Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Operas Bohēma recenzija. Bohēmā uz viena viļņa

Maija Kovaļevska valdzina ar patiesu Mimī tēla pasniegumu dabiskā izaugsmē no naiva meitenīguma līdz fatālam sāpju dziļumam

Aizkustinoši sāpīgs un iedvesmojoši skaists ir zīda izšuvējas un dzejnieka pirmās mīlas stāsts, kas sasilda jaunās sirdis, uzplaukstot pēc liktenīgi nejaušas satikšanās nabadzīgu Parīzes mākslinieku jumtistabiņā. Šajā Džakomo Pučīni darbā – verisma melodrāmā Bohēma (1896) – īsti operas mīļotāji zina no galvas katru noti, taču Rīgas Operas festivālā Viva Puccini tas uzrunāja tik pārsteidzoši spilgti un saviļņojoši, it kā atklātos pirmoreiz. Abas festivāla Bohēmas izrādes 5. un 12. jūnijā ar Polijas maestro Tadeušu Voicehovski pie diriģenta pults ar zelta burtiem ierakstāmas Latvijas Nacionālās operas (LNO) vēsturē, jo pēc desmit gadu pārtraukuma uz mūsu Operas skatuves atgriezusies latviešu dīva Maija Kovaļevska.

Dziedātāja, kurai mūsu Baltais nams bija pirmā teātra skatuve, debitēja LNO 2003. gadā un drīz vien še dziedāja arī Mimī lomu. Tā kļuva par viņas zelta lomu, kurā jau pēc trim gadiem, 2006. gada decembrī, notika dziedātājas debija Ņujorkas Metropolitēna operā.

Balss visā krāsu spektrā

Mimī loma ir viena no tām vokālajām partijām, kas ļauj Maijas Kovaļevskas t. s pilnajam liriskajam soprānam (soprano lirico pieno, full soprano) izpausties visā tā spēkā un krāsu spektrā no apgaroti klusa, sirsnīgi silta, izlīdzināti plūstoša liriskā tonējuma līdz spožām, pērļaini dzidrām visaugstākajām notīm, kuras vainago Bohēmas 1. cēlienu brīdī, kad abi mīlnieki roku rokā jau devušies aizkulisēs.

Maija Kovaļevska Mimī lomu desmit gados atveidojusi uz daudzām operas un festivālu skatuvēm (arī Pučīni vasaras festivālā Torrē del Lago) visai atšķirīgos režijas skatījumos, sākot ar debiju Pētera Krilova veidotajā konvencionālajā iestudējumā LNO, kurā viņa tagad atgriezās, uzņemot pasaules augstumu Franko Dzefirelli neatkārtojami skaistajā vizuālajā pasaulē Ņujorkas Metropolitēna operā un pat pārceļoties no Parīzes Latīņu kvartāla jumtistabiņas uz XX gadsimta Berlīni Veimāras republikas laikā aizvadītās sezonas debijā Sidnejas operā.

Visaptverošā mīlestība

Dziedātāja šajā lomā valdzina ne tikai ar tīri vokālajām kvalitātēm, bet arī ar ļoti patiesu Mimī tēla pasniegumu dabiskā un mērķtiecīgā izaugsmē no rotaļīgi naiva meitenīguma (pašā pirmajā Mimī ārijā – stāstā par sevi Mi chiamano Mimi) un impulsīvas dedzības, kāda uzšvirkst, iemīloties no pirmā acu uzmetiena (1. cēliena duetā ar Rūdolfu O soave fanciulla), līdz atklātam, fatālam sāpju dziļumam (3. cēlienā tiekoties gan ar Marselu, gan Rūdolfu) un pirmsnāves atklāsmei Mimī pēdējā duetā ar iemīļoto (Sono andati?). No viņas strāvoja maiga, visaptveroša mīlestība un – kaut arī finālā skaļi neizkliegtas – tādas alkas dzīvot un būt laimīgai!

Taču, kā zināms, viena pagale nedeg. Ja vien tas nav mākslinieka solokoncerts, vienas atsevišķas zvaigznes – pat visspožākās! – spēkos nav padarīt veselu izrādi par mākslas brīnumu. Lai izrāde taptu par iedarbīgu, izcilu, spriegi uzrunājošu veselumu, tā pārliecinoši, saskanīgi, augsti profesionāli un ar lielu pašatdevi jāizdzīvo visam ansamblim, protams, sākot ar Maijas Kovaļevskas galveno skatuves partneri dzejnieku Rūdolfu, kurš turku tenora Murata Karahana atveidojumā izdzīvoja pilnu traģiskā mīlas un nabadzības stāsta spektru. Viņš bija gan maigs un dedzīgs, gan apjucis un izmisis. Viņš patiešām bija Rūdolfs, kaislīgi iemīlējies vīrietis, nevis egocentrisks, par savu vokālo spožumu noraizējies tenors, tāpat kā Maija Kovaļevska bija īsta, dzīva, patiesa Mimī. Abu partnerībā valdīja absolūta un ļoti jūtīga saskaņa, viņi bija uz viena viļņa.

Skatuves partneru pašatdeve

Mūsu Pučīni festivāla Bohēmas spēks bija tajā, ka abās izrādēs visu izpildītāju vidū no solistiem un diriģenta līdz korim un orķestrim, kurš Pučīni operās ir varoņu dvēseles spogulis, valdīja harmonija, kas balstīta skatuves partneru jūtīgumā un kopīgā pašatdevē, nemaz nerunājot par ļoti augstu kvalitātes latiņu. Jānis Apeinis (gleznotājs Marsels), Armands Siliņš (mūziķis Šonārs) un Rihards Mačanovskis (filozofs Kolēns) kopā ar Muratu Karahanu veidoja biedrisku un dzīvespriecīgu draugu kompāniju, nesamāksloti vitāli izspēlējot komiskās ainas – gan ballītes parodiju 4. cēlienā, gan vecā namsaimnieka Benuā apmuļķošanu, kam atbilstoši piespēlēja namsaimnieks Guntara Ruņģa izpildījumā.

Perfekti dziedādama valsi Quando m’en vo’, Inga Šļubovska izpaudās kā bravūrīgi kaprīzā Mizete, kuru nevar nepamanīt, lai gan Šļubovskas dabā un skatuves ieroču arsenālā nav kārdinātājas nekautrīgi pavedinošā seksapīla. Uzmanību nelielajā buffo tenora raksturpartijā piesaistīja jaunais Parpinjola izpildītājs Andris Kipļuks, izteiksmīgs bija Viestura Vītola atveidotais bagātā kārumnieka Alsendoro portretējums.

Bohēmas izrādi šajā izpildītāju ansamblī – līdzīgi kā šīsvasaras Rīgas Operas festivāla Viva Puccini galā koncertu – droši varētu piedāvāt Eiropas televīziju kultūras kanāliem, piemēram, Mezzo vai Arte. Augsta klase! 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja