Sarmītes Māliņas izstāde Autopsija pašrocīgi galerijā Alma uzbur stikla oranžērijas klīniku. Autore anotācijā raksta: "Izstāde ir vingrinājums ceļā uz otro lielāko notikumu dzīvē. Par tā gaidām ar dievināto Džokondas smaidu sejā. Atšķirībā no pirmā lielākā notikuma šoreiz būs lielāka klātbūtnes sajūta, būs jāpiedalās. Un tas jau ļauj vaļu brīvai fantāzijai."
Nelielajā telpā starp astoņiem objektiem izretināti stāv divi medicīnisku manipulāciju galdiņi. Tie ir iemantojuši gludi pulētas marmorīgas virsmas ar mākoņainiem rakstiem. Uz viena galdiņa novietota eleganta faraona Khentikas galvas balsta smilšakmens kopija, kuru pēc pasūtījuma izgatavojis grieķu tēlnieks Kosms Zervudis. Līdzās tai atrodama strupai hantelei līdzīga forma vulkāna pelnu krāsā. Šo no porainas plastmasas Vācijā ražoto blackroll lieto fizioterapijā. Kad muskuļi sažņaugti bumbuļos un neraujas vaļā, tie rada sāpes. Guļot melno rullīti var nolikt zem kakla, tam ir atslābinoša funkcija, bet ne tik ļoti atslābinoša kā skaidu spilventiņam.
Uz otra galdiņa "ar kājām kā jaundzimušam teliņam" (S. M.) novietotas divas kabatlakatu kārbas. "Kļūstot par bezdarbnieci, kā atbalsts no Valsts tika piedāvāts bezmaksas psihoterapeita apmeklējums. Šāda manipulācija ar sevi man nekad nav bijusi pieņemama. Bet es to izdarīju. Pirmais, ko es tur ieraudzīju ierodoties, – uz galda pa rokai novietoto papīra kabatlakatiņu kasti. Tas sagrāva manu pašcieņu pavisam," raksta autore. Zemāk, uz stikla plaukta novietots, guļ neirologa āmuriņš. Zem galdiņa uz grīdas baltā plastilīna čupiņā saspraustas kniepadatas ar melnām galviņām. No attāluma melnumi baltumā izskatās kā tārpi miltos, bet zemskatā šķiet, ka tas ir kāds raganas spļāviens. Viss kopums saucas Sīkas nepatikšanas.
Kardināla sarkanais
Pie sienas kreisajā pusē ir redzams katoļu grēksūdzes lodziņš Brīvprātīgā atzīšanās. Iedvesmojoties no Sv. Jēkaba katedrāles, to ir materializējis koktēlnieks Reinis Laugalis. Svinīgi pacilājošo cardinal red fona ieklājumu jeb aizkaru aizresto grafīta sudrabs, ļoti skaista barjera. Realitātē no šāda iluzora lodziņa vārdi atlec kā zirņi. Bet zīme ir pilnīgi pietiekama, lai iztēlē izplestos garīgā autoritāte, kas gatava uzklausīt un izteikt spriedumu dzīvības un nāves notikumā.
Sarmītes Māliņas mākslā sastopamās biežās atsauces uz kristietības kodiem liek vaicāt, vai viņa nāk no ticīgas ģimenes. Izrādās, nē, viņa ilgi nav zinājusi, kas ir Ziemassvētki. Sakrālo vidi, kurā "raisās cita domāšana un sajūtas" (S. M.), viņa apguvusi, studējot mākslas vēsturi Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratoru nodaļā. Māksliniece raksta: "Ticīgo cilvēku grēksūdzes, tam paredzētās vietas fascinējušas un mulsinājušas vienmēr. Domas par šo procesu nav radušas man drošus secinājumus. Vai tiešām sieviete baltā lakatiņā noliekto galvu pie grēksūdzes lodziņa arī? Es vēl nezinu."
Baltmāmiņas vīzija man saistās ar režisora Alvja Hermaņa iestudēto izrādi Vēstures izpētes komisija. Tajā Gunas Zariņas trauslā būtne sīkziediem rotātā baltā lakatiņā un baltā jaciņā, atkūlusies no dziļiem laukiem uz stūra māju kā augstāko instanci, kas atrodas vistuvāk dievišķajai varai, sagaida rindā savu kārtu un aizliek sliktu vārdu par kaimiņu traktoristu, kurš nav bijis "pietiekami izsūtīts". Un skatiens tik gaišs, tik starojoši triumfāls. Cilvēkam vajag izkratīt kuņģi, tā ir fizioloģiska nepieciešamība.
Taču tas nav Sarmītes Māliņas gadījums. Iespējams, viņas restotais lodziņš nolasās kā nespēja runāt par gaidāmo brīdi. Nav vārdu.
Labāk pievērsties nākamajam objektam Svētais Gars, kas galerijā ielidojis baloža formā no kādas kanceles. Putns stipri atšķiras no tā, kas redzams mākslinieces iecerētajā skicē. Ja skatītājam paveicas, šo zīmējumu var ieraudzīt galeristes telpā. Sākot ar Vatikānu, autore izskatījusi internetā pieejamās kādas divdesmit baložu versijas. Izrādījās, ka balodis var būt arī "neglīts un dusmīgs kā satrakojies ērglis" (S. M.). Fināla formu izšķīra koktēlnieks Māris Liepa. Viņš izvēlējās asimetriju, acīmredzamu nepareizību, kas skulptūru padara īpašu. Baltajam krāsas slānim nožūstot, vietām uz izplestajiem spārniem parādījās kokam piemītošais satumsums. "Maigā liecinieka" knābīti, acu ēnojumu un kājiņas māksliniece pašrocīgi akcentēja ar koraļļkrāsu. "Klusās cerības un ilgošanās par dzīvi pēc nāves" (S. M.) izskatās ļoti skaisti.
Tuvība
Izbiedētā putna satraukums kļūst saprotams, kad uz grīdas ieraugi Meiteni ar kaķi. Kristapa Kalna fotogrāfijā ir fiksēta viņa meita Šarlote un skotu šķirnes kaķis ar pieliektiem ausu galiņiem. Priekšplānā izvirzīts kaķis, bet asums uzstādīts uz meitenes skatienu, uzsverot abu ciešo tuvību. Sarmīte Māliņa raksta: "Skaistākais priekšmets manā bērnībā bija ovāla, kolorēta fotogrāfija virs gultas, kurā redzama meitene ar kaķi. Nevarēju taču zināt, ka pienāks laiks, kad viedoklis par šo skaistumu būs jāformulē kā kičs. To darīju ar vieglu sirdi. Tagad pienācis laiks vēlreiz apsvērt šo lietu patieso dabu."
Jau piesauktās Ēģiptes sakarā gribētos atgādināt, ka prieka un jautrības dievei Bastetai bija svētā dzīvnieka kaķa izskats. Taču var iztikt arī bez senatnes. Lai iepazītu kaķi, vajag dzīvu kaķi. Kalnu kaķis ieņem godpilnu teritoriju kaķisma kontekstā. Tajā atrodama arī Latvijas Nacionālās operas jauniestudētā Žaka Ofenbaha opera Hofmaņa stāsti, kurā kaķis ir dzīvi mīlošā komponista sabiedrotais un E. T. A. Hofmaņa "no būtības dziļumiem" liecinošais alter ego jeb runcis Muris.
Arī izstādē ir viena literāra atsauce, kas ietverta objektā Ņaudošais spilventiņš. Māksliniece divdesmit gadu dzīvoja Heinrihsonu ģimenē Baznīcas ielā. Virtuvē pie galda tika apspriesta Džona Golsvertija Forsaitu teika, kurā vecs vīrs sniedzas pēc cepures, kas izrādās kaķis. Sarmīte uzšuva baltu, apaļu sēdekļa spilventiņu, iestrādājot tajā kaķa brēcienu. Sarkanais rāvējslēdzējs ierāmē operācijas brūci. Pietiek uzspiest ar roku, lai spilventiņš pārvērstos skaņā. Kaķa ņaudiens ir tāds kā Sarmītes Māliņas vadmotīvs, kas bijis dzirdams arī izstādēs Noasā, Maskavā, Tallinā.
Tikai šogad māksliniece beidzot tika pie sava kaķa. No Jelgavas dzīvnieku patversmes paņēma strīpainu jūrnieciņu un ietina tautiskā segā. Kaķi dzīvo divdesmit gadu. Cerīgi.
Daba ir nekautrīga
Izstaigājot galeriju pa perimetru, kā to dara ikviens kārtīgs kaķis, visbeidzot var atgriezties pie "autopsijas" rezultāta – trim stiklā pūstām ziedformām Lauztā sirds. Caurspīdīgais, krāsainais un trauslais stikls ir viens no visiemīļotākajiem Sarmītes Māliņas materiāliem. Vēsi sarkanie stikla ziedi ir tie, kas no galerijas skatloga uzrunā ikvienu Tērbatas ielas gājēju. Sarežģītā un skaistā plastika ir tapusi Līvānu stikla un amatniecības centrā, pateicoties Aleksandra Logvina un viņa asistenta pūlēm, savukārt metāla konstrukciju ir pagatavojis Artūrs Igoveņš.
Ieceres autore raksta: "Man seši gadi. Latgalē ieraugu puķi lauztā sirds. Pat baidos uz to skatīties, neērti par viņas saldsērīgo stāstu, kurš tik acīmredzami nolasās. Nodomāju – daba ir tik nekautrīga. Tā nevar. Zaru izliekums no ziedu sirsniņu piekariņu svara. Krāsa. Vēsā smarža. Viss liecina par neizbēgamo. Novēršos."
No Āzijas ievestā puķe lauztā sirds jeb asiņojošā sirds ir salīdzinoši jauns Eiropas augs. Japāņi nosaukumu "lauztā sirds" skaidro, stāstot par kādu princi, kas salauztas sirds dēļ izdara pašnāvību, iedurot sirdī zobenu. Kad prinča iemīļotā princese saprot patieso mīlu, viņa raud mūžīgas asaras.
Briti ar "asiņojošo sirdi" norāda uz pārjūtīgu cilvēku vai arī izsaka apvainojumu maiguma dominancē.
Latviešu literatūrā šo puķi iedēstīja Anna Sakse pasakā Lauztā sirds. Kāds kuprītis no grāmatām zināja, ka mīlestība "glauda sirdi kā maiga vēsmiņa un dedzina kā liesma, ka tā var cilvēku pacelt debesīs un nogrūst ellē". Kādu dienu vientuļnieks ieraudzīja princesi Rozi, kas dāvāja viņam savu siltāko smaidu. Mīlestībā vīrs dziedāja par Rozes skaistumu. Bet, kad pienāca princeses kāzu diena, "liesmas pārvērta plēnēs pēdējo saprāta dzirksti" un vīrs pāršķēla princeses sirdi ar dunci. No Rozes asinīm uzplauka roze, bet "akmeņiem un lāstiem" apmētātais vientuļnieks mira klinšainos kalnos. Vienīgi ganīte Maija viņu apraudāja. No Maijas asarām uzplauka izsmalcināta puķe. Uz tās noliektā kāta ziedēja daudzas salauztas sirsniņas.
Šajā pasakā uzzinām, ka mīlestība ir pašiznīcinoša. Salauztā sirds kā augs satur toksiskas vielas. Izkāpinātu emociju izraisītās neremdināmās sāpes medicīnā sauc par lauztās sirds sindromu. Simptomi atgādina sirdslēkmi, kas ir bīstama akūtā stadijā. To var izraisīt tuvinieka nāve, šķiršanās no mīļotā vai cita traumatiska pieredze. Salauztas sirds dziļākie cēloņi joprojām nav noskaidroti, ne jau katrs emocionālu pārdzīvojumu dēļ slimo, piedzīvo nāves bailes, panikas lēkmes, bailes no atvērtas telpas, reiboņus, bezmiegu, elpas trūkumu, paātrinātu sirdsdarbību un zemu asinsspiedienu. Sēras mēdz ilgt divus trīs gadus, kamēr izsīkst. Taču mīlestībā lauztā sirds asiņo atkal un atkal. Kad viss it kā pagājis, aizmirsts un zudis, iestājas absolūts tukšums. Dzīve ir tukša. Cilvēks nejūt neko, nejūtībā šķiet, ka esi miris. Dzīvības instinkts spiež pieķerties bālajām atmiņas ēnām, izmisums jaunrada verteriskas ciešanas, kurās ir vēl kāds dzīvīgs nervs, turpretī pilnīga atteikšanās no mīļotā cilvēka līdzinās pašnāvībai.
Mīlestībā tu neesi brīvs. "Amora lāpa ir pārlieku laba apbedīšanas ugunskuriem," raksta Ovidijs rokasgrāmatā Zāles pret mīlestību. Cietsirdīgo liesmu viņš iesaka apdzēst, kamēr sirds saviļņojums ir niecīgs. To, ko vēl vari izdarīt šodien, rītdien vairs nebūs pa spēkam.
Vairs nesāp
Paturot prātā puķu valodu, Sarmītes Māliņas izstādē Autopsija pašrocīgi var ieraudzīt sirdstrieku un aiziešanas rituāla inscenējumu. Skaudru realitāti skaudrās formās, pašatklāsmi un paredzējumu. Ir atlicis fināls, kas atkārtojas kopš faraonu laikiem. Tevi nogulda ērtāk, priesteris uzklausa un atlaiž grēkus, kāds ar salvetēm noslauka sviedrus un asaras, ar āmuriņu pārbauda, vai tu vēl reaģē. Baltā nenoteiktā masa uz grīdas ir tā, kas paliek pāri no mirušā, tajā var durt adatas, vairs nesāp. Tikai spilventiņš ar sarkano rētu vēl glabā nojautu par aizgājēja balto un maigo dabu un iekšējo balsi.
Sarmīte Māliņa domas un emocijas ieplūdina materiālā. Viņas pārdzīvojuma kaisle ir formu skaistumā, tīrībā, skaidrībā. Šīs formas savā pašpietiekamībā neprasa neko. Tās var pastāvēt pašas par sevi, arī ārpus metaforām un ārpus izstādes, ārpus autores un viņas nolūka. Bet skatītājs tās var piepildīt ar savu saturu, savu pieredzi un savām emocijām. Ja tādas ir.
Sarmīte Māliņa
Izstāde Autopsija pašrocīgi
Galerijā Alma līdz 15.XII