Multimediālā iestudējuma Gaismas raksti recenzija. Tumsas raksti

Laikmetīgs stāsts par to, kur savu spēku smelties mūsdienīgam latvietim. Vienlaikus arī vēstījums par mūsu valsti, kādu to paši veidojam šodien un kādu to vēlamies nākotnē. Laikmetīgs skatuves darbs par spēju saprasties ar savām saknēm, tautu un sevi. Šādi tika pieteikta Latvijas simtgades gada atklāšanai un speciāli Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpai radītā multimediālā izrāde Gaismas raksti. Jāņa Šipkēvica un Mārtiņa Viļuma kompozīcijas ar tautasdziesmu un Ilmāra Šlāpina tekstiem. Voldemāra Johansona gaismu un skaņu instalācijas – scenogrāfija un telpa, kuras radīšanā piedalījies arī gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, bet pie skaņu režijas pults – Gatis Zaķis. Diriģents Kaspars Putniņš. Latvijas Radio kora dziedātāji un solisti, dejotāji un mūziķi. Jānis Šipkēvics (balss, sintezatori, elektronika), Miķelis Putniņš (ģitāra, elektronika), Asnate Rancāne (vijole), Guntars Prānis (rata lira), Ieva Nīmane (pūšaminstrumenti). Tas viss likts kopā Viestura Meikšāna režijā un horeogrāfijā. Un vēl, un vēl. Visus pat nenosaukt, jo, pēc Latvijas valsts simtgades biroja sniegtās informācijas, uzveduma radīšanā tikuši iesaistīti vairāk nekā 130 cilvēku – komponisti, autori, solisti, diriģents, mūziķi, režisori, tērpu, grima mākslinieki.

Daudzsološa simboliskā jēga: iespēja tieši garamantu krātuvē Gaismas pilī piedzīvot Garās pupas – brīvības cerību, cīņas un pārdzimšanas – mītu. Tiktāl dāsni izplatītajās koncepcijās. Bet kā bija realitātē? Gaismas raksti nav pirmais laikmetīgās mākslas notikums, kurā savijas dažādi žanri un kas apgūst jaunu spēles telpu. Nav arī pirmā reize, kad tieši Radio koris, tā dziedājuma augstā mākslinieciskā kvalitāte un radošā izpausme visdažādākajos apstākļos ir iestudējuma visvērtīgākais guvums. Šoreiz – arī integrējoties skatītāju vidū.

Kora ansamblis veidojās, pat dziedot individuāli piestiprinātajos mikrofoniņos. Mārtiņš Viļums interesanti, radoši strādājis ar latviešu tautas dziesmām, ievijot tās laikmetīgas mūzikas audumā. Tiesa gan, varbūt šī mūzika derētu pavisam citam notikumam, jo pārsvarā ieturēta līdzīgā, skumīgā noskaņā un meditatīvā plūdumā. Varētu pieķerties vārdos paustajam saturam, taču kordziedāšanas specifika (balsu polifoniskais savijums u. c.) liedz tos saklausīt. Pustumsā tos nav iespējams salasīt arī programmiņās, jo tieši tautas dziesmu un Ilmāra Šlāpina dzejas teksti ir nodrukāti uz pelēka papīra.

Visnotaļ vienveidīgā Jāņa Šipkēvica mūzika drīzāk pildīja intermēdiju lomu. Tā drīzāk iederētos kā neuzkrītošs fons kādas izstādes ekspozīcijai vai arī izbaudīšanai – ne jau pusotru stundu mīņājoties bibliotēkas ātrijā, bet laiski zvilnot komfortablā pufa krēslā un lasot, piemēram, iestudējumā izmantoto Ilmāra Šlāpina dzeju. Glāba, atmodināja un sapurināja tikai izrādes fināls Sevi lasīt. Iespējams, to varētu atskaņot arī kā atsevišķu kora kompozīciju. Te parādījās spēks. Negaidītu pārsteigumu sagādāja arī majestātiskais ūdenskritums – projekcija uz audekla, kas nolaidās no bibliotēkas sestā stāva, un efekti no rotējošajiem skaļruņiem, kas radīja ilūziju par neesošiem un nenotveramiem skaņas avotiem visapkārt.

Kopumā pietrūka kontrastu. Pietrūka jaudas. Atļaušos apšaubīt, vai vienmuļi meditatīvais plūdums ir atbilstošākā matērija garās pupas mītam, kurš, starp citu, pašā saknē ir dinamisks cerību, brīnuma, cīņas, nāves un pārtapšanas (augšāmcelšanās) koncentrāts. Režisors Viesturs Meikšāns solīja, ka "izrāde būs ļoti krāšņa un vizuāli iespaidīga", apdzīvojot bibliotēku līdz pat sestajam balkonam. Viņš vēlējies radīt "spilgtu pasauli, kurā galvenā loma ir atvēlēta Latvijas dabai" un lai Gaismas raksti būtu "skaidri, daudzveidīgi un spilgti". Galu galā tas domāts arī kā vēstījums par to, kādu vēlamies nākotnes Latviju. Taču tieši režija (drīzāk jau režijas trūkums), manuprāt, ir multimediju izrādes vājākais punkts. Zombiji ikdienas drēbēs, ar nekustīgu, kaut kur tālumā vērstu skatienu un drūmām, sastingušām akmens sejām klīda starp LNB ātrijā stāvošajiem skatītājiem. Brīžiem pieslējās cits citam. Brīžiem nogūlās zemē. Katrā ziņā tik drūmu, atsvešinātu un bezcerīgu Latvijas nākotni es noteikti mums nenovēlētu.