Par interesantu var nosaukt arī Djakonova jaunāko veikumu – izrādi Cilvēks šinelī – pēc Nikolaja Gogoļa lugas Šinelis motīviem. Šoreiz vārdam interesants ir divas monētas puses.Viens no izrādes lielākajiem ieguvumiem ir brīnišķīga aktieru komanda, ko veido aktieri Maija Doveika, Kārlis Krūmiņš, Ivars Kļavinskis un patiesas apbrīnas vērtais Jurģis Spulenieks. Viņu spēle (un saspēle) bija ārkārtīgi dinamiska un ietilpīga, jo atveidoto varoņu diapazons (gan raksturos, gan skaitā) bija gana plašs. Tāpat aktieri ļoti organiski spēja izmantot atvēlēto telpu – lielākoties garderobi, norobežojoties, bet tad atkal atveroties skatītājiem, un šī minimālā telpa lieliski piestāvēja izrādei. Un simbioze aktieris kā scenogrāfs bija veiksmīga izvēle izrādes veidotāju izpildījumā. Man ļoti patika skatītāja tūlītēja iesaistīšana izrādē – mēteļus šoreiz pieņēma tieši aktieri. Tas radīja intrigu un rosināja jautājumus, uz kuriem tā vien gribējās ātrāk saņemt atbildi (viens no jautājumiem gan bija, vai mans mētelis netiks netīšā kārtā iznīcināts izrādes nolūkiem). Diezgan ilgi aktieri skatītājus gatavo galvenā varoņa Akakija uznācienam, un Jurģa Spulenieka parādīšanās Akakija tēlā bija vienreizēja – mazs un absolūti necils cilvēks, kurš, kā liekas, savā mūžā nekad nav pacēlis balsi vai izteicis piezīmi. Viņš patiešām bija aktieris, no kura nevarēju atraut acis, - viņā apvienojās kaut kas žēluma, bet arī baiļu pilns.Tomēr daudzās ainās Jurijs Djakonovs atļāvās par daudz farsa, kas dažkārt bija liels defekts, bet citkārt gluži pretēji. Piemēram, ballītes fragments – protams, daudzi no mums zina, cik pagalam muļķīgi un bravūrīgi, un nožēlojami tas izskatās no malas (un tas, ticiet man, patiešām tā izskatās no malas!), un Djakonovs to uzlika kā uz paplātes – dzeršana, kas vēlāk izvēršas par bezmērķīgu alkohola patēriņu milzīgos kvantumos, raudāšana un nu jau leģendārais jautājums Kur ir mans telefons?. Tikpat pārspīlēts tika prezentēts arī drēbnieks Petrovičs, kura līdzība bēdīgi slavenajam Kvazimodo manā skatījumā bija amizanta, bet konkrēti pateikt, cik tas bija labi vai slikti, ir grūti. Djakonovs, šķietami, visas epizodes gribēja atstāt teju uz ārkārtīgi smalkas robežas starp esmu jauns un moderns, es to varu atļauties un nepieslīpētām, nepārliecinošām epizodēm, kurās ir nedaudz jārauc uzacis. Djakonovs izvēlējās par pamatu materiālu, kas, lai arī uzrunā skatītāju, pēc tam nesniedz morālu gandarījumu un nerosina uzdot jautājumu virkni, – tā bija vienkārši laba izrāde par maza cilvēka mazo pasauli (kā jau solīts pieteikumā), kuras epicentrā mistiskā veidā ir no kaķu ādām uzšūts šinelis, pat ne šineļa īpašnieks. Protams, diezgan teicamā veidā izdevās parādīt šīs milzīgās pārmaiņas varoņa Akakija dzīvē, parādoties jaunajam drēbes gabalam, bet tad arī izrāde beidzās. Sekojošā Akakija bojāeja nebija pārliecinošākais moments izrādē. Tā vien gribējās skaļi pateikt – nu un? Protams, šinelis izrādē vairs nav šinelis – tas ir kā vienīgais oāzes gabaliņš Akakija patiešām gausajā, pelēki drūmajā dzīvē, kas atspoguļo visu to labo un aizraujošo, kas viņa dzīvē varēja/varētu būt.
Necils cilvēciņš: Izrādes Cilvēks Šinelī recenzija
Jaunais režisors Jurijs Djakonovs sevi jau ir paspējis iepriekš pieteikt gan aktiera ampluā nevalstiskajā teātrī Dirty Deal Teatro un Krievu drāmas teātrī (par lomu izrādē Ziema viņš tika pie nominācijas Spēlmaņu nakts balvā kategorija Gada debija 2010), gan kā ambiciozs režisors, kurš ir gatavs uzņemties interesantus projektus.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.