Galerijā Daugava atklātā izstāde Liela māksla mazā formātā, kas anotācijā dēvēta par "performanci", jo tās sastāvu paredzēts laika gaitā mainīt, savā ziņā balansē starp komerciāliem un mākslinieciskiem mērķiem. Tā ir ikdiena daudzu mākslas galeriju darbā, ja vien tās nav tikai tūristisku smukbildīšu tirgotavas vai laikmetīgi radikālu iniciatīvu inkubatori. Mazāki formāti nenoliedzami vairo pārdodamību, taču tiem ir arī citas konotācijas. Mazo formu uznāciens padomju okupācijas posma mākslā bija saistīts ar intīmākas un personiskākas izteiksmes reabilitāciju, piemēram, mazo formu tēlniecībā vai miniatūrgrafikā, vairoties no oficiāli atbalstītu tēmu uzbāzīgā vēriena.
Pašreizējā skate, kas aptver glezniecību un nedaudz tēlniecības (Aigara Bikšes bronzas figūriņu izskatā), no vienas puses, prezentē arī skiču un studiju materiālu. Modernisma kontekstā tas stabili ieguva mākslas senākajos periodos neredzētu patstāvīgu ekspresīvas pašizpausmes vērtību. Proti, mākslinieki ir radījuši skices un uzmetumus kopš neatminamiem laikiem, tomēr pirms XIX gadsimta nogales šo nodarbi pamatā uzskatīja tikai par sagatavošanos pabeigtiem lielformāta darbiem.
No otras puses, izstādē dominē piemēri, kurus diez vai var uzskatīt par šādām sagatavēm, drīzāk par pilnvērtīgiem darbiem, kaut arī robeža ne vienmēr ir skaidri tverama. Dažkārt arī formāti nemaz nav tik mazi, piemēram, Daces Lielās ainava Rudens (2021) 80 x 100 cm izmērā. Datējumi sniedzas no XIX gadsimta beigām līdz pat šogad tapušiem darbiem, bet hronoloģiska kārtība ekspozīcijā gan nefigurē. Izstādes iekārtotājs mākslinieks Andris Eglītis citus autorus sagrupējis kopā, ļaujot nojaust arī žanriskus principus (portreti, jūras, ainavas vienuviet), savukārt savus darbus – gan ainaviskus motīvus, gan abstraktu struktūru pētījumus – izkliedējis dažādos izstādes segmentos un konstelācijās ar citiem eksponātiem. Mākslinieku vārdi īpašus komentārus neprasa, tie iekļaujas senākas un nesenākas Latvijas mākslas vēstures spilgtāko parādību lokā, piemēram, Ludolfs Liberts, Ilmārs Blumbergs, Boriss Bērziņš, Biruta Baumane, Imants Vecozols, Līga Purmale, Ieva Iltnere, Daiga Krūze un citi.
Personāliju tuvplāni
Vairākumam mākslinieku eksponēti viens vai pāris darbu, taču daži pārstāvēti ar nedaudz plašāku klāstu, tādējādi veidojas nelieli personāliju tuvplāni. Viens no tiem ir vāciskas izcelsmes latviešu glezniecības vecmeistars Johans Valters (1869–1932), kurš ilgāko daļu radošās karjeras (kopš 1906. gada) pavadīja Vācijā, tuvojoties ekspresionisma principiem. Virknē nelielu ainavisku studiju var vērot, kā nedaudzu brīvu, pastozu triepienu mozaīka uztverē pārtop vienkāršos ainaviskos vai figurālos motīvos (Baltijas jūras piekraste, 1912; Bērni pie ūdens, 1912; Klints, 1913–1914; Mežs, 1912; u. c.). Ieskats mākslinieka Drēzdenes perioda stilistikā papildināts ar nedaudz vēlāku skičveidīgu pašportretu ogles tehnikā.
Vairākas studijas, kas "uzpērk" ar virtuozu, dinamisku triepienu un nenosegtas baltās pamatnes efektiem (Mājas kāpās, Laivu piestātne, Piejūras ainava u. c.), darinājis veiklais zvejnieku tēmas risinātājs Jānis Osis (1926–1991; Ilzes Konstantes monogrāfija par Osi gan publicēta nevis pirms pāris gadiem, kā minēts anotācijā, bet jau 2009. gadā). Jānis Osis jau pagājušā gadsimta 50. gados paplašināja socreālisma konvencionālos ietvarus ar fotogrāfiskiem dabiskas klātbūtnes iespaidiem, izpelnoties atzinību un pat dalību ārzemju izstādēs ar lielformāta kompozīcijām
Latviešu zvejnieki (1951) un Airēšanas sacīkstes latviešu zvejnieku svētkos (1958). Eksponētie nelielie darbi tiešām drīzāk kalpojuši par sagatavēm, bet to patstāvīgās vērtības saskatīšana liecina par pārmaiņām mākslas uztverē. Kā redzams, impresionistiskiem mirkļu tvērumiem radniecīgus zvejnieku portretus eļļas tehnikā darinājusi arī pazīstamā pasteļglezniecības meistare Felicita Pauļuka (1925–2014).
Iepriekšminētie gleznotāji jau pieskaitāmi pie kanoniskām figūrām, bet mazāk ir zināms par Rudītes Dreimanes krāsu un siluetu attiecībās sakņoto stilistiku, kas izveidojās 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā. Izstādē redzamie rožu "portreti" (Roze. Rozā uz zaļa, Roze. Naktī lietū, Roze. Sarkanā uz zila), kas varbūt var sasaukties ar Rudītes Dreimanes studiju biedrenes Helēnas Heinrihsones motīviem, pārstāv jau vēlāku, abstraktāku periodu un tapuši 2013. gadā.
Saspēles un kontrasti
Negaidītas paralēles var savienot visdažādākos laikmetus, piemēram, vietējās ainavas pamatlicēja Jūlija Federa (1838–1909) Jūras krasta studija (ap 1895) un radikālās provokatores Aijas Zariņas Saule (2017) izrādās līdzīgos tumšzilu un oranžu toņu kontrastos balstītas saulrieta versijas. Arī Andra Eglīša cikls Cauri tumsai (2022) ar viegli skičveidīgā manierē trieptiem ainavu motīviem savdabīgi sadodas rokās ar Jāņa Oša studijām, akcentējot jau vairāk urbānu tematiku ar augstceltņu siluetiem vai reklāmas stendu gaismām. Savukārt Viļņa Zābera un Kārļa Padega nelielie melnbaltie grafikas darbi apspēlē radniecīgi groteski izaicinošus, deformētus figurālos tēlus, kam kontrastējošu "kompāniju" veido akadēmiski orientētā mākslinieka Alfrēda Plītes-Pleitas (1888–1921) un postmoderni iluzorās gleznotājas Anitas Arbidānes klasiskās klusās dabas.
Lai arī bez paraiba mākslas tirdziņa iespaida izstādē visdrīzāk neiztikt, tomēr tā var piedāvāt arī mazāk redzētus pazīstamu mākslinieku darbus un likt aizdomāties par zināmām līdzībām vai konstantiem elementiem dažādos laikposmos. Par to, vai visa redzamā māksla ir "liela" (dižas vērtības nozīmē), diez vai iespējams vienots viedoklis, taču tas netraucē iekļaut galerijas adresi kultūrvietu maršrutos, īpaši jau apnicīgi ieilgušā izstāžu telpu trūkuma apstākļos.
Izstāde
Liela māksla mazā formātā
Galerijā Daugava līdz 13. maijam