Savā piecdesmitajā jubilejā 1997. gadā mūsu pasaulslavenais vijolnieks Gidons Krēmers dzimtajā Rīgā izveidoja kamerorķestri Kremerata Baltica. Pēc strauji un radoši ļoti intensīvi aizritējušajiem 25 gadiem svinot kopīgo gadsimtu (Krēmeram – 75, Kremerata Baltica – 25), vijolnieks un viņa domubiedru orķestris koncertos Jubilate 100. Kopīgais gadsimts 17. aprīlī Latgales vēstniecībā Gors un 18. aprīlī Latvijas Nacionālajā operā spēlēja viņiem veltītus laikabiedru opusus. Lai nospēlētu tos visus, droši vien nepietiktu pat ar diennakti. Starp citu, būtu interesanti uzzināt, cik daudz tīrā mūzikas laika radīts speciāli Gidonam Krēmeram un Kremerata Baltica. Varbūt jau Ginesa grāmatas cienīgs rekords? Taču tas nav kritērijs. Gidona Krēmera un Kremerata Baltica vērtību mērs ir patiesums skaņumākslas plašajā skalā starp cilvēcisko un pārpasaulīgo.
Bezgalības melanholija
Šajā sakarā ir tik simboliski, ka koncertu iesāka Arvo Perta mūzika – variācijas Fratres/Brāļi, kas tapušas togad (1977), kad Krēmers kā cita opusa – Tabula rasa – interprets atklājis Pertam viņa paša mūziku. Variācijas Fratres, līdzīgi kā baroka lielmeistara Johana Sebastiāna Baha krājums Fūgas māksla, komponētas nenoskārstam instrumentu sastāvam. Pirmatskaņotājs bija senās mūzikas ansamblis Hortus Musicus, taču pēcāk tapušas teju divdesmit dažādas šī opusa versijas dažādiem izpildītāju sastāviem. Pēdējās, 2008. gadā Krēmeram un viņa kamerorķestrim (vijolei, stīgu orķestrim un sitaminstrumentiem) radītās versijas interpretācija jubilejas reizē apliecināja, ka šī ir mūziķu dzimtā teritorija – viņu dziļā, izsmalcinātā, jūtīgā, trauslā un vienlaikus nesatricināmā un dziedējošā mūzikas pasaule, kurā netveramais, viegli ievainojamais, gaistošais skaņu skaistums ietiecās bezgalīgumā.
Šo pasauli līdzās teju vai sakrāli ritualizētā askēzē starp stindzinošu nolemtību un izlaušanās spēku interpretētajam Arvo Perta Fratres ar teju vai hipnotizējošajām Gidona Krēmera vijoles solo arpēdžijām reprezentēja arī mokoši grūtais, dramatiskais ceļš uz klusumu lietuvietes Ramintas Šerkšnītes De profundis, šo komponistes sarežģīto, pēkšņiem pavērsieniem pilno 1998. gadā radīto orķestra diplomdarbu perfekti atskaņojot bez diriģenta. Dziļi cilvēciski uzrunāja sapņaina, sirsnīga lirisma, melanholijas un pašas dzīves kaisles piesātinājums un brīžiem apburoši gaisīgais vieglums Artura Maskata opusā Pusnakts Rīgā – vēl vienā latviešu komponista tango vijolei, ko Gidons Krēmers, čelliste Ģiedre Dirvanauskaite, vibrofonists Andrejs Puškarevs un orķestris izspēlēja kinematogrāfiski spilgti, tembrāli krāsaini, eleganti un emocionāli spriegi cildinot mīlestību.
Dzimtā teritorija
"Šajās dienās, kad savas piederības apziņa palīdz Ukrainai aizstāvēt un aizsargāt savas robežas no barbaru iebrukuma, ikvienam uz zemes ir jābūt skaidram un svarīgam, ka arī mēs esam saistīti ar savu dzimto teritoriju, kas nosaka mūsu apziņu," Gidons Krēmers paudis vēstījumā, kas nodrukāts jubilejas programmiņā.
Dzimto teritoriju ģeogrāfiskajā, māju un latviskās mentalitātes nozīmē apdzīvo tikko iznākušais Kremerata Baltica albums PPP, kura nosaukumā lietotā abreviatūra, šķiet, ne tikai apspēlē komponistu Pētera Plakida, Kristapa Pētersona un Georga Pelēča iniciāļus, bet arī norāda uz liriska smalkuma un klusuma vērtību cildināšanu mūzikā iepretim agresīvajam laikmeta troksnim. Savukārt jubilejas koncertā dzimtās robežas bija plašākas. Tās sniedzās no romantisma virziena aizsācēja, austriešu liriskā dziesminieka Franča Šūberta līdz viņa ikoniskā vokālās kamermūzikas cikla Ziemas ceļš iedvesmotajiem un pēc Gidona Krēmera aicinājuma radītajiem Ramintas Šerkšnītes, Georgija Osokina, Aleksandra Raskatova un Viktora Kisina jaundarbiem, tos piepulcējot Leonīda Desjatņikova jau pārdesmit gadu vecajam opusam Kā (vecs) leijerkastnieks un apkopojot konceptuāli vienotā ciklā Cits Ziemas ceļš. Piecu autoru darbu cikls jubilejas koncertā piedzīvoja pasaules pirmatskaņojumu.
Bet pirms tam – vārds ukraiņu mūzikai, paužot atbalstu tautai, kas jau ilgāk nekā divus mēnešus cieš no postošā Krievijas iebrukuma. Visa šī daudzveidība ir Krēmera un viņa mācekļu mājas, jo atslēgas vārds un kritērijs visam, ko viņi izvēlas spēlēt, ir dziļi personiskās attiecības ar mūziku, ko mākslinieki izvēlas spēlēt. Un – cik pasaule tomēr ir maza, un cik ļoti viss tajā ir savijies kopā! Gidona Krēmera solo spēlētajā, lauzīti skaudrajā Rekviēmā Ukrainai, ko Gruzijā dzimušais ukraiņa un armēnietes dēls Igors Loboda komponējis, reaģējot uz 2014. gada notikumiem Donbasā, skan ukraiņu dziesmas Реве та стогне Днiпр широкий melodija, kuru Latvijā esam adaptējuši un dziedam kā… balādi par Kaupēnu (Ak, jūs, meži, tumšie meži…). Vijolnieces Lizas Batiašvili rosināto un pirmatskaņoto Rekviēmu Ukrainai jau drīz spēlēja arī Gidons Krēmers, iekļaujot kopā ar mākslinieku Maksimu Kantorovu veidotajā programmā Krievija – sejas un maskas jeb Izstādes (citas) gleznas (2015), kas, kā nu izrādās, bijusi pravietiska.
Latvijā gana dzirdēts ir arī Kremerata Baltica atskaņotais Zvanu korālis – koru iemīļotā, vienkāršā ukraiņu tautasdziesma Mikolas Leontoviča apdarē korim a cappella, Žaka Koena pārlikumā kamerorķestrim. Šajā teritorijā atradusies vieta arī Veras Polozkovas dzejai Krievijas aktrises Čulpanas Hamatovas lasījumā krievu, latviešu un ukraiņu valodā.
Cits Ziemas ceļš
Piecu komponistu cikla Cits Ziemas ceļš pirmatskaņojums zināmā mērā bija arī rēbuss – uzmini nu! –, jo brīžiem pat bija pagrūti nošķirt nepārtrauktā secībā atskaņotās cikla daļas: kad ir tikai pauze un kad – jau nākamais skaņdarbs. Turklāt mulsināja arī Šūberta Menueta D89 fragmenta inkrustācijas gan viņa dziesmu iedvesmotā cikla malās (kā ierāmējums), gan arī iekšpus tā.
Apliecinot cieņu pirmavotam, Raminta Šerkšnīte skaņdarbā Ziemas nakts saudzīgi citē Šūberta dziesmu Gute Nacht (Arlabunakti!), liekot vijolei iejūtīgi un skumji dziedāt melodiju, ko aizved līdz apskaidrotam "citpasaules" mažoram. Aleksandrs Raskatovs skaņugleznā Šūberts – Idille ar nesteidzīgām vibrofona (Andrejs Puškarevs) un solo vijoles pasāžām un diatoniskiem orķestra skaņu klasteriem glezno mierpilnu, pastorālu ainavu – noskaņu, visbeidzot ļaujot ieraudzīt tajā arī liriskā varoņa un dziesmas Der Lindenbaum (Liepa) atspulgu. Poētiski! Viktors Kisins citē valšveidīgo Frühlingstraum (Pavasara sapnis), izmantojot to kā refrēnu, bet rondo epizodēs iepilinot arī mazliet drāmas un vientulības.
Georgijs Osokins, kurš bieži veidojis mūzikas pārlikumus pianistu Osokinu dinastijas repertuāram, debitējot komponista ampluā, vispirms ieintriģē ar dziesmas Uz upes (Auf dem Flusse) motīvu pieteikumu zema, smagnēja orķestra pedāļa fonā, taču tālāk būvē tradicionālo pantu formu, koncentrējoties uz artikulācijas niansēm. Visspilgtākais izrādās jau senāk komponētais, meistarīgi izstrādātais Leonīda Desjatņikova Kā (vecs) leijerkastnieks, kas uzrunā ar vismērķtiecīgāko muzikālā materiāla attīstību, visdramatiskāko, visvairāk emocionāli piepildīto protagonista vēstījumu un portretējumu.