Lai gan koncertu afišas pēdējos gados ņirb no daudziem latviešu pirmatskaņojumiem, lielie audekli – jaunas simfonijas, operas un oratorijas – top reti un pirmatskaņojumus šajos žanros par ikdienu nenosauksi. Bet te pēkšņi viena mēneša gaitā koncertskatuves piedāvā neparasti bagātu rudens ražu. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, pianists Andrejs Osokins un diriģents Andris Vecumnieks 25. oktobrī Rīgā Lielajā ģildē cēla priekšā Jura Karlsona Otro simfoniju. Oktobra sākumā Liepājas simfoniskais orķestris ar Atvaru Lakstīgalu pie diriģenta pults piedāvāja Kārļa Lāča Latvju simfonijas pirmatskaņojumu Lielajā dzintarā un nu sauc uz Riharda Dubras operas Suitu sāga pirmizrādi, kas uz šīs pašas koncertzāles skatuves notiks 8. novembrī. Lieldarbu blīvumā iespraucies arī Valda Muktupāvela pērnā gada nogalē pabeigtās folkoratorijas Mūsu esmes upes pirmatskaņojums Latvijā, kas 29. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāja starptautisku zinātnisku konferenci.
Saruna trijatā
Par savu jauno simfoniju Juris Karlsons ir vārdos skops. Anotācijā lasāms vien tas, ka šis "nav koncerts solistam un orķestrim, šai partitūrai nav koncertiskas sacensības spozmes. Solists (pianists Andrejs Osokins, kurš rosinājis jaundarba tapšanu un kuram simfonija ir veltīta, – I. L.) un orķestris sarunājas, uzklausot un meklējot kopīgu atbildi". Pašā simfonijas noslēgumā atklājas arī trešais sarunas dalībnieks, ievērojamākais krievu romantiķis Pēteris Čaikovskis, un caur viņa atbildi – pirmajām frāzēm no miniatūras Saldais sapnis (no pazīstamā klavieru cikla Bērnu albums) – arī filozofisks atskats uz simfonijas autora bērnību, bet ar mūža pieredzes atziņām un sajūtu. No Pirmās simfonijas (1980) šo opusu šķir 38 gadi.
Jura Karlsona atbilde ir dziļi personiska. Viņš savā mūzikā neaizslēpjas aiz jauno tehnoloģiju brīnumiem vai bezkaislīgi intelektuālas stikla pērlīšu spēles. Ne mirkli nekļūstot primitīva, tā raida personisku, jūtīgu vēstījumu, vienlaikus tiecoties uz pārpasaulīgu starpjumu. Jaunā simfonija ir pieredzējuša meistara roku darbs. Gudri un rūpīgi noslīpēts. Smalks. Dramaturģiski mērķtiecīgs. Gan liriski apceSaruna bez izlikšanās Jura Karlsona 2. simfonijas pirmatskaņojums un Romualda Grīnblata mūzikas atgriešanās LNSO koncertā 25. oktobrī Lielajā ģildē Teksts Inese Lūsiņa rīgs, gan vērienīgs. Filozofisks un arī dramatisks. Mūzikas valodā izmantota gan diatonika, gan hromatika. Te ir gan liriskā varoņa pasaule un pastorāli ainavisks kolorīts, gan apkārtējās pasaules dinamiskais skarbums, agresīvums un ļaunums. Turklāt pat visas trīs klavieru solo kadences šoreiz ir nevis instrumentālajam koncertam vai koncertsimfonijai ierastā virtuozitātes manifestācija, bet liriskā varoņa monologi. Tiem ir filozofiska ievirze. Tematiskā materiāla ziņā viss simfonijas triju daļu cikls ir koncentrēts ap vienu intonāciju un tās izvērsumu. (Uzmanīgāk ieklausoties, atklājas, ka arī šīs intonācijas avots ir jau minētais Čaikovska skaņdarbs. Mācoties mūzikas skolā, to nav spēlējis vien retais.) Bet jūtami arī cieņpilni sveicieni Gustava Mālera, Aleksandra Skrjabina un Pētera Plakida mūzikai – apliecinājums autora vērtībām.
Tempa vēstījums
Lai gan Juris Karlsons dzīvē un lielā mērā arī savā mākslā mūs ir pieradinājis pie teatrālisma, šajā simfonijā teātra nav. Šī ir saruna bez izlikšanās. Arī bez kliegšanas. Visdrīzāk tā ir saruna ar sevi. Ar skatienu, kas vērsts arī nemateriālajā pasaulē. Nevar neievērot arī to, kā mainījusies laika un telpas izjūta Jura Karlsona mūzikā. To apliecina 1. daļas lēninātais temps, mirgojošā statika, meditatīvi vērojošais skatpunkts, kam lielisks sabiedrotais ir izsmalcinātā instrumentācija, tāpat kā tas, ka jaundarba interprets diriģents Andris Vecumnieks pats no iekšpuses pazīst komponēšanas drēbi. Tieši šis šķietami neaizsargātais trauslums, nevis dramatiska cīņa spēj pirmajā daļā uzburto pasauli pasargāt no simfonijas 2. daļas grotesko, ārdošo, rēgaino tēlu masīvās, biedējošās varas, kam finālā nākas palikt aiz durvīm. Ko vēl piebilst? Tikai to, ka šī ir simfonija, kuru noteikti vajadzēja uzrakstīt.
Intervālu līdzsvars
Savukārt skaņdarbu, ko noteikti vajadzēja beidzot pirmoreiz atskaņot Latvijā, ir savulaik Latvijā, bet vēlāk Sanktpēterburgā dzīvojušā komponista intelektuāļa Romualda Grīnblata (1930–1995) Sestā simfonija Intervāli, kuru Grīnblats sacerējis tieši pirms trīsdesmit gadiem. Šo simfoniju koncerta diriģents Andris Vecumnieks dēvē par "prāta meistardarbu". Labāk nepateiksi. Ar tā dēvēto sērijtehniku un vispār konstruktīvo ideju dominanci Romualds Grīnblats savulaik izcēlās uz latviešu mūzikas ieilgušā romantisma emocionālo un programmatisko vēstījumu fona. Simfonija ir stāsts par intervāliem un to, cik dažādās faktūrās un instrumentu kombinācijās tos var pasniegt 12 skaņu sistēmā. Var teikt: šī ir sistēma sistēmā. Tīrs matemātiskās domāšanas produkts – rotaļa gan ar vertikālo, gan lineāro vienlaicīgi. Taču visā tajā apbrīnojams ir tas, ka, neraugoties uz sarežģītību, kuras virāžām īsti nevar izsekot tikai ar dzirdi, skaņdarbs neatvairāmi piesaista uzmanību, burtiski ievelk sevī. Turklāt – nevis ar intrigu (kas te vēl sekos un pārsteigs?), bet ar spēju līdzsvarot klausītāju, kuram šis opuss tika piedāvāts kā pirmais piektdienas vakarā pēc nedēļas darbu skrējiena. Līdzsvarot, bet ne iemidzināt!
Pētera Čaikovska fantāzijas Frančeska no Rimini un Morisa Ravela horeogrāfiskās poēmas Valsis interpretācijas sīkāku analīzi šoreiz atļaušos atstāt aiz kadra. Bija gan Čaikovska romantiskās, vētrainās kulminācijas, gan noslēpumaini biedējošie sirdspuksti Ravela valša ritmā, kam pēcāk sekoja franču mūzikai, manuprāt, pārspīlēts, teju robusts skaļums. Taču šajā reizē galvenais bija tas, cik gudra, pārdomāta bija visa vakara programmas izvēle un tās sakārtojums, kur Jura Karlsona 2. simfonijas sarunu ar Čaikovski priekšvēstīja krievu lielmeistara Frančeska no Rimini, savukārt Karlsona simfonijā citētā Čaikovska Saldā sapņa sākumfrāzēm sekoja šīs miniatūras atskaņojums pilnā apjomā Andreja Osokina solo piedevā.