Latvijas teātri šoruden rāda ieinteresētību repertuāra paplašināšanā ar iestudējumiem bērniem – ne vien Leļļu, Valmieras un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, par kuru izrādēm turpinājumā izteikšos, bet arī Nacionālajā un Dailes teātrī, kur iestudējumi bērnu auditorijai patlaban top. Ir pa izrādei Rēzeknē un jau minētajā Leļļu teātrī, arī Teātra apvienības PERFOrācija izrāde Kaņepes Kultūras centrā, kuras vēl nav izdevies noskatīties, bet arī tās kuplina optimistisko statistiku.
Ir grūti atrast kopsaucēju visiem trim iestudējumiem, bet vai tas arī vajadzīgs? Vienlaikus nevar nepamanīt, ka divos no trim jauniestudējumiem ir izmantots spēles princips, kad pieaugušie maksimāli cenšas pietuvoties bērnu domāšanai un veido savu tēlu attiecības tā, kā to dara skatītāju jaunākā paaudze.
Tas nav lamuvārds
Ineses Zanderes un Renāra Kaupera tandēms visai droši garantē gan skatītāju interesi, gan iestudējuma kvalitāti. Valmieras teātrī Ineses Zanderes vārds afišā nav pirmoreiz – te Varis Brasla 2007. gadā iestudēja Ineses tantes mīklainos pantus. Jaunā izrāde Smieklu sasaukšanās veidota, kombinējot Ineses Zanderes pasakas (viņa pati gan lieto apzīmējumu "stāsti") un dzejoļus, bet Renāra Kaupera dziesmas aktieri dzied kopā ar autoru vai Goran Goru, dēvējot sevi par rokgrupu Kāposti ar desiņām. Mūziķis izrādē iesaistās arī kā pilntiesīgs aktieris.
Režisores Ineses Mičules iestudējumam ir raksturīgs pārdomāts vizuālais risinājums – Ievas Kauliņas izveidotā platforma, kam ir ne tikai atvilktne priekšā, bet tajā arī slēpjas lēcveida spogulis ar batutu un citas aizraujošas dekorāciju detaļas. Sanktpēterburgas gaismu mākslinieka Aleksandra Rjazanceva piedāvātā vizualitāte ir spilgta, tā robežojas jau ar koncerta gaismām. Aktieri tērpti raibos, krāsainos kostīmos. Savukārt izrādes saturiskā puse ir pat negaidīti niansēta un klusināta, īpaši sākumā un beigās. Man patīk, kā Inese Zandere domā ārpus rāmja un reabilitē stilistiski neitrālus jēdzienus, kam ikdienā klājas pāri vulgāra pārnestā nozīme, – piemēram, pie baltās čūskas atnāk veca kuce. Jā, sieviešu dzimtes suņus tā sauc, un kuces mēdz būt vecas, un tas nav lamuvārds.
Aktieri šķiet aizrāvušies ar materiālu un veido raibu kompāniju, kurā visi ik pa brīdim vēlas izteikties. Izrādes kompozīcijā ir respektēts bērnu sarunu un rotaļu haotiskums, spēja pārlēkt no vienas tēmas uz otru bez brīdinājuma, tāpēc arī iestudējumam kopumā ir kolāžas raksturs, bet dziesmas faktiski aptur pārējo darbību un ir kā koncertnumuri.
Skatījos izrādi sestdienas vakarā, kad publika bija izteikti ģimeniska un, šķiet, zālē toni noteica tieši pieaugušie, kurus aizkustināja Ineses Zanderes prozā un dzejā iekļautā vecāku un bērnu saiknes tēma. Izrādes emocionalitāti un klusinātos akcentus nekas netraucēja, un skatītāji beigās cēlās kājās. Grūti pateikt, kas notiek, kad darbdienu rītos publiku veido lielākoties organizētas skolu grupas.
Rotaļas angārā
Spēles princips ir pamatā arī Edgara Niklasona iestudējumam pēc Selmas Lāgerlēvas motīviem Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums. Pieci aktieri, no kuriem četri pārstāv pašlaik pēdējo Rīgas Krievu teātra aktieru kursu, ikdienišķās drēbēs spēlē vecā angārā Andrejsalā, uz kurieni skatītājus no Vecrīgas nogādā autobusā. Angārs, kurā savulaik spēlētas vairākas pašreizējās Rīgas Krievu teātra vadītājas Danas Bjorkas tolaik producētas izrādes, ir piemērota vieta, lai arī gluži neasociējas ar vecu šķūni, kurā vectētiņa Nilsa mazbērni atrod gaisa balona grozu.
Uz sienas salīmētas dažādas kartes (režisors veidojis vizuālo koncepciju kopā ar Evitu Bētu). Aktieri cits citu sauc īstajos vārdos un to, kurš kuru lomu spēlēs, nosaka ar skaitāmpantiņa palīdzību. Tātad pilnīga ļaušanās rotaļas priekam. Spēles princips ļauj nonākt pie burvīgi asprātīgām epizodēm, piemēram, kad Igors Nazarenko ar bungām uz vēdera rāda, cik grūti ir mājas zostēviņam pacelties gaisā un turēt līdzi meža zosīm, savukārt šī paša aktiera vēlmi atveidot trauslo zostiņu, kas ievainota spārnā, citi rotaļas dalībnieki sākumā apšauba, bet tad atļauj izmēģināt spēkus arī šajā žanrā. Iznāk smieklīgi. Izmantojot mūzikas instrumentus, bet ignorējot iespēju vizualizēt notiekošo ar mūsdienu teātrim raksturīgo video lietojumu, radošā grupa rada apzināti lakonisku, uz skaņu un Alises Putniņas iestudētajām kustībām balstītu iestudējumu. Un te nu mēs atduramies pret vienu "bet".
Es skatījos izrādi dienā, kad ļoti stipri lija. Drusku pilēja jumts, bet tas pārāk netraucēja, gluži uz galvas nevienam ūdens nelija. Taču troksnis bija iespaidīgs, un, ja izrāde bez mikrofoniem ir balstīta tekstā un muzikālajā noformējumā, brīžos, kad aktieri runā un spēlē pavadījumu, kombinācija ar lietus troksni izrādījās runātajam tekstam nāvējoša. Acīmredzot tomēr būtu jādomā risinājums. Protams, teātris nekādi nevar paredzēt, ka brīdī, kad lietus mitējas, kaimiņu teritorijā kāds sāks sparīgi darbināt krūmgriezi, bet notika arī tas.
Kopumā izrāde ir nozīmīga, jo organiski iekļaujas mūsdienu tendencē atteikties no krāšņas vizualitātes, priekšroku dodot atšķirīgam spēles veidam, kur svarīgi ir nevis pasaku lugas izspēlēt šķietami reālpsiholoģiski un ar "ceturto sienu", bet radīt noteikumus spēlei, tiesa, šoreiz ne iesaistot skatītājus (izņemot jau pieminēto braucienu autobusā). Aktieri šajos no teikumos jūtas brīvi un atraisīti, bet papildu dimensiju piešķir izvēle Anastasiju Rekutu-Džordževiču iesēdināt ratiņkrēslā, tādējādi uzsverot, ka arī fiziski ierobežo tiem cilvēkiem sirds var lidot līdzi putniem.
Ja nu gribētos ko akcentēt vairāk – tas ir Nilsa lēmums nekļūt lielam, ja tiks apdraudēts viņa draugs zostēviņš. Šis pašaizliedzīgais solis mazliet pazūd kopējā izrādes dinamikā, un, jūtot, ka sižets jau iet uz beigām, arī skatītāju uzmanība aiz šīs vēla mās kulminācijas īsti "neaizķeras".
Heijā, Valpurģu nakts!
Režisores Lailas Kirmuškas režijā Leļļu teātrī iestudētā Otfrīda Preislera pasaka Mazā raganiņa ir izrāde, kurā aktieri ir redzami, neslēpjoties aiz širmja, taču viņi vada lelles – katrs vairākas, jo aktieri ir tikai četri. Vitas Radziņas iekārtotajā skatuvē ir visai daudz vietas aktieru izpausmēm, piemēram, tiek atvēlēts laiks nosacītai "modes skatei" jeb raganu parādei pirms Valpurģu nakts Bloksbergā. Gitas Petas veidotās lelles ir "raganiskas", taču tām nav pārāk izteiktas individualitātes, lai kā arī režisore to censtos uzsvērt. Kas īsti ir Rumpumpele, vai viņai ir kādas, kriminālistikas terminoloģijā izsakoties, sevišķas pazīmes? Arī Virsragana līdz iznācienam izrādes beigās liekas sīka un nepietiekami autoritatīva, kaut vai smieklīgi draudīga.
Izrādē daudz domāts par dinamiku, ir veiksmīgs Riharda Zelezņeva un Viestura Zandersona muzikālais noformējums, un aktieru četrotne uzdevumus veic azartiski un cītīgi, mēģinot piepildīt spēles telpu ar nepārtrauktu darbību. Tomēr, cenšoties stundā un 40 minūtēs ar starpbrīdi iedabūt maksimāli daudz no grāmatas (un neizbēgami daudz ko upurējot), režisore ļauj stāstam aiziet nevis satura (labā/ļaunā izpētes), bet eksotikas virzienā. Krauklis Abrakss, kura izpratne par labo atbilst cilvēku, nevis raganu standartiem, Artūra Putniņa versijā ir lielākoties smieklīgs un atstāj iespaidu, ka aktieris apaudzējis tēlu ar paša izdomātiem jociņiem, ko režisore akceptējusi.
Notikumi, kuros raganiņa cenšas būt laba, virknējas cits aiz cita, bet grūti pa teikt, vai to, kas notiek uz skatuves, vienmēr iespējams uztvert arī tad, ja pasaka nav redzēta (piemēram, ainu ar zaru lasītājiem). Danas Avotiņas-Lāces atveidotā titulvarone un Elīnas Bojarkinas Burvestību grāmata ir spilgtākie izrādes tēli, taču iestudējums visumā atstāj sasteigtu iespaidu.
Kopumā sezonas sākuma vēsts ir optimistiska – vecākiem ar bērniem ir, uz kurieni doties kopā. Un būs vēl.
Izrādes
Smieklu sasaukšanās Valmieras teātrī 24.X plkst. 18.30, 3.XI plkst. 13, 5.XI plkst. 11 un 15, 26.XI plkst. 18.30, 27.XI plkst. 11 un 15;
Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums Rīgas Krievu teātrī 19., 20.X plkst. 15, 10.XI plkst. 12, 23.XI plkst. 11;
Mazā raganiņa Leļļu teātrī 31.X, 22.XI plkst. 18.30
Pagāns
Inga