīzes Nežbertes instalācijas, kā arī Ingas Melderes kopdarbs ar Ievu Putniņu un Elīnu Vītolu uz ceturtās telpas grīdas un tam izmantoto dabīgo krāsu pigmentu ieguves virtuve ekspozīcijas telpu virknes noslēgumā. Tomēr pats pirmais eksponāts ir bērza tāšu cepurītes – krietna amatnieka roku darbs uz gaišzili pārkrāsotas sienas fona, kas ar joni ievelk skatītāju gan vēlamajā saulainajā noskaņā, gan tēmas problemātikā.
Saturiski jaudīgākais izstādes elements ir improvizācijas par piemirstu, bet vēl neizzudušu vietējās arhitektūras elementu – koka kolonnām, dēvētām par sauļotajiem stabiem. Saulstāvēs tās replicētas no vēsturiski pirmā Latvijas valsts aizsargātā kultūras pieminekļa – hernhūtiešu brāļu draudzes saiešanas nama Gaidē –, kā arī no Paula Kundziņa izstrādātajām skicēm 1926. gada Dziesmu svētku estrādei. To izteiksmīgie stāvi, kas atveidoti no rūpīgi grieztām MDF plāksnēm, raisa asociācijas ar seniem tempļiem. To apstiprina Luīzes Nežbertes kopā ar arhitektu Stefanu Pavlovski veidotajā zīnā piesauktais lietuviešu arheoloģes Marijas Gimbutienes atzinums par tautas kosmoloģijas principu, kurā koka pīlāri balsta debesis. Turpat arī minēts atgādinājums, cik efektīvi mākslas sistēma spēj pārņemt etnogrāfisko struktūru estētiku.
Laikmetīgās mākslas centra Kim? robustajā vidē hernhūtiešu dievnamiem darināto sauļoto stabu replikas darbojas kā laika tilti. Līdzīgs princips Ingai Melderei ļauj savienot nesavienojamus laikus un vietas gleznās, kuru sākumpunkts ir ar viedtālruni ikdienā uzņemti attēli. To UV drukas uz audekla tiek pārklātas ar attēliem no latviešu folkloras digitālo resursu krātuves vai kādām citām pasaules kultūrvēstures fiksācijām. Virs tiem klāts akrila vai eļļas gleznojums mākslinieces pazīstamajā rokrakstā.
Kalnu grēdu reljefs
Tomēr atzīšos, ka mani šajā izstādē pa īstam ielīksmoja vienīgi smilšu instalācija Simbiocēna, kas nosaukta tāpat kā iepriekšminētais Glena Albrehta ieteiktais antropocēnam sekojošais ģeoloģiskais laikmets, tikai sieviešu dzimtē. Instalācijā jaunā veidā piepildīta Ingas Melderes pēdējo gadu aizraušanās ar krāsu pigmentu iegūšanu no vietējiem augiem, piemēram, vīgriezēm, pelašķiem, mušmirēm, samtenēm, sīpolu mizām, ķiršiem, aronijām un bērzu lapām. Šoreiz iegūtās krāsas tonējušas smiltis, kas uz Rīgu atvestas no Riežupes smilšu alām – Ingas Melderes dzimtās Kuldīgas puses. Sabērtas uz grīdas, tās veido tādu kā rotaļu laukumu, kā reljefu maketu ar kalnu grēdām, kā skatu pa lidmašīnas lodziņu.
Gluži tāpat kā kalnu ainavas dažādās diennakts stundās dabā, arī smiltis uz grīdas kļuvušas pārsteidzoši krāsainas un gleznainas, pateicoties mākslinieču prasmēm savstarpējā sadarbībā izveidot estētiski ārkārtīgi valdzinošu krāsu kompozīciju, kas skatītāja pieredzē atrod vietu kaut kur starp īstenību un gleznu. Smilšu gleznas ievainojamība var kalpot par atgādinājumu, ka ikviens mūsu solis dabā atstāj nospiedumu – kaut ko sagrauj, bet citam varbūt dod iespēju.
Izstāde pavada skatītāju vēl ilgi pēc apmeklējuma, ja vien pieņemam Luīzes Nežbertes izaicinājumu nodoties diskusijai par dažiem profesionāli eksistenciāliem jautājumiem, arī par autora lomu mūsdienu mākslā, kas brīžam izzūd, par apropriāciju kā radošo metodi, par vēsturiskuma izjūtu. Viņas atlasītie citāti šķietami destruktīvajā, krustu šķērsu grozāmajā kopēto lapu sējumā konstruē telpu auglīgām pārdomām. Radošo šaubu ceļš un ieskatīšanās hernhūtiešu mantojumā Luīzes Nežbertes darbu ļauj ieraudzīt kā precīzu Noela Kerola mākslas definīcijas piemēru: kaut kas ir mākslas darbs, ja starp to un jau esošajiem mākslas darbiem pastāv iekšējas vēsturiskas attiecības.
Izstāde
Inga Meldere un Luīze Nežberte. Saulstāves
Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz 17.X